Komponiste ĒRIKA FREIMANE (prec.Plampe) mirusi 48 g.v. 1960.gada 26. jūnijā Toronto, Kanādā no kaulu vēža. Dzimusi Liepājā. LK-as absolvente (1938); mūzikas skolotāja Talsos un Rīgā. Rīgā vadīja kori Varavīksne, bet Kanādā - Dainu (1949—60); I Kanādas latviešu dziesmu dienas un divu pirmo Kanādas latviešu dziesmu svētku virsdiriģente. Komponējusi klaviermūziku, solo un kora dziesmas.

Ērika Freimane ar savu personību un darba spēju bija pazīstama arī ārpus latviešu sabiedrības. Mariss Vētra saka: „Ērika Freimane bija māksliniece no galvas līdz kājām. Viņa bija liels cilvēks."

Vīrs - Verners Plampe, dēls - Ints. Māte - dzīvo Latvijā.

"Londonas avīze" 1960.gada jūlijā raksta: "Toronto 26. jūnijā pēc ilgām ciešanām mirušo komponisti un diriģenti Ēriku Freimani trīs dienas vēlāk pēdējā gaitā izvadīja 400 sērotāju. Ērika Freimane dzimusi 1911. gadā Liepājā un pēc ģimnāzijas beigšanas iestājusies Latvijas valsts konservatorijā, kur mācījās pie prof. J. Vītola mūzikas teoriju, absolvējot konservatoriju 1938. gadā. No tā laika Ērika Freimane kalpojusi mūzikai aizvien pilnīgāk, līdz piepildījās viņas vadītā „Dainas" kora moto dziesma: Dzimtene mana, tālumā dzirdi, Dainojot atdodu mūžu un sirdi. (Z. Lazdas teksts.) Savas mūziķes gaitas Ērika Freimane sāka, būdama gan dziedāšanas skolotāja Talsos, gan vēlāk Rīgā, pārsteidzot Rīgas mūziķus un publiku kā jauna, spējīga diriģente. Trimdā Ērika Freimane sākumā vadīja kori Zviedrijā, bet viņas mūža lielākais darbs ir „Dainas" koris Toronto. Pagājušā gada novembrī šis koris svinēja 10 darba gadu jubileju, dodams lielu, vērtīgu koncertu, kas atbalsojās arī vietējā kanādiešu presē. Kaut gan pati diriģente jau toreiz bija smagi slima, iznāca kora priekšā ar spieķīti un tomēr — vadīja, šajā koncertā pirmo reizi koris atskaņoja viņas komponēto „Viss paiet" (Z. Lazdas teksts), ko, liekas, diriģente rakstījusi pati sev, jau būdama mūžīgās nakts nojautā: īsu brīdi vien puķe līgo, tad atvarā grimst. Dzīve aizlido ātri, sadeg sirds kārā un rimst. „Dainas" koris desmit gados ir izveidojies par labāko latviešu kori Kanādā, kas koncertējis latviešiem un cittautiešiem, tāpēc arī Ērikas Freimanes aiziešana izraisīja sēras kanādiešu un mūsu kaimiņu tautās — lietuviešos un igauņos. Ērika Freimane ar savu personību un darba spēju bija pazīstama arī ārpus latviešu sabiedrības. Mariss Vētra saka: „Erika Freimane bija māksliniece no galvas līdz kājām. Viņa bija liels cilvēks." Kad 26. jūnijā svētdien, gaišā saulainā pēcupsdienā lielākā latviešu daļa svinēja vēl Jāņus, Ērika Freimane beidza elpot pēc grūtas slimības. Izvadīšanas ceremonijā piedalījās visu Toronto latviešu organizāciju pārstāvji, Baltijas tautu federācijas un Baltiešu sieviešu padomes pārstāvji, kā arī pārstāvji no kanādiešu preses. Toronto pilsētas galva N. Fīlips un Imigrācijas ministrijas priekšnieks bija sūtījuši līdzjūtības telegrammas. Sv. Trīsvienības baznīcā, kas bija ļaužu pārpildīta, atvadu vārdus teica māc. A. Lūsis. Ērika Freimane desmit gadus no vietas ik Lieldienas rītu šai dievnamā ar "Dainas" kori atskaņoja Baha „Aleluja". Ērika Freimane savā baltajā tērpā (viņa to parasti valkāja diriģējot) gulēja klusa brūnā šķirstā, viņas slaidie pirksti turēja neļķes ziedu, un miers, kas pēc lielajām sāpēm tagad klāja viņas vaigu, nekad nebūs dzīviem izprotams. Pie šķirsta tautas tērpos stāvēja koristu goda sardze, pār to liecās „Dainas" karogs sērās. Koris dziedāja atvadu dziesmas. Mācītājs A. Lūsis šķirstā iebēra sauju Latvijas zemes. Koristi savu diriģenti nesa caur baznīcu. Tā bija Ērikas Freimanes pēdējā gaita. Kapsētā atvadījās organizāciju pārstāvji, nolikdami krāšņus vainagus."