Egons Fridrihsons

Pievieno šai personai bildi!

Agronoms, selekcionārs.

Viens no 1944.g. krievu sagrautās Mežotnes pils atjaunošanas iniciatoriem 1958. gadā.

EGONS FRIDRIHSONS (13.09.1925 – 13.12.2014)

Egons Fridrihsons – agronoms, cukurbiešu un liliju selekcionārs, Mežotnes labiekārtošanas organizētājs, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris – dzimis 1925.gada 13.septembrī Saldus apriņķa Rubas pagasta Reņģē, miris 2014.gada 13.decembrī, apglabāts Slokā.

Jau bērnībā audzināts darba un labāko tikumu garā, tāds viņš bija visu dzīvi. Viņa galvenais darbaudzinātājs bija tēvs Jānis Fridrihsons, kurš strādājis tīrumā burtiski no tumsas līdz tumsai. Čaklāku, krietnāku cilvēku savā dzīvē nav gadījies satikt, par to viņu kā staļiniskās diktatūras ienaidnieku apcietināja, 1947.gadā noslepkavoja, bet 1989.gada janvārī reabilitēja.

Ģimenē Egons bija vecākais no 6 bērniem (bez Egona vēl brāļi Ivars un Viesturs, māsas – Ilga, Aina un Valda).

Skolas gados Egons aktīvi darbojies mazpulku organizācijā, centies izaudzēt dažādus augus un labas ražas.

1937.gada vasarā Auces rajona mazpulcēnu nometnē šaušanas ieguva pirmo vietu un norīkojumu uz Zemgales novada mazpulku nometni Mežotnē. Tieši šī mazpulcēnu nometne Mežotnē būtiski izmainījusi visu viņa turpmāko dzīvi. Nometne atradās starp abiem Mežotnes pilskalniem Lielupes senlejas malā, bet pašā senlejā notika dažādas nodarbības un sacensības (lidmodeļu lidināšana, sporta spēles, kora mēģinājumi, rotaļas utt.). Šo nometni apmeklēja valsts prezidents Kārlis Ulmanis.

No viņa uzrunas Egona atmiņā palika vārdi: “Jūs, jaunie ļaudis, gribat veikt lielus darbus par prieku pašam, vecākiem, mūsu tautai. Pats galvenais, lai to izdarītu, ir rūpība, cenšanās katru darbu paveikt pēc labākās sirdsapziņas!” Prezidents novēlēja, lai nebūtu tā kā sliktai namamātei, kurai galdiņš pats nomazgāts, galda kājas nemazgātas.

Nometnes laikā tika apmeklēta sakoptā Mežotnes lauksaimniecības vidusskola, tur arī radās pēkšņs lēmums – mācīties tieši sajā lauksaimniecības vidusskolā. Vislielākās traumas viņa dzīvē radīja boļševiku okupācija un varas darbi – politiskie aresti, izsūtīšanas, staļiniskais terors, vēlēšanu farss, piespiedu kolektivizācija, meli, patiesības sagrozīšana utt.

Par to, ka Lielupē tikusi iemesta Staļina bilde, vairāki skolas biedri izsūtīti. Pārējos ilgi pratināja. Pēc boļševiku okupācijas beigām E.Fridrihsons organizēja pieminekļa uzstādīšanu izsūtījumā bojā gājušajiem skolas biedriem.

Kā nepieredzējis jaunietis nonācis latviešu leģionā, kur darbojās kā sanitārs, glābjot cīnītājus no nāves. Arī pats tika smagi ievainots, ārstējas, nonāca boļševiku gūstā, filtrācijas nometnē, un tikai pateicoties kāda čekas darbinieka augstsirdībai, netika izsūtīts. Tomēr “iestāžu” uzraudzība un nelabvēlība viņu pavada visu turpmāko padomju okupācijas laiku.

Pēc kara turpina mācības sagrautās Mežotnes lauksaimniecības vidusskolas darbības turpinātājā – Saulaines lauksaimniecības tehnikumā. Pēc tam darbs tehnikumā, apmācot audzēkņus praktiskos augkopības darbos, kā arī veidojot izglītojošus stendus, mācību materiālus, izstādes, palīdzot ražošanā saimniecībā.

