* 1893. X 19. Mežotnes pag.; V. Rūdolfs, ārsts.

                1918. Beigusi Tērbatas Universitāti,

                1928/1922. Vecpiebalgas pagasta ārste,

                1934/1937. Limbažu slimnīcas laboratorijas vadītāja.

                1938. Limbažu pagasta Lielezeros.

                Avots:       LVVA P-1023-2-11-57, 

                                “Latvijas medicīniskā personāla saraksts”, R., 1938.

Dzimusi 1893. g. 19. oktobrī Mežotnes Kugrēnos, kur pavadījusi savu bērnību. Pēc pagasta skolas un Jelgavas sieviešu ģimnāzijas beigšanas sāka studēt medicīnu Tērbatā. 1915. g. visai ģimenei jāatstāj tēvu tēvu mājas un jādodas pirmās bēgļu gaitās. No šī laika sākas grūtāks dzīves posms, jo nav pietiekoši līdzekļu dzīvei un studijām. Bieži vien jāiztiek ar tām devām, ko izsniedz bēgļu apgādāšanas komiteja. 1916. g. vasarā Latviešu bēgļu apgādāšanas komiteja pieņem dažas studentes bēgļu veselības kopšanas punktos un slimnīcās par izpalīdzēm. Emīilija strādāja Ērgļos pie Dr. Silarāja. Tas dod mazu papildu devu ziemas iztikai un sekmīgākai studiju turpināšanai. Pirmā pasaules kara laikā lielākā daļa ārstu bija iesaukti armijā, medicīniskas palīdzības trūkums uz laukiem bija ārkārtīgi izjūtams.  Bez ikdienišķām slimībām biia epidēmijas — dizentērija, vēdera tīfs, šarlaks. Vajadzēja organizēt un iekārtot bēgļu slimnīcas — tas viss prasīja daudz darba, laika un enerģijas. 1916/17. g. ziemā daudzreiz izpalīdzīgs bija Dr. Kārlis Bērziņš, kura kara lazarete bija iekārtota Vecpiebalgā. 1917. g. vasarā Emīlija kļūst par palīgu dakterim Robertam Eglītim, viņas nākamajam vīram. Darba abiem bija daudz, par sirds lietām neatlika laika nedz domāt, nedz runāt, nedz kārtot. Rudenī viņa bija atkal prom Tērbatā. Viņas vecāki bija pārcēlušies no Suntažiem uz Stāmerieni un decembrī viņa atkal strādāja Stāmarienes slimnīcā Alūksnes ārstes Jansones aizgādībā. Emīlija ar Robertu apprecējās 1917. g. 25. decembrī. 1819.g. sākumā vācieši strauji virzījās uz ziemeļiem, ieņēma Igauniju un vecajai Tērbatas universitātei tuvojās pārkārtošana. Martā abi devās uz Tērbatu, izturēja pārbaudījumus un maija beigās atgriezās Vecpiebalgā ar diplomiem kabatā. Abi pārcēlās uz Limbažiem. Sākās lielā spāņu gripas epidēmija un nācās iejūgties atkal smagā darbā.
1919. g. decembrī atgriezās atpakaļ Vecpiebalgā. Jūnijā bija piedzimis dēls. 1920. g. janvārī Robertam bija jādodas uz Latgales fronti un mājās viss darbs palika uz sievas pleciem. To visu viņa arī veica, bet kā sekas no daudzajiem izbraukumiem un saaukstēšanās iemantoja locītavu reimatismu, no kura viņa nekad neatspirga. Tas pamazām progresēja un arī Ķemeri deva tikai īslaicīgu uzlabojumu. 1922. g. maijā ģimene atgriežas Limbažos. Pēc 1928. g. pārciestās operācijas un apstarošanas viņa medicīnisko darbu pārtrauca, bet kad pēc dažiem gadiem atspirga, atsāka darbu Limbažu slimnīcas laboratorijā. Pēc dzimtenes atstāšanas 1944. g. augstā ģimene nonāk Šlesvig-Hošteinā, bet mitrais gaiss, lielie vēji un trūcīgā apkure te padarīja Emīlijas sāpošās locītavas stīvas. Vēlāka ārstēšanās Flensburgas slimnīcās ar Rentgena un ultraskaņu stariem neko vairs nelīdzēja. Dzīve nometnes barakās viņas veselību vēl vairāk sadragāja. Lai kā viņa vēlējās strādāt un kādu dolāru nopelnīt, par vietas pieņemšanu nebija ko sapņot. Reizēm gan viņa izdarīja mazus laboratorijas darbus mājās, bet tas netika atļauts. 1957. g. martā viņa pārcieta kreisās rokas pleca kaula lūzumu, bet uz rudens pusi sāka atjaunoties 1928. g. operētās vainas. Sakarā ar vispārējo slikto veselības stāvokli viņa no operācijas un apstarošanas atteicās un pēc grūtām ciešanām šķīrās no mums šī gada 23. aprīlī.

Avots: Latviešu ārstu un zobārstu apvienības apārtraksts, 01.07.1958