Emīlija, dzimusi Pētersone, nākusi no Antiņciema (Tukuma rajonā), Pirmā pasaules kara laikā kopā ar vecākiem bēgļu gaitās nonākusi Sibīrijā, kur iepazinusies ar vācu izcelsmes ebreju Jevgēniju Keku, apprecējusies, piedzimusi meita Sofija, vēlāk arī dēls. Ģimene dzīvojusi Blagoveščenskā, pie pašas Ķīnas robežas, ko līdz 30. gadu beigām varēja šķērsot, pārbrienot robežu. Dzīvojuši pārticībā, bērniem bijusi aukle, mājas darbos piepalīdzējusi mājkalpotāja ķīniete, kas aizvien bijusi pedantiski akurāta un savā darbā absolūti precīza. Sakarā ar vīra toreiz ieņemamo atbildīgu amatu ģimenei nācies pārcelties uz Maskavu, taču 1937.gadā Jevgēnijs Keks, uzzinājis, ka viņam draud represijas, savā darba kabinetā nošāvies. Pēc šī notikuma ģimenei bijusi liegta dzīvošana Maskavā, un Emīlija ar meitu Sofiju un dēlu, kas agrā bērnībā nomira, pārcēlās uz dzīvi Habarovskā.

Studiju laikā meita Sofija iepazinusies ar studentu -  tatāru Isakbajevu, apprecējusies, piedzimis dēls Žeņa. Taču vīrs bijis azartisks kāršu spēlmanis un tas esot bijis par iemeslu laulības šķiršanai. Sofija palikusi viena ar dēlu un māti, kas savu dzimteni nespēja aizmirst, tāpēc sāka domāt par pārcelšanos uz dzīvi Latvijā un to īstenoja 1947. gadā. ( www.researchgate.net )