Lai sekmētu augkopības mācību procesu un pētītu visdažādāko kultūru audzēšanu, viņš veido plašus lauku izmēģinājumus, kuru veikšanā iesaista tehnikuma audzēkņus. Uzbūvē izmēģinājumu siltumnīcu. Tehnikuma darba rezultātus demonstrē rajona, republikas un vissavienības izstādēs, kur tie tiek augsti novērtēti, piešķirot balvas. Viņa darbu atzinīgi novērtē arī lauksaimniecības ministrs J. Vanags un ierosina viņam izpētīt, kā uzlabot zālāju, īpaši āboliņa sēklaudzēšanu Latvijā.

Ar vecu velosipēdu viņš apbraukā lauku saimniecības visos Latvijas novados. Rezultātā tiek apkopota visa labākā pieredze āboliņa u.c. zāļu sēklkopībā, tā tiek plaši ieviesta ražošanā, ievērojami sekmējot sēklaudzēšanu un lopbarības ražošanu republikā.

Mācību laikā neklātienē Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Agronomijas fakultātē daudzreiz diskutējis par mācību uzlabošanas nepieciešamību un, pat saņemot diplomu izlaiduma aktā, kritizējis par nepietiekošu mācību saistību ar konkrētajiem ražošanas procesiem lauksaimniecībā. Lauksaimniecības ministrijas uzdevumā Mežotnes selekcijas un izmēģinājumu stacijā ilggadīgā darbā ar lielu pašaizliedzību Egons Fridrihsons organizējis un veicis pētniecības darbus un palīdzību ražošanai. Izstrādājis cukurbiešu audzēšanas tehnoloģiju, kas nodrošināja augstu ražu iegūšanu, stabilus ienākumus saimniecībām un darbu tūkstošiem iedzīvotāju Latvijā.

Diemžēl, pateicoties atsevišķu cilvēku alkatībai un pārējo nesaskaņotai, netālredzīgai rīcībai, šīs iespējas nu ir zudušas.

Pētījis un ievērojami uzlabojis visu galveno lauku kultūru agrotehniku. Īpaši atzīmējami ir darbi augsnes strādāšanā, nezāļu apkarošanā, darbu mehanizācijā. Augsnes strādāšanā pētītas aršanas problēmas, aramkārtas padziļināšana, augsnes pirmssējas sagatavošana, labas sēklu sadīgšanas un augstu ražu nodrošināšanai. Nezāļu apkarošanā pētīti visi iespējamie agrotehnikas paņēmieni un herbicīdu pielietošana. Lai ekonomētu un mazāk kaitētu dabai, pētīta herbicīdu lentveida lietošana.

Pēc viņa ierosmes kopā ar Organiskās sintēzes institūtu (S.Hillers, L.Avota u.c.) tika sintezēts, izpētīts daudzskaitlīgos izmēģinājumos un ieviests ražošanā herbicīds Fenazons. Par šiem darbiem kā apbalvojums bija Latvijas Republikas prēmija, bet nelabvēļi šo apbalvojumu noskauda, it kā politisku iemeslu dēļ.

Kopā ar saimniecības mehāniķi V.Virzu un citiem tika izveidotas dalītās novākšanas mašīnas, kuras pirmoreiz radīja iespēju pilnīgi mehanizēti novākt biešu ražu. Sadarbībā ar Dārzeņu sēklu apvienību tika izstrādāta lopbarības u.c. biešu sēklaudzēšanas tehnoloģija. To izmantojot, ievērojami uzlabojās saimniecību apgāde ar lopbarības biešu sēklām un to ražība. Sadarbībā ar kolēģiem tika izveidota puscukurbiešu hibrīdā šķirne “’Lejaskurzeme”.

