Elmārs Dambergs

1924. gada 29. septembrī Aizputē –

2014. gada 11. septembrī

Parry Sound, Ontario, Kanadā

Tikai vairāk nekā divas ne­­dēļas pirms savas 90. dzimšanas dienas mūžībā aizgājis karika­tūrists, akvarelists Elmārs Dam­bergs. Kanadas latvieši un tau­tieši citās zemēs viņu vislabāk pazina kā Dadzi, kuŗa karika­tūras ilgāk nekā 50 gadus ba­­gātinājušas vai ik laikraksta Latvija Amerikā numuru. Laiku pa laikam tās publicēja arī Amerikas Laiks.

Elmārs Dambergs piedzima septiņu bērnu ģimenē Aizputē. Tēvs gan vēlējies, lai dēls kļūtu mācītājs, taču zēnu interesēja vienīgi māksla. Viņš zīmēja visu, 17 gadu vecumā pat uz­­zīmēja pirmo pašportretu. El­­mārs vēlējās mācīties Latvijas Mākslas akadēmijā, taču kaŗš sapņiem pārvilka strīpu. Lai kā klājās, krāsas un zīmulis viņam vienmēr bija pie rokas, pat Cē­­degemas gūstekņu nometnē, kur viņš uzzīmēja pirmo kari­katūru un pirmo reizi piedalījās izstādē. Pārcēlies uz dzīvi An­­glijā, Elmārs iestājās Boltonas mākslas skolā un pēc tam Londonas Mākslas kolledžā, kur 1951. gadā saņēma preses mākslinieka diplomu. Šajā pašā gadā Elmāra Damberga karika­tūras parādījās gan latviešu Londonas Avīzē, gan angļu laik­rakstā Bolton Evening News. Tās iepatikās izdevējam Kanadā, un viņš uzaicināja mākslinieku pārcelties uz šo tālo zemi.

Kanadā Elmārs Dambergs ieradās 1952. gadā. Strādādams visādus darbus Toronto, viņš atkal mācījās – šoreiz Ontario Mākslas kolledžā (1958-1960), vēlāk Lavrentian universitātē, kur papildinājās mākslas vēs­turē (1976).

Elmārs Dambergs dzīvoja mākslā – rakstīja esejas, glez­noja, zīmēja. Viņš bija Kanadas latviešu mākslinieku vienības „Latvis” biedrs, piedalījās tās izstādēs gan ar eļļas gleznām un  akvareļiem, gan ar karikatūrām. Viņš iestājās arī Kanadas Ak­­varelistu biedrībā (The Canadian Society of Painters in Water Colours), kas 2011. gadā latviešu mākslinieku ievēlēja par bied­rības mūža biedru, izceļot viņu par vienu no redzamākajiem Kanadas gleznotājiem. Elmāra Damberga gleznas atrodamas daudzās Kanadas mākslas ga­­lerijās, arī Karalienes kollekcijā (Queens collection), Nacionālajā archīvā Otavā un citur. 1982. ga­­dā viņš saņēma Kanadas 125. gadadienas piemiņas medaļu.

Tomēr vislielākie nopelni El­­māram Dambergam ir karika­tūras jomā. Viņa asais zīmulis nesaudzēja nevienu – ne polīti­ķus, ne sabiedriskos darbi­nie­kus, viņš  ironizēja pat par sevi un savu suni. Savā satirā viņš atklāja cilvēku vājības un netikumus. 1972. gadā pārcelies uz Parry Sound, Elmārs Dambergs  ātri  iekļāvās šīs pilsētas mākslas dzīvē, gan aktīvi darbodamies kritikā, gan – vēl jo vairāk – savos zīmējumos rādīdams vietējo sabiedrību greizā spo­gulī. Elmārs Dambergs, ko vietējie ļaudis pazina kā Elmer Dambergs, kļuva populārs ar saviem satiriskajiem zīmēju­miem, ne vienu reizi vien iz­­pelnīdamies uzslavas un godalgas, – vairākkārt atzīts par la­­bāko visā Ziemeļontario. Lielā­kais nedēļas izdevums North Star publicēja viņa karikatūras redaktora slejā, to vien ir aptuveni divi tūkstoši. Karikatūras ir sakopotas divās grāmatās angļu valodā un vienā latviski – „Ar smaidu pa trimdas taku...” (1998). Tās pazīstamas arī  pa­­saulē – Elmāra Damberga darbi ir publicēti izdevumā Interna­tional Cartoon Exhibition in Athens. Par ieguldījumu šajā mākslas nozarē PBLA Kultūras fonds 2000. gadā piešķīra māk­sliniekam goda balvu.

Elmārs Dambergs zīmēja līdz pēdējam brīdim, kamēr vien elpoja un kamēr cēlās viņa roka. „..vakar mēs pastā vēl saņēmām viņa pēdējo sūtījumu,” vēstulē par mākslinieka  aiziešanu raksta Latvijas Amerikā redaktore Vita Gaiķe.

Viņš bija atsaucīgs un atklāts cilvēks, par to pārliecinājos mūsu sarakstē.

Reiz Elmārs Dambergs vēstulē atzinās:

„Daudz no tā, kas esam, kļūstam, ir atkarīgs no mūsu vecākiem. Manējie abi sarunājās ir vāciski, ir krieviski. Drillēja mani visādus pantiņus skaitīt, spēlēt instrumentus, dziedāt... Mani bieži ir aizkustinājuši Latvijas dzejdari.”

Un tad citēja Veroniku Strē­lerti:

Mums visiem vienas sāpes un cerības,

Kad es jums manas sūdzu,

Jūs dzirdat savējās.

Bet, kad Parry Sound  avīzes redaktors brīnījies, „kur esmu mācījies tik izcilu, kultivētu valodu”, Elmārs Dambergs klusībā sacījis: „Jā, vecīt, no grā­ma­tām...”

Māris Brancis