Ernests Millers dzim. 1889. gada 18. maijā Apukalna draudzes skolā. Pirmās mācības gaitas E. Millers iesāk pie sava tēva, Apukalna draudzes skolas ilggadīgā un iecienītā skolotāja K. Millera. Pēc tam jaunais censonis apmeklē Valmieras pilsētas skolu, pēc kuras beigšanas iestājās Valmieras skolotāju seminārā. Pēdējo viņš beidz 1911. gada pavasarī. Tajā pat laikā viņš papildinās mūzikā — ērģeļu spēlēšanā pie māksliniekiem Peina un Mediņa. 1911. gada rudenī E. Millers tiek izraudzīts par skolotāju Apukalna draudzes skolai un uzsāk savas jaunatnes audzinātāja gaitas. Blakus skolotāja darbam E. Millers izpilda arī draudzes ērģelnieka pienākumus. Pēc triju gadu nostrādāšanas E. Milleru 1914. gada 1. augustā izvēl par Apukalna draudzes skolas pārzini. Strādādams kā audzinātājs, M. arvien vēl turpina savu izglītību. apmeklējot kursus papildinoties vācu valodā, matemātikā un citos priekšmetos. Aktīvu dalību viņš ieņem arī izglītības veicināšanā ārpus skolas, noorganizē un vada Apukalna tautas augstskolas kursus un papildu skolu. Plašā apkārtnē viņš pazīstams arī kā spējīgs mūziķis — ērģelnieks, kora vadonis un nenogurstošs sabiedrisks darbinieks. Ar savu kori Millers piedalījies daudzos koncertos, dziesmu svētkos, un kā ērģelnieks izpildījis koncerta gabalus. Sabiedriskā darbā M. aktīvi darbojies vairākās vietējās organizācijās, rīkojis un lasījis referātus. Kādu laiku viņš darbojies Jaunlaicenes izglltldas b-bā "Strauts" un Veclaicenes izgl. b-bā "Vaiņags" kâ kora vadonis un valdes priekšsēdis. Viņa darbības laikā Veclaicenes pag. "Kornetā" tika uzcelts tagadējais Veclaicenes aizsargu nams. Nodibinājis Valkas apr. skolotāju biedrību un citas organizācijas. Komunistu laikā, 1918. gada 20. decembrī, E. Milleru arestē un ievieto Apē cietumā. 1919. gada 1. februārī Apes revolucionārais tribunāls, viņam kā baltgvardistam un kontrrevolucionāram piespriež nāves sodu, jo Millers ir nesamierināms sarkanā režima ienaidnieks. Pirms savas arestēšanas viņš nav baidījies izplatīt savā apkārtne Latvijas pagaidu valdības uzsaukumus. No nāves soda izpildīšanas Milleru izglābj Veclaicenes pag. izpildu komiteja, iesniedzot vienbalsīgu protestu tribunālam pret nāves soda izpildīšanu. Šis apstāklis norāda, cik Millers bijis iecienīts apkārtnes iedzīvotāju vidū. lesniegta protesta rezultāts bija Millera kā ķīlnieka paturēšana apcietinājumā. Tajaā laikā Millers iepazīstas ar drausmīgiem apstākļiem — badu un mocībām komunistu cietumos, jo viņš tiek sūtīts no viena cietuma uz otru, vispirms uz Valku, tad Rīgas centrālcietumu, Valmieru un Smilteni. Nonākot Smiltenē, Millers no visa pārciestā tā saslimst, ka tiek ievietots slimnīca. 1919.gada 28. aprīlī viņu Smiltenes tribunāls kā galīgi novārdzinātu un slimu atbrīvo, jo tribunāls uzskata, ka tāds vārgulis viņu iekārtai vairs nav bīstams. Bet Millera naids pret sarkaniem slepkavām nav apklusināms, un mēnesi vēlāk, 1919. g. 29. maijā, viņš kā brīvprātīgais partizanis pievienojās Estijas kājnieku pulkam, un aktīvi piedalās Alūksnes un apkārtnes atbrīvošanā un iztīrīšanā no sarkano bandām. Kad Valkas apr. skolu valde Apukalna draudzes skolu likvidē, Ernests Millers tik ievēlēts par Alūksnes pilsētas Glika pamatskolas priekšnieku. (Malienas ziņas, 1936)