Emīlija Klīdzēja

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
00.00.1916
Miršanas datums:
17.01.2008
Apglabāšanas datums:
31.07.2008
Pirmslaulību (cits) uzvārds:
Svilāne
Kategorijas:
Gleznotājs, Mākslinieks (-e)
Tautība:
 latvietis
Kapsēta:
Kantinieku pagasts, Kantinīku (Kantinieku) kapi

Šī 2008. gada 31.jūlijā Sakstagala pagasta Kantinieku kapsētā zemes klēpī guldīja Jāņa un Emīlijas Klīdzēju pelnu urnas.
Latvijas avīzē Diena, ceturtdien, 31. jūlijā publicēts plašs Annas Rancānes raksts "Cilvēka bērns atgriežas mājās." Zem tā mazākiem burtiem: Šodien rakstnieks Jānis Klīdzējs un viņa dzīves biedre Emīlija atgriežas dzimtenē uz mūžiem.
Klīdzēju dzīves Amerikas posms sākās Čikāgā, 50 gadu sākumā, kad latviešu sabiedriskais darbs sāka virmot. Jānis bija laikraksta Chicago Tribune ēkas pārzinis, bet brīvajā laikā rakstīja romānus. Čikāgā 1953.gadā gatavojās rīkot I vispārējos dziesmu svētkus ASV, un Jānis Klīdzējs par tiem rakstīja latviešu avīzēm un latviešu radioraidījumiem un palīdzēja veidot svētku telpu dekorācijām simboliskus "dziesmu kamolus". Čikāgā dzīvodams, Jānis Klīdzējs sarakstīja un Jāņa Šķirmanta apgādā izdeva stāstu krājumu "Grēks uz pusēm" (1951), romānus "Viņi un viņas" (1954), "Dženitors" (1955) un "Cilvēka bērns" (1956), ko režisors Jānis Streičs iemūžinājis filmā. 1956. gadā Klidzēji pārcēlās uz dzīvi Kalifornijas vīnogu audzētāju ielejā - Napas pilsētiņā ar skaistu skatu uz kalniem, kur viņu dārza mājiņā tapuši vairums Jāņa Klīdzēia darbu. 1997. gada izdevumā "Latvian Dimensions", Jānis Klīdzējs par sevi saka: "Laimīgi satikušies bija mani bērnības un jauno dienu gadi ar to laiku, kad dzima un veidojās Latvijas 18. novembra valsts. Mana paaudze skolas gados sauca sevi un rakstīja ar lielajiem burtiem - Latvijas Brīvības Paaudze. Ar to laiku jūsmu par tautas brīvību un savu pašu valsti šī paaudze ienāca dzīvē ar apņēmību strādāt un panākt, lai Latvija kļūtu starp pirmajām Eiropā materiālās un gara kultūras līmenī. Mūsu sapņi bija lielāki par dzīvi un par mums pašiem. Latvijas brīvības gados mūsu tautā krātais gara spēka enerģijas lādiņš bija tas, kas kā zibeņi nakšu debesīs gaismoja izdzīvošanas un ticības ceļu caur okupācijas gadu desmitu tumsu.
Mazliet par paša mūža gājumu. Piedzimu 1914. gada 6. maijā Latgales pusē, Sakstagala pagastā. Māte Virgīna un tēvs Aleksandrs četras meitiņas zaudēja epidēmijā Pirmā Pasaules kara laikā un divus dēlus - pēdējā karā. Antonam bija 24, Donatam - 21 gads. Abi vecāki miruši Latvijā. Tēvs 1960. gadā, sasniedzis 75 gadu mūžu, māte 1987. gadā, ar dievticības spēku gājusi visām bēdām un nelaimēm cauri līdz pilniem 93 gadiem. Mācījos Rēzeknes komercskolā, studēju Latvijas Univeritātē. 1940. gadā salaulājos ar Emīliju Svilāni. 1944. gadā emigrējām uz Vāciju, 1950. gadā ieceļojām Amerikā. Kalifornijas Universitātē ieguvu MS grādu klīnikālajā socioloģijā. Strādāju psihiatriskajā slimnīcā un ar palaidnīgiem pusaudžiem. Biju skolotājs universitātes studentiem. Esmu sarakstījis 24 grāmatas. Tie ir astoņi romāni, stāstu un noveļu krājumi un esejas. Astoņas grāmatas pārspiestas Latvijā. Grāmatas godalgotas ar Kultūras fonda, Krišjāņa Barona un Jāņa Jaunsudrabiņa balvām. Daudz esmu rakstījis par gara spēka pulcināšanu tautas paverdzināšanas gadu