Kā agronoms ļoti daudz palīdzēja ražošanā saimniecībā. Atbalstīja vairāku zinātņu doktora darbu un diplomdarbu izstrādāšanu. Pētniecības darba rezultātus apkopoja Mežotnes un citos zinātnisko rakstu izdevumos, stendos, plakātos, publikācijās presē, veidoja izstādes republikā, Maskavā, kur daudzreiz tika apbalvots ar medaļām. Vadīja lauksaimnieku kursus un seminārus ik gadus vairākkārt, sniedza konsultācijas un palīdzību ik dienas Mežotnē un izbraucot uz saimniecībām. ,

Viņa darba spējas bija apbrīnojamas. Visas dienas, bieži arī brīvdienas, strādāja no ausmas līdz tumsai. Ja bija steidzoši pētījumi vai jāgatavo semināri, izstāžu u.c. materiāli, tad darbā pagāja arī naktis. Izmēģinājumu un citu darbu apjoms, ko viņš veica, bija daudzkārt lielāks, nekā cilvēks normālā darbā var veikt! Tika meklētas darbu racionalizācijas iespējas, tomēr bieži darbi tika veikti arī uz atpūtas rēķina.

Vienmēr un visur meklēja jaunas idejas un iespējas ražošanas un cilvēku dzīves uzlabošanai. Progresu republikas lauku attīstībā, īpaši biešu audzēšanā, zālāju, pākšaugu, graudaugu sēklkopībā un agrotehnikā ievērojami sekmēja viņa sadarbība ar zinātnes u.c. iestādēm Latvijā, Lietuvā, Krievijā, Ukrainā, Vācijā, Somijā. Labs viņa princips bija tāds, ka no ikviena komandējuma, ekskursijas vai cita brauciena katram vajag atvest uz Mežotni kādu jaunu augu šķirni, sēklas, stādus, jaunas idejas! Pats viņš to ļoti ievēroja. Tā tika atvesti legāli vai nelegāli daudzi augi, stādi, sēklas no Kijevas, Maskavas, Gruzijas, pat no Čehoslovākijas.

Īstenojās ideja par krāšņumaugu, ārstniecības augu un garšaugu kolekcijas izveidošanu, lai cilvēki mācītos dzīvot skaistāk un veselīgāk! Pat ģimenes dārziņš tika upurēts šo augu izaudzēšanai! Pēc tam kolekcija tika izveidota pie ambulances, kopā ar mediķiem un Mežotnes iedzīvotājiem.

Kolekcijas ierīkošana un kopšana prasīja daudz rūpju un darba, bet to skatīties un mācīties brauca daudz cilvēku no visas Latvijas! Ilgus gadus viņa sirds darbs bija krāšņumaugu, puķu audzēšana, īpaši liliju jaunu šķirņu veidošana.

Cik daudz darba un rūpju tas prasa, to zina tikai citi puķu selekcionāri. Izveidotas jaunas liliju šķirnes – Mežotne, Saulaine, Lielupe, Dzidra, Inguna, Bauska, Mežotnes zaļziede, Mežotnes violetā, Mazpulcēns uc. Tās tika augsti novērtētas un apbalvotas Latvijas liliju izstādēs, ļoti skaistas bija apstādījumos. Ar viņa ierosmi un aicinājumu: lai visur , kur dzīvo, strādā un atpūšas cilvēki, būtu skaisti, sākās sabiedriskās apkārtnes labiekārtošanas talkas, dabas un vēstures pieminekļu apkopšana. Talkas turpinājās daudzus gadus un tajās veica tiešām iespaidīgus darbus. Visā Mežotnes teritorijā tika veidoti celiņi, līdzeni, labi zālieni (ar vairākkārtēju līdzināšanu, pārsēšanu), skaisti košumkrūmu, puķu, vīteņaugu, koku stādījumi, uzstādīti galdiņi, soliņi, veidotas skatu līnijas, sakopta visa apkārtne Lielupes krastos, pie kantora, laboratorijām, autopieturas, bērnudārza, darbnīcām, dzīvojamām mājām, kaltēm, fermām. Īpaši daudz darba tika veltīts parka un pils atjaunošanā un kopšanā – celiņu, zāliena izveidošana, veco, lieko koku izciršana, vairāku simtu jaunu koku un krūmu stādīšana, meliorācijas atjaunošana, dīķa dambja atjaunošana, celiņu, tiltiņu, stādījumu veidošana gar Lielupes krastu līdz Ceplim, zāliena, celiņu, stādījumu un strūklakas atjaunošana pils priekšā.

