Es gribu būt latvietis cilvēces dēļ.

Iznīkstot manai tautai, cilvēce zaudēs vienu no cilvēcīgās izpausmes veidiem.

To, ko darīs latviešu tauta, to neviena cita nekad vairs neiespēs.

Cilvēcības dēļ es turu par pienākumu latvietim būt.

E. Brastiņš,

***

Dzimis 1892. gada 19. martā Straupes pagastā "Lapaiņu" mājās kalēja Augusta Brastiņa ģimenē.

Absolvēja Štiglica mākslas skolu Pēterburgā, pēc tam karaskolu un kā apakšvirsnieks piedalījās Pirmajā pasaules karā un arī Latvijas brīvības cīņās.

No 1900. gada dzīvo Dikļu pagasta Fabriku mājās.

1914. gadā tiesāts par svešas mantas zādzību (07.02.1914), un gadu cietumā, taču sākoties karam, izgājis karaskolu un piedalījies 1. Pasaules karā kā apakšvirsnieks, vēlāk ieguvis virsnieka pakāpi.

1921. gadā sāka strādāt par Kara muzeja vadītāju Rīgā.

Viņš bija pirmais, kurš sākot ar 1922. gadu, ik vasaru apmeklēja un pētīja Latvijas pilskalnus, kā rezultātā viņš izdeva četras grāmatas Latvijas pilskalni ar mērījumiem, kartēm, aprakstiem, fotogrāfijām (apzināja 282 pilskalnus).

Ziemeļeiropā nekas tāds vēl nebija bijis - lielā mērā vēl mūsdienās pilskalnu pētniecība Latvijā balstās uz viņa veikuma.

Sāka strādāt jaundibinātajā Latviešu folkloras krātuvē (LFK), kur šīs institūcijas pirmais sagatavotais zinātniskais darbs bija "Latvju Dainu" (LD) mitoloģisko jēdzienu rādītājs, ko izveidoja Ernests Brastiņš 1926. gada otrajā pusē (saņemot Ls 80 par 4 stundu darba dienu).

1926. gada 26. jūlijā viņš piereģistrēja Garīgo lietu pārvaldē “Latvijas Dievtuŗu Draudzi” - ko pats definēja par senlatviešu reliģijas atjaunojumu, - kļūstot par draudzes pirmo dižvadoni.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 6. jūlijā E. Brastiņu arestēja un izsūtīja uz PSRS. Viņš tika apsūdzēts kā "sociāli bīstams elements, būdams dievturu organizācijas vadītājs, veica kontrrevolucionāru darbību, uzturēja sakarus ar organizāciju "Pērkonkrusts".

Tika aizliegtas pilnīgi visas E. Brastiņa grāmatas. Izsūtījumā 1941. gada 27. decembrī piespriests nāvessods, nošauts 1942. gada 28. janvārī.

Kārtojis Kr. Barona savāktās dainas. Apbalvots ar Kr. Barona prēmiju.

Pētījis latvju ornamentiku.

***

2006. gada 28. oktobrī Rīgā, Kronvalda parkā līdzās Kongresu namam pie pilsētas kanāla atklāja pieminekli Ernestam Brastiņam. Ir uzstādīta arī piemiņas zīme Straupes pagastā pie "Lapaiņu" mājām, kur dzimis Ernests Brastiņš. Darbojas arī Ernesta Brastiņa fonds "Savieši".

Darbi:

• Brastiņš E., Cerokslis: Dievturības katēchisms. - ASV Latvju dievtuŗu sadraudze: Čikāga, 1966. 71 lpp.
• Brastiņš E., Latvju Dievadziesmas. - ASV Latvju dievtuŗu sadraudze, 1980.
• Brastiņš Ernests. Latvju tikumu dziesmas. - [Atkārt. izd.] Zvaigzne ABC: Rīga, 1996. 215 lpp. ISBN 9984-560-27-9
• Brastiņš E., Gadskārtas dziesmas, - Latvju dievtuŗu draudze, Rīga, 1929.
• Brastiņš E., Mūsu dievestības tūkstošgadīgā apkarošana. - Junda: Rīga, 1994. 103 lpp. ISBN 9984-01-007-4
• Brastiņš Ernests. Tautai. Dievam. Tēvzemei (rakstu izl.) - Zvaigzne: Rīga, 1993. 191 lpp. ISBN 5-405-01293-9
• Brastiņš E., Latvijas pilskalni. 1. sējums Kuršu zeme. - Rīga, 1923.
• Brastiņš E., Latvijas pilskalni. 2. sējums Zemgale un Augšzeme. - Rīga, 1926.
• Brastiņš E., Latvijas pilskalni. 3. sējums Latgale. - Pieminekļu Valde: Rīga, 1928.
• Brastiņš E., Latvijas pilskalni. 4. sējums Vidzeme. - Rīga, 1930.
• Brastiņš Ernests. Beverīnas pilsvieta. - Zinātne: Rīga, 1992. 51 lpp. ISBN 5-7966-0928-9
• Brastiņš E., Daiļā sēta. - Rīga,
• Brastiņš Ernests. Latvija, viņas dzīve un kultūra. - Antēra: Rīga, 2007., 240 lpp. ISBN 978-9984-719-47-4
• Brastiņš Ernests. Latvju rakstu kompozīcija. - Latvju dievturu draudze, 1978. 124 lpp.

***

Tikšanās 3.aprīļa vakarā runājot par Ernestu Brastiņu un viņa veikumu kā Latvijas Kaŗa muzeja pārzinim laikā no 1921.- 1924.gadam, patlabanējā Kaŗa muzeja direktore Aija Fleija atkāpās vairākus gadus atpakaļ, gados pirms E.Brastiņš nonāca Kaŗa muzejā un ieņēma tā pārziņa vietu. A.Fleija skāŗa Kaŗa muzeja vēsturi kopumā, kopš tā dibināšanas 1915.gadā, kad tas tika atvērts kā Strēlnieku muzejs ar pamatdomu iemūžināt tā laika nozīmīgos notikumus.

Īpaša šķiet tālaika ļaužu tālredzība un sapratne, ka notiek tiešām kas īpašs un nozīmīgs, kas jāiemūžina muzeja atmiņā savlaicīgi. Latvijas brīvvalsts laikā līdz 1940.gadam Kaŗa muzejs atradās Pulvertornī un darbojās Kaŗa ministrijas pārziņā.

Laikā no 1921.-1924.gadam par Kaŗa muzeja pārzini strādāja tolaik Štiglica Zīmēšanas skolas absolvents, virsleitnanats Ernests Brastiņš. A.Fleija pauda domu, ka visticamāk kā zīmētpratējam svarīga darba joma Kaŗa muzejā E.Brastiņam bijusi topogrāfija. Šai laikā Kaŗa muzejā aktualizējās doma, ka patiesībā latviešu kaŗavīru un cīņu vēsture ir senāka kā Pirmā Pasaules kaŗa un Brīvības cīņas. Tā kā šim viedoklim kā svarīgam pievienojās arī citi Latvijas vēstures pētniecībā strādājošie tai laikā, tieši E.Brastiņa vadībā Kaŗa muzejs sadarbībā ar Kaŗa ministriju rīkoja pilskalnu uzmērīšanas ekspedīcijas, kuŗās 1922.gadā tika uzmērīti Latvijas pilskalni, kā arī pētīta un fotografēta Latvijas ainava, tā laika Latvijas lauku sadzīve, māju iekārtas, celtnes, lauku sētas un ļaudis.

Pilskalnu uzmērīšanas ekspedīcijas rezultējās vairākos pilskalnu maketos, kā arī grāmatās, kuŗās ļoti pilnvērtīgi tika atspoguļoti pilskalnu uzmērīšanas rezultāti, katram Latvijas kultūrvēsturiskajam novadam izveidojot atsevišķu grāmatu. Šo darbu atbalstīja arī Pieminekļu valde.

1924.gadā Kaŗa muzeju sāka pārvaldīt K.Jansons, bet Ernesta Brastiņa laiks Kaŗa muzejā ir īpašs tieši ar senatnes ienākšanu muzejā.*

Ernests Brastiņš  bija gleznotājs, mākslas teorētiķis, publicists, pētnieks, Dievturu draudzes izveidotājs un dižvadonis; tēlnieka Arvīda Brastiņa brālis. Pievērsās tēlotājai un lietišķajai mākslai, latviešu vēstures izpētei, tautastērpu un rotu ornamentikai, kultūrpolitikai. 

