3. Venēcijas kinofestivālu 2003. gadā atklāja Braiena de Palmas filma «Melnā dālija» («The Black Dahlia»), kurā piedalās Džošs Hārtnets, Skārleta Johansone un Hilarija Svonka. Tā ir kriminālā retro drāma, kas uzņemta pēc detektīva klasiķa Džeimsa Elroja darba. Darba pamatā reāli notikumi - Holivudas topošās zvaigznes Elizabetes Šortas noslepkavošanu, kas notika 47. gadā un tā arī nav atklāta.

1947. gada 15. janvārī kāda sieviete pastaigājās Leimerta parkā ( Leimert ) netālu no Losandželosas. Ceļa malā viņa ieraudzīja kādu saišķi. Pieejot tuvāk, atklājās, ka tā ir daļa no kailas sievietes ķermeņa. Otra daļa mētājās netālu. Ekspertīzē tika atklāts, ka tā ir 22 gadus vecā Holivudas skaitule Elizabete Šorta.

Publikācijās varam lasīt, ka šajā sakarā nopratināti tikuši vairāk cilvēku kā slavenā Džeka Uzšķērdēja lietā. Arī aizdomās turamo skaits sniedzies desmitos. Pie tam katru gadu policijā pieteikušies daudzi psihiski slimi cilvēki, kas vēlējušies, lai šo noziegumu noraksta uz viņu sirdsapziņas.

Taču nevienam apsūdzība netika uzrādīta. Turpat piecus gadus Betijas – tā draugi un kolēģi dēvēja Elizabeti, vārds neizdzisa no lielāko laikrakstu lappusēm. 

Zvērīgākā slepkavība

Stāvokli, kādā tika atrasts Elizabetes Šortas līķis, dēvēja par zvērīgāko tā laika slepkavību. Viņas ķermenis viduklī bija pārcirsts uz pusēm, seja izkropļota līdz nepazīšanai. Ķermeņa apakšējā daļa novieto ar izvērstām kājām un dzimumorgānos sabāzta sausa zāle. Ķermeņa augšdaļa novietota ar uz augšu paceltām rokām. Tiesu medicīnas eksperti toreiz secināja, ka vēl pirms nāves jaunā sieviete izcietusi lielas mocības. Bijusi kaut kur piesieta. Tāpat ekspertīzē teikts, ka slepkava, iespējams, bijis saistīts ar medicīnu, jo uz ķermeņa atstātās griezuma pēdas, liecinot par skalpeli. Pie tam laikrakstos tika publicētas mirstīgo atlieku bildes. Sievietes ilgi pēc tam atteicās iziet uz ielas. Losandželosā uz ielām bijis mazāk prostitūtu un daudzi bāri, kas strādājuši diennakti, jau pēc tumsas iestāšanās bijuši tukši.

Betija 

Elizabete piedzima Masačūsetā, bet tā kā meitenei bija astma, tad ziemas vadīja Floridā. Tēvs pameta ģimeni, inscinējot savu pašnāvību. Pēc vairākiem gadiem viņš atsūtīja vēstuli un lūdza savām 5 meitām piedošanu. Elizabete bijusi ģimenes smukulīte. Sniegbaltu ādu un ogļmelniem matiem – gluži kā Pelnrušķīte no slavenās pasakas. Kā stāstījusi mamma, viņa arī bijusi ļoti sievišķīga un pieaugusi. Interesējusies par modi, teātri un kino. meitene pārcēlusies dzīvot pie tēva, lai kļūtu par aktrisi un strādājusi bāros. Tā kā Elizabete bijusi gana slinka un kāra uz izklaidēm, tad tētis viņu ātri vien izlicis aiz durvīm.

1943. gadā policija viņu aizturējā krietnā alkohola reibumā un nogādāja pie vecākiem. 

Nedaudz vēlāk viņa satika savu lielo mīlu, gaisa spēku majoru Metjū Gordonu, kas solījies Betiju precēt, bet 1945. gadā viņu nogalināja, veicot uzdevumu. Betija centās pierādīt, ka viņi jau bija precējušies un viņiem bijis bērns, kas dzemdībās miris. Gordona ģimene tam nenoticēja un Betiju neatbalstīja. Arī pēc slepkavības, tiesu medicīnas ekspertīzē teikts, ka Šorta nekad nav dzemdējusi. Pēc Metjū Betija ilgi neskuma. Viņa satika citu skaistu vīrieti formas tērpā – leitnantu Gordonu Ficklingu ( Fickling). Dažas dienas pirms savas slepkavības Gordons bija saņēmis vēstuli, ka viņa dodas projām no Losandželosas pie savas māsas, kur strādāšos par modeli.  Kopš tikšanās ar pievilcīgo Gordonu, Elizabete mitinājās hoteļos, īrētās, istabās. Ilgāk par nedēļu viņa nekur neuzturējās. Tajā laikā viņa filmējās otrā plāna lomā filmā “Zilā orhideja”. 1947. gada 9. janvārī viņa pēdējo reizi redzēta Losandželosas Biltmoras viesnīcas vestibilā, kur viņu aizvedis kāds puisis.

Vīrieši

Kā stāsta toreizējās Betijas istabas biedrenes – viņai katru nakti bijis savs vīrietis. Viņa ar tiem iepazinusies pāris minūšu laikā un kungs jau bijis gatavs skaistulei izmaksāt. Toreiz nopratinātās draudzenes sacījušas, ka Betija bijusi izsaukuma meitene. Tomēr savam draugam – leitnantam Gordonam viņa rakstījusi bieži un vienmēr jūsmojusi par vēstulēm.

