Ernsts Kasīrers

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
28.07.1874
Miršanas datums:
13.04.1945
Papildu vārdi:
Ernst Cassirer
Kategorijas:
Filozofs, Rakstnieks
Tautība:
 vācietis, ebrejs
Kapsēta:
Norādīt kapsētu

Ernsts Kasīrers (Ernst Cassirer, 1874.-1945.) - filosofs, filosofijas pasniedzējs, viens no neokantisma Marburgas skolas spilgtākajiem pārstāvjiem.

Dzimis 1874. gada 28. jūlijā Braslavā (mūsd. Vroclava Polijā) Silēzijā, Vācijas impērijā.

1892.-1899. gados studēja filosofiju Berlīnes, Leipcigas, Heidelbergas un Mārburgas universitātēs.

1899. gadā aizstāvēja doktora disertāciju “Matemātiskās un dabaszinātniskās izziņas kritika Dekarta darbos”.

1907. gadā izdeva divu sējumu “Izziņas problēmas jauno laiku filozofijā un dabaszinātnēs” - pateicoties grāmatas panākumam, Kasīrers ieguva privātdocenta vietu Berlīnes universitātē.

1919.–1933. gados filosofijas profesors Hamburgas universitātē (Universität Hamburg, rektors no 1930.). Šeit Kasīrers kļuva par aktīvu simbolisma virziena piekritēju kultūras filozofijas kontekstā, sarakstīja savu fundamentālāko darbu “Simbolisko formu filozofija”.

Divdesmitajos gados iznāca vairāki darbi, kas bija veltīti simbolisma tematikai: “Valoda” (1923.), “Mītiskā doma” (1925.), “Valoda un mīts” ( 1925.).

Pēc nacistu nākšanas pie varas emigrēja: 1933.-1935. gados pasniedza filosofiju Oksfordā, 1935.–1941. gados - Gēteborgā, 1941.–1945. gados - Jēlā, pēc tam Kolumbijas univeristātē (Columbia University) Ņujorkā.

1944. gadā ASV iznāca grāmata “Eseja par cilvēku”, ko pieņemts uzskatītīt par otro nozīmīgāko darbu un ievadu tiem, kuri vēlētos iepazīties ar Kasīrera simbolisma izpratni).

Miris 1945. gada 13. aprīlī Ņujorkā.

Viņa uzskatos vērojama nopietna M.Šēlera filosofijas ietekme. Pielietoja Marburgas skolas idejas gnozeoloģijas vēstures un filosofijas vēstures izstrādāšanā. Savā darbā "Substances jēdziens un funkcijas jēdziens" (1910.) apstrīdēja uzskatu par zinātniskām abstrakcijām kā par realitātes atspoguļojumu, materiālo pasauli reducēja uz tīrās domāšanas kategorijām un materiālās pasaules likumu vietā lika funkcionālu atkarību. Vēlākos darbos zinātnisko izziņu uzskatīja par vienu no "simboliskās" domāšanas formām. Kasīrers sarakstījis virkni darbu parantīkās filosofijas, renesanses laikmeta un apgaismības laikmeta filosofijas vēsturi, kā arī monogrfijas par Leibnicu un Kantu. Vēsturē iegājusi leģendārā Kanta filosofijai veltītajā diskusija, kas notika Davosā 1929. gadā, un kurā piedalījās Ernsts Kasīrers un iesīkstējušo sociālo konvenciju noliedzējs Heidegers. Šī situācija pārtapusi arī vienā no Tomasa Manna (Thomas Mann) „Burvju kalna” (Der Zauberberg, 1924.) ainām par liberālo un konservatīvo vērtību cīņu.

Viņa darbs "Apcerējums par cilvēku" pieejams arī latviešu valodā.

