Pasaulē viņa nākusi kā trešais bērns vienkāršu ļaužu ģimenē. Tēvs - cilvēks bez noteiktas nodarbošanās, bet liels mūzikas un vijoļu mīļotājs. Kaut arī beidzis tikai pagastskolu, viņš brīvi runāja trijās svešvalodās. Par savu māti rakstniece vēlāk autobiogrāfijā raksta: "No tām druskām, kas palika no sagruvušiem tēva plāniem, viņa spēja mūs, bērnus, paēdināt un izskolot. "(Zeltiņš T. Pašportreti, 1965). Pirmā Pasaules kara laika rakstnieces ģimene piedzīvo bēgļu gaitas un ap 1915.- 1917. gadu Maskavā mācās grāfienes Saltikovas vadītajā ģimnāzijā. Viņa atceras, ka bijusi šinī skolā vienīgā latviete, vienīgā no zemnieku kārtas un vienīgā luterticīgā, taču jutusies brīnišķīgi. Pēc atgriešanās Rīgā ap 1922. gadu Elvīra beigusi Lišinas ģimnāziju, pēc tam studējusi Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes Romāņu nodaļā. Jau skolas gados viņa iepazinusies ar savu nākamo vīru - karavīru Juri Kociņu. Kad Juris beidz karaskolu, viņi apprecas. Abu kopdzīves raksturošanai citāts no autobiogrāfijas: "Mūsu laulība ir neparasta, mēs uzticamies viens otram un respektējam viens otra gaumi un brīvību. Juris dod man iespēju izceļot Eiropu no Konstantinopoles līdz Parīzei. Es neceļoju tikai ceļošanas prieka pēc, bet mani vilina vēlēšanās mācīties, iedziļināties citu tautu sadzīves formās. Parīzē es dažus mēnešus Sorbonnā studēju mākslas vēsturi."

Rakstnieces gaitas Elvīra Kociņa sāk pavēlu - 29 gadu vecumā, kad uzraksta lugu "Lidotājs". Luga 1933. gadā iestudēta Nacionālajā teātrī, atsauksmes lielākoties ir kritiskas, un tas, domājams, rakstnieci mudinājis pievērsties romāna žanram. Viņas pirmais romāns "Pēdējā laime" (publicēts žurnālā Atpūta 1937) vēl stipri negatavs, drīzāk uzskatāms par mēģinājumu prozā. Turpmākajā E. Kociņas romāndaiļradē saskatāmi vairāki periodi. Viņa pati par to raksta: "Šos romānus esmu uzrakstījusi dažādos laikmetos, katrā no šiem dzīves periodiem arī pati būdama gluži citāda persona." (Zeltiņš T. Pašportreti, 1965).
Pirmais ir agrīnais daiļrades periods, kad E. Kociņas romānu centrā ir jaunas sievietes Liene ("Dārzniece", 1940), Ruta un Baiba ("Divi likteņi", publicēts žurnālā Atpūta 1938), Maija ("Mantojums", publicēts laikrakstā Tēvija 1943), kuras ar mērķtiecību un darbu spēj sasniegt stāvokli sabiedrība, pašas veidot savu likteni, saglabājot un attīstot sirds iejūtību, izkopjot garīgās vērtības. Šo E. Kociņas latviešu sievieti nesaista tukšas un vieglprātīgas izpriecas, viņai raksturīga jūtu stabilitāte, viena mīlestība visam mūžam. F. Kociņas varones, tāpat kā pati rakstniece, pieder pie tās paaudzes, kura augusi pirmās brīvvalsts laikā, kuras garīgie spēki aug un veidojas zem sarkanbaltsarkanā karoga. Augušiem reizē ar savu valsti, šiem cilvēkiem ir cieša pārliecība par iespēju indivīdam, tāpat kā tautai, pašam veidot savu likteni. Romānu atmosfēra, vide, cilvēku raksturi, viņu plāni un mērķi liecina par mierīgas dzīves un stabilitātes izjūtu, perspektīvu iespēju. Lai gan romānos tēloti kontrastaini sociālās dzīves skati, tomēr tajos nav sociālās nolemtības izjūtas. E. Kociņu ļoti smagi skar Baigā gada notikumi - viņas virs - Latvijas armijas virsnieks - tiek izsūtīts. Piecpadsmit gadus Elvīra Kociņa par viņu nekā nezina, tad pienāk ziņa, ka Juris Kociņš miris 1942. gadā Krasnojarskā. Citāts no autobiogrāfijas: "Lielinieku laiks man atņem visu, ar ko kopā dzīvoju daudzus gadus." Ar to arī noslēdzas mierīgais, harmoniskais laiks rakstnieces dzīvē, kas atspoguļojas arī viņas daiļradē. Tā jau ir cita Elvīra Kociņa, kas kara laikā (1942- 1943) Rīgā raksta savu vienīgo vēsturisko romānu "Dievi dusmo". Pirmā perioda romānos cilvēki paši veido savu likteni, bet romānā "Dievi dusmo" cilvēks tēlots kā rotaļlieta bargā likteņa rokās. Materiālu, kurā risināt aktuālas sava laika problēmas par tautas likteni iekarotāju varā, par sievietes traģēdiju divu naidīgu varu cīņā, par cilvēka brīvības alkām, rakstniece atradusi krietni senā vēsturē - romāna darbība notiek senās Kursas ziedu laikos ap 9.-10. gadsimtu, kad norisinās kuršu cīņas ar dāņu vikingiem. Romāna centrā ir senās Kursas slavenā sirotāja meita Dārgete - jauna, skaista sieviete, kuras mierīgo dzīvi pārtrauc vikingu iebrukums, kas viņu aizved gūsta ceļos. Dārgetes salauztais mūžs ir kā visas tautas likteņa simboliska daļa. Arī rakstniece pati 1944. gadā, frontei tuvojoties, dodas emigrācijā uz Zviedriju, kur tapis plašais romāns "Eiropas vārtos" (1951), kuram ir īpatnēja vieta E. Kociņas daiļradē. Romāns stāsta par latviešu likteņiem 1940./1941. gadā. Rakstniecei bijis nepieciešams izkliegt tautas ciešanas un tautai nodarīto pārinodarījumu, attēlot savas tautas izmisumu un postu. 1952.gadā E. Kociņa pārceļas uz dzīvi ASV, taču, strādājot nogurdinošos maizes darbus, viņai vairs neizdodas sasniegt iepriekšējo māksliniecisko līmeni. Šajā posmā tapis tikai viens romāns "Jādzīvo vien ir".

Avots: Laiks, 16.11.2002