Dzimusi Rīgā.

No 1903.g. uzstājusies uz dažādām skatuvēm, līdz 1934.gadam Nacionālajā teātrī. No 1944.gada Jaunatnes teātrī.

Raksturkomiķe, īpaši spilgtas viņas bravurīgās, izdarīgās latviešu lauku sievas.

1934.gadā Nacionālajā teātrī uzveda jaunā autora Viļa Lāča "Zvejnieka dēlu". Avīzē "Jaunākās ziņas" varēja lasīt, ka izrādes piemeklējušas vairākas ķibeles. E.Jākobsonei Mālīšu Kates lomā ejot pāri skatuvei aizķērās kāja un krītot viņa lauzusi potīti. Precību kārās atraitnes loma kļuva par vienu no spilgtākajām Jākobsones karjerā. Vēlak tā iemūžināta režisora V.Lapenieka  1939. gada filmā "Zvejnieka dēls".

Mirusi Inčukalnā savā vasarnīcā "Saulstariņi".

"Ilustrēts žurnāls" 1928.gadā stāsta par aktrises bērnību: "Ella uzaug Rīgā, Jāņavārtu apgabalā, kur dzīvo viņas vecāki - darba ļaudis. Tēvs strādā pie būvēm, māte pārzina saimniecību. Ģimene sastāv no vairākiem locekļiem; Ella ir jaunākā. Rocība nav nekāda lielā, tomēr trūkums arī nav jācieš. Vecākie bērni paaugušies iet kādā darbā, vai amatu mācīties.

Tas pats sagaida arī Ellu. Vēl skolas gados būdama viņa jau iestājas darbā kādā spiestuvē. Pa šo darba ļaužu ceļu viņa varbūt būtu nostaigājusi savu dzīvi, ja Ellā nebūtu pamodusies interese par teātri. Tas notiek tīri nevilšus. Divpadsmit gadus vecu Ellu pirmoreiz aizved uz Rīgas latv. teātri (vecās «māmuļas" telpās), kur tā noskatās «Lenores" izrādi ar Jūliju Skaidrīti kā titullomas tēlotāju.

Šī izrāde nu pilnīgi iekaro mazās Ellas sirdi. Viņa gan agrāk jau dzirdējusi savus piederīgos runājam par teātri: ka uz skatuves esot celtas mājas, taisīti koki, krūmi u. t. t., par ko nav varējusi diezgan nobrīnīties. Bet nu viņa pašas acīm redz šos brīnumus. Mājās pārgājusi viņa atstāsta visu lugas saturu un dzirdētās dziesmas dzied vēl nedēļām ilgi, kamēr citi iespaidi tās nobīda nost.

Ellai nu vairs nav miera: viņa taupa un krāj katru kapeiku teātra apmeklēšanai. Gandrīz vai katru svētdienu viņa sēž teātra galerijā; un lai iegūtu vietu pirmā rindā, dažkārt jau stundu agrāk dežūrē pie galerijas durvīm. Baudīt teātra izrādes Ellai top par dzīves nepieciešamību, par dvēseles prasību. Bet tolaik Ella vēl nedomā par to, ka arī viņa pati varētu kādreiz teātri "spēlēt"."

Laikraksts "Laiks" 1958.gada 22.oktobrī raksta: "Inčukalnā 72 gadu vecumā 6. oktobrī ar krūšu vēzi mirusi pazīstamā aktrise Ella Jākobsone. Viņa bija jau aizgājusi pensijā, bet vēl šad tad vadīja režijas padomju laikā radītajā Jaunatnes teātrī Rīgā, no kura arī izvadīta pēdējā gaitā 9. oktobrī. Aizgājusi pensijā, viņa vasaras aizvadīja savos Sarmīšos, aktieru kolonijā Inčukalnā.

Ella Jākobsone pēc Dubura kursu beigšanas kopš 1903. gada darbojās par aktrisi Jaunajā Rīgas teātrī, Apollo un Rotas teātrī, bet kopš 1919. gada Nacionālajā teātrī. Pensijā Jākobsone aizgāja jau pirms padomju okupācijas, bet pēc boļševiku atgriešanās atkal tika aicināta atpakaļ agrākā teātrī, un „Cīņa" savā laikā apsūdzēja „buržuāziskos nacionālistus", ka tie Ellu no teātraa padzinuši. Tā viņai pienāca otrreizēja pensionēšanās un pārcelšanās uz savu vasarnīcu Inčukalnā."