Praktiski nav nevienas vietas Mežotnē, kur talkās nebūtu kaut kas stādīts, sēts, uzlabots. Mežotne veidojās skaista, šurp brauca mācīties, daudz ekskursiju, uzņēma filmas (“’Teātris”” uc), notika R.Paula dziesmu svētki.

Visiem darbiem bija nepieciešams plāns, projekts, darba rīki, stādi, materiāli, aicinājumi talciniekiem, to sagaidīšana, darba vadīšana, veikšana un uzskaite. Visu to daudzu gadu garumā (no 1960.-1968.g.) katru sestdienu un citās dienās sabiedriskā kārtā pie milzīgā pētniecības darba apjoma veica Egons Fridrihsons.

Jau 1974.gadā atzīts, ka “”.... Mežotnes parks ir vislabāk un lietpratīgāk koptais un atjaunotais parks Latvijā.” (skat. R. Cinovska, I. Janeles u.c. grāmatā “”Koki un krūmi Latvijas lauku parkos””, 72.lpp).

Ārstniecības augu kolekciju Egons Feidrihsons izveidoja arī Jaunķemeru sanatorijā.

Tad nāca Trešā atmoda, cīņa par brīvību, privatizāciju, pat ar cilvēku upuriem. Veidojās jaunā sabiedrība, īpašnieki un “’reņģēdāji”. Pils, parks, dārziņi, lauki nonāca privatizatoru rokās. Talkas izbeidzās. Pats talku organizētājs, vecs un slims, puslegāli palika pēdējais iedzīvotājs Pārvaldnieka mājā ar daļēji atslēgtu elektrību un ūdeni, bet pēdējos dzīves gadus pa ziemu uzturēdamies pie meitas Ingrīdas, bet vairāk pie dēla Jāņa Jaunogrē, kur, gādīgi aprūpēts, mira.

Līdz mūža beigām, cik spēja, strādāja savā skaisti iekoptajā dārziņā, audzēja košumkrūmus, garšaugus, puķes, dārzeņus, ogulājus un ar prieku dāvināja visiem stādus, sēklas, puķes, augļus un labus padomus. Ar sava garā, bagātā mūža pieredzi bija izveidojis veselīga dzīvesveida pamatprincipus – vienmēr un ar prieku strādāt, ievērojot mērenību visā pārējā, arī ēšanā un dzeršanā, izmantojot vaselīgu barību, ko dod dzimtenes dārzi, lauki, saimniecības, darīt labu cilvēkiem. Veselīgu dzīvesveidu viņš ieteica visiem un to mācīties pie viņa brauca tuvi un tāli ciemiņi, to popularizēja arī radio, TV, laikraksti un citi mediji.

Līdz mūža beigām bija aktīvs, darbīgs, labestīgs cilvēks. Centās popularizēt visu labo visādos veidos – sarunās, kā arī presē , radio, un kritizēt visas negatīvās parādības valstī un sabiedrībā. Uz katra soļa Mežotnē un arī daudzviet citur redzamas viņa radošā darba pēdas.

Par nesavtīgu dzīvi un darbu cilvēku labā 1990.gadā apbalvots ar Latvijas republikas Sējēja prēmiju, bet 1997.gadā - ar Trīszvaigžņu ordeni.

Daudzi Latvijas agronomi, lauksaimnieki un iedzīvotāji atceras Egonu Fridrihsonu kā dedzīgu cīnītāju par zemkopības progresu, par cilvēku dzīves uzlabošanu un par visu trūkumu, netaisnību un nejēdzību apkarošanu.

(Meita Ingrīda Punka, balstoties uz publikācijām, savām un pamatā - ģimenes drauga un kolēģa, bijušā Mežotns SIS direktora Vitolda Tūla atmiņām).

Avoti: DD

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1
        Aina FridrihsoneMāsa

        Nav norādīti notikumi

        Birkas