***

Apcerējuma par cilvēku pēcvārdā Ansis Zunde Kasīrera “antropoloģiski simbolloģisko projektu” skata kā līdzvērtīgu Freida, Huserla un Heidegera mācībām. Galvenais Kasīrera darbs – trīssējumu Simbolisko formu filozofija (1923 – 1929). Pieminēdams Lesinga vārdus par to, ka liela grāmata ir liels ļaunums, Kasīrers 1944. gadā ASV publicēja apjomā mazāko Apcerējumu par cilvēku. Tas ir viņa koncepcijas izklāsts plašākam lasītāju lokam, papildināts ar jauniem faktiem un citādā izgaismojumā. Kasīrers raksta: “..šajā grāmatā esmu iespējis drīzāk gan paskaidrot un ilustrēt savu teoriju, nevis to pierādīt.” Enciklopēdijas klasificē Kasīreru kā Marburgas skolas neokantisma pārstāvi. Taisnību sakot, man šis apzīmējums izsaka ļoti maz – un, visticamāk, neko vairāk tas neizsaka arī lasītāju lielākajai daļai. Tomēr, lai arī Apcerējums par cilvēku ne tuvu nepieder “filozofisko komiksu” žanram, tā lasītājam nebūt nav jāzina, kas ir Marburgas skolas neokantisms, t.i., nav jābūt izglītotam filozofam – pietiek ar nopietnu interesei par kultūru. Turklāt Kasīreram piemīt arī stāstītāja talants, kas starp filozofiem nav nemaz tik bieži sastopams, sevišķi, ja viņi izklāsta savas koncepcijas.

Jautājums par to, kas ir cilvēks, filozofijā pastāvējis jau no sākta gala. Cik filozofu – tik arī atbilžu. Zināmā mērā šie sevis definēšanas centieni liekas paradoksāli – kaut kas līdzīgs tam, it kā cilvēks mēģinātu izkāpt no sevis laukā un paraudzīties uz sevi no malas, lai uzzinātu, kas viņā tik cilvēcisks īsti ir. Šoreiz pārmēru visaptverošo cilvēka jēdzienu precizē grāmatas apakšvirsraksts: Ievads kultūras filozofijā. Tātad – “cilvēka cilvēciskuma” svarīgāka izpausme ir kultūra. Kasīrers uzskata, ka cilvēks ir animals symbolicum – “simbolu dzīvnieks”; viņš lietu vietā redz simbolus. Lietas runā – nevis par sevi, bet par to jēgu, kas tajās vai aiz tām apslēpta. Apmēram tā: uzlūkojot grāmatu Apcerējums par cilvēku, es nedomāju vis par puskilogramu papīra, bet gan par grāmatas saturu. Tāpēc cilvēks dzīvo nevis fiziskā, bet simboliskā universā. “Valoda, mīts, māksla un reliģija ir šā universa daļas, kas kā atsevišķi pavedieni saaužas simbolu tīklā, sarežģītā cilvēces pieredzes tīklā. Cilvēks ar realitāti vairs netiekas tieši (..). Jo vairāk cilvēks izvērš savas simboliskās darbības, jo tālāk, šķiet, atkāpjas realitāte,” raksta Kasīrers.

Grāmatas otrā daļa veltīta šā “simbola dzīvnieka” darbības izpausmēm un pasaules uztverei – atsevišķas nodaļas atvēlētas mītam un reliģijai, valodai, mākslai, vēsturei un zinātnei. Katrai no šīm “simboliskajām formām” atrasts savs raksturs un struktūra, vienlaikus skatot tās kopsakaros. Laika, faktu un tekstu aptvērums patiesi ir milzīgs, sevišķi, ja ņem vērā, ka Apcerējums par cilvēku nav pārāk liela apjoma darbs. Simbolisko formu pirmsākumus Kasīrers meklē antīkajā pasaulē un izseko to attīstībai līdz XX gadsimtam.

Bez šaubām, arī Apcerējums par cilvēku neatbild uz jautājumu, kas tad ir cilvēks. Taču nav radīts arī kārtējais prātniecisko dogmu krātiņš, kurā viņu iesprostot. Redzams ir kas cits: cilvēks laika gaitā mainās pats savās acīs, jo, galu galā, arī viņš ir simbols – viņš simbolizē pats sevi.

Avoti: vesture.eu, raksti laikrakstos un žurnālos

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Nav saiknes

        Birkas