Rīgā dzimusi māksliniece. Āfrikas pētnieka Georga Šveinfurta brālēna meita

**

Eva Margarēta, saukta par Māru, uzauga kā divpadsmitais bērns turīgā ģimenē.  

Evas vecāki bija Rīgas vīnu vairumtirgotājs Karls Vilhelms Šveinfurts un viņa sieva Anna. Teihmane. 

Eva Margarēte sāka nodarboties ar mākslas nodarbībām 11 gadu vecumā.

1895. gadā viņa apmeklēja Elises Jungas-Stillingas mākslas skolu dzimtajā Rīgā.

1896. gadā viņa ieguva zīmēšanas skolotājas diplomu Imperatora mākslas akadēmijā Sanktpēterburgā.

1898. gadā viņa trīs gadus dzīvoja Parīzē, kur bija Raphaël Collin studente.

Ap 1901./1902. Gadu viņa studēja Minhenē pie Maksimiliana Dasio oforta un litogrāfijas jomā. 

1902. gada 3. jūnijā viņa apprecējās ar gleznotāju un ilustratoru Bernhardu (Kristianu Karlu) Borhertu (1863–1945) Rīgā.

Kopš 1903. gada viņa dzīvoja Rīgā, kur tajā pašā gadā kļuva par profesori un vadīja portretu klasi pašvaldības mākslas skolā, kuru viņa turēja līdz 1913. gadam.

Borherti draudzējās arī ar latviešu gleznotāju Janu Rozentālu. 

1906. un 1907. gadā Borherta uzturējās Berlīnē, kur viņu īslaicīgi portreta glezniecībā instruēja Fricis Rheins. Viņai bija kontakti arī ar tādiem māksliniekiem kā Makss Lībmans, Makss Bekmans un Minna Bekmane-Tube.

1907. gadā viņa kopā ar vīru devās mācību braucienā uz Parīzi, kam sekoja braucieni uz Itāliju, Zviedriju un atkal Berlīni.

No 1915. līdz 1917. gadam (kara laikā) viņi dzīvoja Maskavā, kur Bernhards Borherts mācīja kā profesors Pirmā pasaules kara laikā uz laiku evakuētajā Rīgas Politehnikumā.

1918. gadā viņi atgriezās Rīgā. Tur valdīja no Krievijas iebrukušie boļševiki un viņas studija, kurā glabājās daudzi viņas attēli, tika izlaupīta. 

No 1919. gada Borherti dzīvoja Berlīnē, kur strādāja par portretu gleznotāju.

Kopš 1923. gada viņa pārmaiņus dzīvoja Gollnovā.

1926. gadā viņa kopā ar ainavu gleznotāju Elīzi Degneri nodibināja privātu glezniecības skolu. 

Viņas vīrs nomira nezināmos apstākļos Otrā pasaules kara laikā.

1945. gadā viņš tika uzskatīts par bezvēsts pazudušu un tajā pašā gadā tika pasludināts par mirušu.

Pēc kara Eva Margarethe Borchert līdz 1953. gadam dzīvoja Kranzeggā (Rettenberg, Allgäu) un pēc tam atkal Berlīnē, kur viņa nomira 1964. gadā.

Viņas dēls Bernhards (Vilhelms) Borherts (1910–1971) bija arī gleznotājs un grafiķis. Viņas meita, māksliniece Brigitta Borchert (* 1940), viņa 2010. gadā izdeva Evas Margarethe Borchert autobiogrāfiju "Māra. Gleznotāja starp Rīgu, Parīzi, Maskavu, Minheni un Berlīni."

Māksla

Apmācības laikā Parīzē un Minhenē Borherte vispirms izmēģināja dažādus stilus, dažreiz tuvojoties jūgendstilam. Sākotnēji viņa arī veidoja pasaku ilustrācijas.

No 1903. līdz 1907. gadam viņa arvien vairāk koncentrējās uz portretiem, kas veido vissvarīgāko viņas daiļrades daļu.

1910. gadā Borherte jau tika atzīta par portretu gleznotāju. Turklāt viņa radīja žanra gleznas ar ainavas vai figurālām tēmām. Viņa galvenokārt izvēlējās reālistiski-impresionistisku attēlojumu ar spilgtām krāsām. Viņa gleznoja ar eļļu, pasteli un akvareļu, bet arī zīmēja, veidoja ofortus un litogrāfijas. Visbeidzot, krāsu nozīme viņas portretos mazinājās, savukārt forma viņai kļuva nozīmīgāka, lai uzsvērtu attēlotās personas raksturu. 

Kopš 1901. gada Borherta darbi tika rādīti personālizstādēs, īpaši Rīgā. Viņa piedalījās arī izstādēs Mitau, Parīzē, Berlīnē, Gollnovā un Ķīlē.

2010. gadā Rīgā notika Borhertu ģimenes izstāde, kas aptvēra četras paaudzes. Bernharda un Evas Margaretes Borchert darbi tika rādīti Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, kas arī pievienoja attēlus no tā kolekcijas. Viņas pēcnācēju darbi tika izstādīti arī Melngalvju namā.