Dzimusi Rēzeknes apriņķa Maltas pagastā.

---

Nelaime viņu piemeklēja pēkšņi. Jaunā, spēkpilnā meitene bija pedagoģiskās skolas audzēkne, sapņoja mācīt bērnus. Bet smaga slimība pārvilka svītru visām iecerēm. Ārstu diagnoze -  abu kāju, mugurkaula, labās rokas paralīze, daļēji (līdz elkonim) kreisās rokas paralīze neatstāja nekādas ilūzijas. Astoņpadsmit gadu vecumā spēku plaukumā uz visu mūžu palikt pirmās grupas invalīdei.. . to apzināties bija briesmīgi. Zem bēdu smaguma salīkušajai meitenei ne vienreiz vien prātā nāca melnas domas. Par laimi blakus bija uzticams draugs - māsa Lidija. Viņa Eleonoru Tjarvi atbalstīja nelaimē, neļāva zaudēt dūšu. Mierināja, centās pārliecināt, ka jāatrod sevī spēks dzīvot tālāk un iespēju robežās jādod labums cilvēkiem. Lidija, ne brīdi nedomādama, uzņēmās rūpes par māsu, viņas ietekmē Eleonora iestājās vakara vidusskolas desmitajā klasē. Un ritēja ar jaunu jēgu piepildītas dienas. Eleonora pildīja mājas uzdevumus, Lidija tos nesa uz skolu. Gatavības apliecība bija saņemta. Pēc tam mācības P. Stučkas Latvijas Valsts universitātes filoloģijas fakultātē. Universitātes pasniedzēji, augstu vērtēdami studentes vīrišķību, darīja visu iespējamo, lai viņai palīdzētu: ieradās pie viņas mājās sniegt konsultācijas, pieņemt eksāmenus un ieskaites. Diploms bija rokā. Radās jautājums, ko darīt tālāk. Eleonora Tjarve ļoti uztraucas, atcerēdamās sen pagājušo dienu notikumus. Atceros, nonākusi galīgā izmisumā, toreiz uzrakstīju vēstuli partijas Rīgas pilsētas komitejai. Un tūlīt nožēloju - velti esmu apgrūtinājusi cilvēkus. Bet pēkšņi mana dzīve laimīgi pārmainījās. Reiz pie durvīm piezvanīja dzejniece un tulkotāja Elza Sudmale. Izrādās, biedri no partijas pilsētas komitejas bija sazinājušies ar izdevniecības «Liesma» vadību. Tur pret mani izturējās ar patiesu iejūtību. Elza Sudmale kļuva par manu darbaudzinātāju. Viņa man palī zēja apgūt iemaņas tulkošanai no krievu valodas latviešu valodā. Kopš tā laika dzīvoju pilnvērtīgu dzīvi. Izdevniecības «Liesma» vadītāji pret mani izturas ļoti uzmanīgi. Viņu uzdevumā esmu pārtulkojusi vairākas padomju rakstnieku grāmatas un lugas latviešu valodā. Reiz izdevniecībā notika seminārs. Tur runāja par to, ka visiem tulkotājiem jāapgūst vēl viena PSRS tautu vai brālīgo sociālistisko valstu tautu valoda. Eleonora Tjarve izvēlējās bulgāru valodu. Radās jauns mērķis tuvāk iepazīt bulgāru tautu, tās vēsturi, kultūru, tradīcijas. Kopš tā laika aizritējuši gadi. Bulgārija ieņēmusi stabilu vietu viņas dzīvē. Mūsu republikas iedzīvotāji dzimtajā valodā varēja izlasīt vairāk nekā 22 bulgāru rakstnieku grāmatas. (Rīgas balss, 15.03.1984)

Apbedīta Rēzeknē.