Sēru vēsts aplidoja Montreāla latviešu saimi,12. februārī vēstīdama, ka ilggadīgā, ar DV zelta nozīmi apbalvotā apbrīnojami čaklā un darbīgā DV Montreāla nodaļas vanadze, aizgājusi mūžības valstībā. Viņa čakli darbojās arī Trīsvienības latviešu draudzes dāmu komitejā, dzīvoja līdz jauniešu izdarībām un priecājās par katru tautas tērpa nesēju un izjuta prieku pēc katra slimā va nespējnieka apciemojuma gan mājās, gan arī slimnīcās. leskatoties Ērikas jaunu dienu gaitās ģimnāzistes gados, kad kopā ar draudzenēm Rīgā un Jūrmalā apciemoja slimnīcās ievainotos leģionārus, nespējniekus veco ļaužu mītnēs un privātās mājās, šķiet, ka labdarība un līdzjūtība bija viņai iedzimta, kas viņu neatstāja visus 79 gadus. Par to liecina viņas kādreiz teiktie vārdi: "Man tā bij viņu žēl!" Ticu, ka vēl kāds no vecajiem leģionāriem dzimtenē vai svešumā dzīvs, kas atcerēsies tumšmataino meiteni no Mellužiem. 

1925. gada siena mēneša sestajā dienā Krāslavā, Kārlim un Bertai Vītiņiem piedzima meitene, kuru viņi nosauca par Ēriku. Vītiņu ģimenē bez Ērikas vēl auga brālis Rolands un māsa Vija. Ērika tēvs Latvijā strādāja valsts iestādēs, bet māte vadīja saimniecību, audzinot trīs atvases. Kā valsts iestāžu darbiniekam, tēvam bieži bija jāmaina darba vietas No 1930. - 1940. gadam Vītiņu ģimene dzīvoja Rīgas jūrmalā. Pirmās skola gaitas Ērikai sākās Slokas pamatskolā. To nobeigusi, viņa mācās Melluž ģimnāzijā, bet sākoties Otrajam pasaules karam Ērikai neizdodas to nobeigt. Jūrmalā pavadītie jaunības gadi mūsu mīļai aizgājējai palikuši skaistā atmiņā. Krieviem okupējot Latviju, tēvs zaudē darbu un ģimene spiesta pārcelties uz Rīgu un abi ar sievu kļūst par veikalniekiem. Kopš bērnības gadiem Ērika darbojās arī gaidās. Tuvojoties kara troksnim, 1944. gadā Ērika kopā ar māti un māsu ierodas Vācijā un apmetas Augsburgas bēgļu nometnē. Kara beigu posmā Ērika kopā ar māti un māsu atkal uzsāk aprūpes darbu, apgādājot no vācu armijas izbēgušos latviešu leģionārus, ievainotos slimnīcās ar tēva un brāļa līdzpaņemtām drēbēm. Pēc kara Ērika vairākus gadus strādā UNRĀ un IRO, bet 1950. gadā izceļo uz Kanādu. Apmetas Montreālā pie mātes un brāļa un strādā cigāru rūpnīcā. Jau 1950. gadā viņa iestājās DV Montreālas nodaļā un visus šos garos 54 gadus bija nodaļas čaklākā, visu cienītā un darba laukā neapturamā vanadze.

Avots: Daugavas vanagu mēnešraksts, 2005