Klusās nedēļas pirmajā dienā mūžībā devies Cēsu internātpamatskolas – attīstības centra (Meža skolas) ilggadīgais direktors, Latvijas lepnums, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks Egons Bušs.
Savas pedagoģiskās darba gaitas viņš uzsācis pēc Cēsu skolotāju institūta beigšanas 1955.gadā, bet par Cēsu Meža skolas direktoru sācis strādāt 1957. gadā.
Cēsu internātpamatskolā, kurai daudzkārt mainījušies nosaukumi, Egons Bušs nostrādājis gandrīz pusgadsimtu – līdz 2007. gada vasarai.
Garš darba mūžs aizvadīts Cēsīs, Bērzainē, Egons ar skolu saaudzis kā cimds ar roku. Ne velti to sauca par Buša skolu. Skolas saime allaž atcerējās E.Bušu, aicināja piedalīties pasākumos, just savu piederību vietai un laikam. Egons prata novērtēt pozitīvās pārmaiņas skolas labiekārtošanā, telpu izmantošanā.
Skaists un gaidīts bija 2004.gada skolas 50 gadu salidojums, kad sabrauca jau sirmot sākuši vīri, sievas un arī viņu bērni, lai redzētu, kur viņu vecāki ņēmuši spēka maizi, skatītu viņu stādīto bērzu birztaliņu Bērzaines gravā. Togad tapa skolas karogs, vestibilā vitrāža ar pūci kā gudrības simbolu,kuras autore ir absolvente Astra Marija Reine. Izdotā grāmata par skolas 50 gadiem vēl šodien liecina par toreizējā direktora E.Buša aktīvo darbību, kad “mūžs aiziet skolā, darbs arvienu steidzīgs līdz brīdim pēdējam, kas atnāk rāms, bezgala grūts un bieži nepateicīgs, bezgala skaists un cildināms” (L.Brīdaka).
Nu iestājies lielais miers un klusums. Tava bagātā mūža ēnā stāv dēli ar sievām un mazbērni. Tur dzīves draugs mūža pēdējos gados Annele. Un visiem kopā “dzīves gājums gaišs ir jāsatur”.

Egons Bušs dzimis tādā laikā, kas lika piedzīvot dažādu varu maiņu. Viņš dzimis tādos ģimenes apstākļos, ka šajos laiku griežos viņa ceļš varētu neizrādīties nemaz tik gluds. Kad viņam bija trīs gadi, nomira mamma, kuras nāvi droši vien neviens mazajam puisītim neizskaidro. Bezrūpīgā bērnība beidzas drīz – sākas ganu gaitas un sadzīvošana ar pamāti, kas nepievērš daudz uzmanības emocijām – darbi ir jāpadara, skolā ir labi jāmācās, ja kaut kas nav izdarīts – tad sods – saproti vai nē. Arī tēvs ir bijis racionāls cilvēks – vajadzīga saimniece – atradīsim, vecākais dēls karā pazudis – par saimnieku jāskolo nākamais. Bet mazajam cilvēkam emociju, ar kurām tikt galā ir daudz – mainās ģimene, mainās varas, mainās skolas un kaut kur gribs šo satraukumu izlikt. Protams, tās ir draiskulības, un nerātnības, jo viņš taču ir puika! Un kā jau puika – viņš mācās diezgan slikti un savu intelektu izlieto dažādu blēdīšanās metožu izgudrošanā….Vai par šādiem bērniem kāds saka, ka tie dzīvē daudz sasniegs? Egons Bušs bija tas, kurš savās darba gaitās Cēsu sanatorijas Meža skolā vienmēr ticēja šādiem puikām, jo arī pats tāds bija bijis. Bērnībā neizpaustās emocijas un mīlestība tika nesaudzīgi dota skolēniem – gan labajiem, bet visvairāk palaidņiem. Viņš visiem audzēkņiem bija Dzīves Skolotājs.

Atvadīšanās no E.Buša sestdien, 15:00 Cēsu meža kapos.
Skolas autobuss no skolas pagalma -  plkst.14.30.