pārdzīvošanai. Latvijas Zinātņu akadēmijā 1992. gadā mani ievēlēja par goda locekli. Ar Latvijas Triju Zvaigžņu ordeni tiku apbalvots 1994. gadā. Anna Rancāne, dzejniece un Latgales cilvēku pazinēja, raksta: "... Tāds viņš bija, šis Sakstagala vīrs, kas arī pie Klusā okeāna palmām dzīvodams, vienmēr atcerējās bērzus, arumus, spāru vainagus jaunajās mājās, savu Livžu, Sakstagala un Mūrdulas upīti". Turpinājumā viņa atkal citē Klīdzēju: "Emīlijas un manus pelnus labi latviešu ļaudis aizgādās uz Kantinieku kapiem. Tur būsim pie savējiem. Zem tiem simtiem krustu visi ir savējie. Ne tā kā Rīgā, kur pagaidām atdusas mans tēvs Aleksandrs un māte Virgīna, Sarkandaugavas kapos. Tur visapkārt svešo iebraucēju vārdi. Tiks gādāts un līdzekļi paredzēti tēva un mātes mirstīgo atlieku pārvietošanai uz Kantinieku kapiem. Mums jātiek, kaut pēc gadiem, visiem atkal kopā. Dzimtajā pusē. Pie sābriem, zem bērziem." Tā teicis Jānis Klīdzējs vienā no savām pēdējām intervijām. Tagad viņš ir atgriezies.
Emīlija, būdama māksliniece - gleznotāja, pilnīgi iekļāvās Jāņa garīgajā pasaulē un to bagātināja. Viņa aizgāja mūžībā 2008.gada janvārī. Kaut dzimusi varakļāniete, arī viņas atdusas vieta ir Sakstagala pagasta Kantinieku kapsētā, blakus Jānim. Par Emīliju, avīzē " Varakļonīts", 2008. gada februāra 2. numurā rakstīts: "17. janvārī mūžībā aizgājusi gleznotāja Emīlija Klīdzēja (Svilāne). Emīlija dzimusi Varakļānu pagasta Griuženieku ciemā kā desmitais bērns Jadvigas un Jāņa Svilānu kuplajā ģimenē. 1937.gadā beigusi Varakļānu vidusskolu un iestājusies Latvijas universitātes dabas zinātņu fakultātē. 1940. gada decembrī salaulājusies ar agronomijas studentu, jauno rakstnieku Jāni Klīdzēju. 1944.gada vasarā kopā ar tūkstošiem citu latviešu Klīdzēju pāris devies trimdā - vispirms uz Vāciju, bet 1950. gadā uz ASV. Jau ģimnāzijas laikā skolotājs Arvīds Gusārs Emīlijai radījis interesi par zīmēšanu un gleznošanu. Viņa mācījusies dažādos zīmēšanas un gleznošanas kursos, pārņēmusi citu gleznotāju pieredzi. No 1960. gada Emīlija Klīdzēja ar savām gleznām daudzkārt piedalījusies gan grupu izstādēs, gan personālizstādēs amerikāņu gleznu galerijās. Vislabāk viņai padevušās ainavas un portretu gleznojumi. Emīlija Klīdzēja vienmēr bijusi stiprs un enerģisks balsts savam dzīvesbiedram Jānim Klīdzējam. Īpaši jau laikā, kad viņš studēja klīnisko socioloģiju Berklejas universitātē, kā arī viņam trimdā sarakstot pāri par 20 grāmatām. Emīlija bijusi šo darbu pirmā kritiķe, daudz palīdzējusi grāmatu noformēšanā un ilustrēšanā. Jāņa Klīdzēja romānam "Dāvātās dvēseles" par pamatu kalpojušas Svilānu kuplās ģimenes dzīves gaitas, bet par prototipu Salānu Milcei izraudzīta pati Emīlija bērnības un jaunības gados. Pēdējos gados daudzas Emīlijas Klīdzējas gleznas pārsūtītas uz dzimteni, tās aplūkojamas Dekšāru pagasta muzejā. Kluss miers valda Emīlijas Klīdzējas ainavās - pļavās, laukos, mežos, purvos un ezeros, kluss miers un pēdējie atvadu sveicieni no Dzimtenes..."
Klīdzēju pāri mūžībā izvadīja liels bērinieku pulks. Jānis bija akadēmiskās organizācijas LKSAA "Dzintars" filistrs, bet Emīlija sieviešu korporācijas Aurora filistre.

Avots: "Laiks", 25.10.2008

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Nav saiknes

        Nav norādīti notikumi

        Birkas