Jaunatnes audzinātājs, banku darbinieks, sabiedrisks darbinieks.

1918.05. iebrauca Latvijā un apmetās Jelgavā, pagrīdē sāka organizēt latv. Skautus 1919. Kad Jelgavā ienāca pulkveža Baloža brig., iestājās Latvijas bruņotajos spēkos.

###

Šā gada 8. jūnijā, Edinburgā, Skotijā, 79 gadu vecumā augstākā kalpībā aizgāja skautu vadītājs Ēriks Rullis. Dzimis 1904. gadā, viņš bija viens no pirmajiem Latvijas skautiem un Latvijas atbrīvošanas cīņu laikā organizēja slepenu latviešu skautu pulciņu ienaidnieka okupētajā Jelgavā. Latvijas neatkarības laikā Rullis kļuva par skautu vadītāju un bija Zemgales skautu novada priekšnieks. Šajā amatā viņš nodibināja sevišķi labas attiecības ar Lietuvas skautiem. Rullis viesojās arī Anglijā un Vācijā, iegūdams tur draugus. Skautu draugi viņam bija arī citās zemēs. Vāciju Rullis apmeklēja vēl dažus gadus pirms Otra pasaules kara. No sava apmeklējuma atgriezies, viņš aprakstīja skautu vadītāju žurnālā Garezera Raksti Hitlera jaunatnes dīvainos audzināšanas paņēmienus, ar kuriem acīm redzami veicināja nežēlību un vardarbību. Pārcietis Baigo gadu, Rullis pēc vācu karaspēka ienākšanas Rīgā Rīgas radiofonā uzaicināja jaunatni pieteikties palīdzības darbam. Kopā ar vadītāju Klētnieku un citiem skautu vadītājiem viņš mēģināja atjaunot Latvijas skautu organizācijas darbību, līdz 1941. gada decembrī kļuva skaidrs, ka vācu pārvalde to nepieļaus. Latviešu jaunatni sāka organizēt vācu iestādes pēc Hitlera jaunatnes parauga, piedāvājot Rullim šādas organizācijas štāba šefa amatu. Rullis no tā atteicās, bet tomēr palika jaundibinātās organizācijas tuvumā, jo atzina, ka latvju jaunatni nedrīkst atstāt bez latviski domājošu vadītāju ietekmes. Vēlāk Rullis uzņēmās Rīgas pilsētas apriņķa vadītāja pienākumus. Kad 1943. gada rudenī no Latvju jaunatnes organizācijas štāba šefa pienākumiem atteicās kapteinis Mateass, vācieši ar draudiem piespieda Rulli šo amatu uzņemties. Kā LJO štāba šefs Rullis nekļuva vāciešiem padevīgāks, bet ieturēja organizācijā vēl patriotiskāku līniju nekā līdz tam. Rullis uzņēma sakarus arī ar igauņu līdzīga veida organizāciju "Eesti Noored" un ar tās štāba
šefu ltn. Kalkūnu pārrunāja, kā reaģēt uz paredzamo jaunatnes piespiedu iesaukšanu vācu gaisa spēku palīgdienestā. Pēc latviešu ģenerāldirektoru pretošanās pret šo iesaukšanu, 1944. gada 27.jūlijā vācieši pakļāva Latvju jaunatnes organizācijas štāba darbiniekus gaisa spēkiem kā civilpersonālu ar militāru padotību un pavēlēja caur LJO iesaukt gaisa spēku palīgdienestā 15 un 16 gadu vecus zēnus. Tad jau ienaidnieks bija Latvijā, un 19. divīzija sīvās kaujās aizstāvēja Vidzemi. Neraugoties uz kara darbību, gaisa spēku palīgdienestā iesauca pāri par 4000 zēnu. Ik dienas Rullis apmeklēja zēnus viņu novietnēs un centās nodibināt labas attiecības ar zēnu priekšniekiem. Kad nodevīgajā uzlidojumā Mazās Nometņu ielas novietnei 19. septembrī lielinieki nogalināja ap 40 un ievainoja ap 100 zēnu, Rullis rūpējās, lai vienkopus novietoto Spilves lidlauka apkalpes bataljonu nekavējoties izvestu no apdraudētās Rīgas uz Kurzemi. Oktobrī Rullim ar dažiem štāba darbiniekiem bija jādodas uz Vāciju, kur Ēgerā, Čehoslovakijā, vācieši savāca no Latvijas evakuētos gaisa spēku palīgus. Rullis Ēgerā organizēja vadītāju kursus piekomandētajiem zēnu skolotājiem un velti cīnījās pret vācu instruktoru patvaļu. Kara beigu cēlienā Rullis bija Tropavā, Čehoslovakijā. Viens no viņa padomiem tad bija Ausigā novietotajai zēnu prettanku strēlnieku rotai neļauties iesaistīties kara darbībā un mēģināt izkļūt uz rietumiem. Pēc kapitulācijas Rullim izdevās izkļūt uz rietumiem un apmesties angļu zonā. Lai gan vācu okupācijas laikā viņš nebija darījis nekā pret latviešu tautas interesēm, viņam tomēr bija jādzird daudz nepamatotu pārmetumu par jaunatnes iesaistīšanu karā. Sarūgtinājumā par to Rullis no sabiedriskā un jaunatnes darba atrāvās, izceļoja uz Angliju un apmetās Skotijā. Tur viņam mūža pēdējos gados vienu pēc otras amputēja abas kājas. Ēriks Rullis bija apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeni, Latvijas atbrīvošanas cīņu dalībnieku un cīņu 10 gadu piemiņas medaļām, Lietuvas Ģedimina krustu, kā arī ar Latvijas un Lietuvas skautu ordeņiem.

Avots: Londonas avīze, 15.07.1983