Latviešu dievestības atjaunošanas idejas sākums meklējams pagājušā gadsimta sākuma gados, kad par to sāka izteikties dzejnieki, kultūras darbinieki, skolotāji. Dzejnieks Auseklis (Krogzemju Mikus) savās dzejās mudina censties pēc gara gaismas. Skolotājs Juris Lecis 1917. gadā raksta: “Meklēsim atkal zem mūsu dievnamu sliekšņa pazudušo bauslību, lūkosim mūsu tautas dziesmās, mūsu tautas teikās un atradīsim tais mūsu seno ticību,mūsu veco latviešu tautas Dievu, kuŗš vienīgi var atjaunot tautu darbā un tikumībā.”

Dzejnieks Jānis Rainis raksta: “Mūsu tautas dziesmās atrodama veca reliğija, kuŗai jātop par jauno reliğiju.”

1920-os gados Latvijā darbojās Viktora Eglīša pārrunu pulciņš “Kamols”, kur izvirzijās vairāki, gluži dažādi latviskās reliğijas atgūšanas ceļi. Tur mākslinieks Ernests Brastiņš nāk ar priekšlikumu atjaunot latviešu pašu seno dievestību, kas latviešiem ir jau bijusi un ir vēl tagad. Šim priekšlikumam rodas domu biedri, un Ernests Brastiņš ar K. Bregži turpina iesākto latviešu dievestības atjaunošanas dabu. Latviešu senā dievestība vēl ir bez vārda, kas tai nav bijis vajadzīgs kopš mūsu pirmtautas laikiem.

Toreiz katrs ieauga Dieva atskārsmē dabīgi, to saprata un sajuta. No paaudzes paaudzē pārnesta, tā dzīvoja tautā bez vajadzības pēc kāda īpaša vārda. Taču jaunos laikos tas vairs nav iespējams, un tai ir vajadzīgs īpašs nosaukums.

Ernests Brastiņš tādu izrauga, nosaukdams to par DIEVTURĪBU.

Šis jēdziens uzglabājies dainās, un to var saprast tādā pašā nozīmē kā “turēt labu prātu”, “turēt godu”, “turēt vārdu”. Latviešu dievestības atjaunojumam tagad ir nosaukums – DIEVTURĪBA, to reğistrē Garīgo lietu pārvaldē, un 1926. gada 26. jūlijā Ernests Brastiņš saņem Garīgo lietu pārvaldes apstiprinājumu “Latvijas Dievtuŗu Draudzei”.

Ar to ir oficiāli atjaunota latviešu senā dievestība ar Ernestu Brastiņu priekšgalā – draudzes pirmo dižvadoni. Ernests Brastiņš sagatavo dainu izlases Latvju Dieva dziesmas, Tikumu dziesmas u.c. grāmatas. Sevišķi svarīgs ir Cerokslis, kas jautājumu un atbilžu veidā apskata dievturības principus un dievturības pamatus. Pieaug arī dievtuŗu skaits.

To vidū ir kultūras darbinieki, mākslinieki, rakstnieki, dzejnieki: Viktors Eglītis, Jēkabs Bīne, Alfreds Goba, Voldemārs Dambergs, Jānis Veselis, Jānis Medenis un daudzi citi.

Padomju savienībai okupējot Latviju 1940. gada 17. jūnijā pārtrūkst arī dievtuŗu darbs.

****

Kronvalda parkā atrodas 4 metrus augsts un aptuveni 20 tonnas smags laukakmens piemineklis Ernestam Brastiņam. Piemineklis atklāts 2006. gada 26. oktobrī, un to veidoja tēlnieki Uldis Sterģis, Jānis Strupulis un arhitekts Teodors Nigulis. Piemineklis tapis pateicoties E. Brastiņa fondam "Savieši", Valsts aģentūru Tautas mākslas centrs un latviešu trimdas sabiedrības ziedojumiem.

Tajā iekalta Saules zīme un trīs vārdi: "Tautai Dievam Tēvijai". Laukakmens otrā pusē iekalts sauļotā staba siluets un bronzas medaljons ar Brastiņa portretu.