Betijas mīļākie bijuši kungi gados un pavisam jauni vīrieši. Domājams, ka arī savu aktrises karjeru viņa vairāk veidojusi gultā.

Pēc nāves daži baumojuši, ka Elizabete Šorta bijusi krople, proti, viņai bijuši fiziski defekti, kas neļauj veikt dzimumaktu un gūt baudu. Tāpēc viņai bijis svarīgi, lai līdzās vienmēr ir vīrieši. Pēc nāves šī versija neaapstiprinājās.

Aizdomās turamie

Šis saraksts ir garu garais. Vēl aizvadītā gadsimta 90. gados bija cilvēki, kuri gāja uz policiju un stastīja, ka viņu tēvam vai brālim bijušas seksuālas attiecības ar Elizabeti Šortu un radinieks, vēloties tas pārtraukt, sievieti novācis. Taču neviens nevarēja rast nopietnus pierādījumus savam stāstam. Policijas aizdomās turamo sarakstā toreiz bijuši 22 cilvēki. Lūk slavenākie :

Doktors Valters Beilijs ( Bayley). Viņš dzīvoja tikai vienu kvartālu no vietas, kur tika atrastas Šortas mirstīgās atliekas. Beilija meita bija Elizabetes māsas draudzene. Viņa bija ciemojusies šajā namā. Daudzi domāja, ka Betija ir doktora mīļākā. Viņa kandidatūra bija reāla, jo, kā jau augstāk minēju, tiesu eksperti secināja, ka slepkava ir ārsts.

1948. gadā ķirurgs nomira. Pēc sekcijas viņam konstatēja galvas smadzeņu bojājumus. Arī atraitne apstiprināja, ka vīrs aizgājis kapā ar drausmīgu noslēpumu. 1996.gadā “Los Angeles Times” žurnālists  Larijs Harnišs, pētot šo lietu, nonāca pie secinājuma, ka Beilijs varētu būt Šortas slepkava. Elizabete pie viņa atnākusi, lai taisītu kārtējo abortu. Taču nekur netika atrasti pierādijumi, ka dateris ir veicis nelegālos abortus.

Bigsijs Sīgals. Pazīstams to laiku mafiozs. “Los Angeles Times” toreiz rakstīja, ka vainīgs ir viņš. Šorta strādājusi kādā publiskajā namā un nav pakļāvusies viņa iegribām. Pierādījumi tam netika atrasti, kā arī apstiprinājums, ka Elizabete bijusi prostitūta kādā namā.

Marks Hansens– slavena Holivudas naktskluba īpašnieks. Naktī no 8. uz 9. janvāri viņiem bijisi asa telefonsaruna. Betija īrējusi dzīvokli Hansena mājās blakus klubam. Zinatāji stāstījuši, ka Marks gribējis skaistuli ievikt gultā, bet viņa neesot padevusies. Pie Hansena atrasta arī Betijas telefona grāmatiņa. Viņš apgalvojis, ka tā esot viņa, ko viņš Elizabetei tikai aizdevis. Nekādu tuvāku pierādījumu atrast neizdevās. 

Slepkava sieviete – policija neizslēdza versiju, ka Elizabeti Šortu nogalinājusi kāda sieviete greizsirdības lēkmē, jo tika mēļots, ka Betijai bijuši arī homoseksuāli mīlas sakari. Sagrieztais līķis izskaidrojams ar to, ka slepkavai aiznest visu ķermeni bijis pa smagu.

Džordžs Hodels – nonāca policijas redzeslokā, kad 1949.gadā viņa 14 gadus veca meita tēvu apsūdzēja izvarošanā. Viņa sieva savukārt stastīja par vīra daudzajām mīļākajām un neesot brīnums, ka vienu no viņām viņš arī novācis. Pie tam savas mīļākās viņš vedis uz viesnīcu, kur Šorta pēdējo reizi redzēta dzīva. Hodelam paveicās, jo viņa alibi apstiprināja, kāda modele, ar kuru viņš vadījis laiku, kad varētu būt nosplepkavota Elizabete. Arī kāds Hodela draugs, kurš pazinis Betiju, sacījis, ka Džordžs šo sievieti nepazina. Lieta pret viņu tika izbeigta. Taču 2003.gadā Hodela dēls Stīvs uzrakstīja grāmatu, kurā norāda, ka viņa tēvs tomēr ir nogalinājis Elizabeti Šortu, jo 1999.gadā mirušā Džordža albūmā atradis Betijas bildes. Elizabetes ģimene apgalvo, ka tā nav viņa. Intersanti, ka līdzīgu grāmatu 1995.gadā kādam pensionētam kriminālromānu autoram lūdza uzrakstīja arī kāda Džordža Novltona meita. Viņa bijusi šī notikuma aculieciniece. Taču pierādījumu nebija. Vienīgais Hodelu un Novltonu ģimenes esot cieši sadraudzējušās.

Melnā Orhideja un meita

Tā kā Elizabete Šorta tikai sāka lēnām rāpties pa Holivudas karjeras kāpnēm, tad neviens īsti nevar pateikt, kad viņai pielipusi šī iesauka. Tas noteikti nav bijis skatuves vārds. Betija gan vienmēr staigāja ģērbusies tikai melnā, viņai bija neliela lomiņa filmā “Zilā orhideja”. Daudzās publikācijās norādīts, ka šādu vārdu viņa ieguvusi pēc nāves, lai kriminālie apraksti izskatītos iespaidīgi.

Elizabete Šorta ir apglabāta Oklendas Mountain View kapos. Mazā plāksnīte nevēsta, ka šeit atdusas aktrise. Mamma uz tās uzrakstījusi vārdu “ Meita “.

Zanda Radziņa, Nekropole.lv