Fernāns Magelāns (portugāļu: Fernão de Magalhães, spāņu: Fernando de Magallanes; dzimis aptuveni 1480. gadā, miris 1521. gada 27. aprīlī) bija portugāļu jūras braucējs Spānijas dienestā. 1519. gadā ar piecu kuģu eskadru devās uz Moluku salām, dodoties uz tām nevis ierastajā virzienā - uz austrumiem no Spānijas, bet gan uz rietumiem. Dienvidamerikā viņš atklāja Patagoniju un šaurumu starp Patagoniju un Ugunszemi, kas savieno Atlantijas okeānu ar Kluso okeānu (vēlāk nosaukts par Magelāna šaurumu). 1521. gadā Magelāns atklāja Marianas salas un Filipīnas. Filipīnās Magelāns tika nogalināts.

Ceļojumu apkārt pasaulei Magelāna vietā pabeidza stūrmanis Huans Elkano. Spānijā 1522. gada 9. septembrī atgriezās tikai viens eskadras kuģis Victoria ar 18 jūrniekiem.

Magelāna ceļojumam bija liela nozīme, jo tika pierādīts, ka Klusais okeāns, kas atdala Āziju no Amerikas, ir daudz lielāks nekā uzskatīja līdz tam un tika noskaidrots, ka visi okeāni ir savienoti.

Biogrāfija

Bija portugāļu jūrasbraucējs, kurš vadīja pirmo ekspedīciju apkārt pasaulei. Dzimis ap 1480. g., visticamāk Portugāles pilsētā - Portu. Miris 1521. g. 27. aprīlī Maktānas salā, Filipīnās.

No 1505. līdz 1512. g. Fernans Magelāns piedalījās Portugāles militārajās ekspedīcijās Austrumindijā un Malakā, 1513. g. — militārajā ekspedīcijā Marokā, kur tika ievainots.

1516. g. Magelāns iesniedza Portugāles karalim Manuelam I priekšlikumu doties un Moluku (Garšvielu) salām pa rietumu ceļu, apkārt Amerikai. Plāns paredzēja Dienvidamerikas dienviddaļā atrast jūras šaurumu, kas savieno Atlantijas okeānu un “Dienvidu jūru”. Saņēmis atteikumu, Magelāns 1517. g. aizbrauca uz Spāniju, kur viņa plānu atbalstīja karalis Kārlis V un parakstīja līgumu. Spānija cerēja atrast īsāko rietumu ceļu uz “Garšvielu” salām un iegūt tās savā īpašumā.

1519. g. 20.septembrī no Sanlukara de Barramedas ostas jūrā izgāja flotile, kurā bija 5 kuģi — flagmaņkuģis Trinidad, kur vadīja flotiles admirālis Magelāns, lielākais kuģis San Antonio, aiz tā Conception, Victoria un Santiago. Kuģa ekipāžā bija 265 cilvēki. Kuģi devās pāri Atlantijas okeānam uz DA. 29. novembrī tie sasniedza Brazīlijas krastus un turpināja burāt uz D. 1520. g. janvārī flotile izpētīja Laplatas līci un Paranas upes lejteci Pirms došanās ekspedīcijā iepazinies ar vecām kartēm, Magelāns bija pārliecināts, ka tieši šeit atrodas jūras šaurums. Taču viņa ziņa izrādījās maldi: tā bija tikai ļoti plata upe. Tas izjauca visus Magelāna plānus un sarežģīja ekspedīcijas turpmāko likteni. Magelāns bija spiests virzīties tālāk uz D. Viņš izpētīja vairāk nekā 2000 km piekrasti, ko nosauca par Patagoniju. Tuvojās dienvidu puslodes ziema, bet Magelāns nebija ticis ne soli tuvāk lolotajam mērķim. No 30.martam līdz 24.augustam ekspedīcija bija spiesta pārlaist ziemu Sanhuliana līcī.

Sanhuliena līcī (pie Argentīnas) 3 spāņu kapteiņi sacēlās pret Magelānu. Sacelšanos nežēlīgi apspieda. Kapteinis Huans de Kartagena, Magelāna vietnieks, tika izsēdināts tuksnesīgajā Patagonijas krastā un pazuda bez vēsts; kapteinis Luiss de Mendosa sarunu laikā tika nogalināts un viņa līķis sacirsts gabalos, kapteinim Kasparam Kesadam nocirta galvu. Pārējos sazvērestības dalībniekus apžēloja.

Maijā kuģis Santiago uzskrēja uz klintīm un nogrima. Augusta beigās flotile turpināja burāt gar piekrasti, un 21.oktobrī ekspedīcija beidzot atklāja jūras šaurumu starp Dienvidameriku un Ugunszemes arhipelāgu. 38 dienas kuģi burāja caur 550 km garu šaurumu, kuru vēlāk nosauca par Magelāna šaurumu. Šeit eskadru pameta kuģis San Antonio un atgriezās Spānijā, kur dezertieri apvainoja Magelānu nodevībā.

28.novembrī 3 atlikušie kuģi izgāja “Dienvidu jūrā”. Bija jauks laiks, pūta labs ceļavējš, un Magelāns jauno jūru nosauca par El Mare Pacifico jeb Kluso jūru (okeānu). Taču jūrnieki tālākajā ceļā uzbruka bads un cinga, jo uz dezertējušā eskadras lielākā kuģa San Antonio bija galvenie pārtikas krājumi. Ekskadras hronists vēsta, ka 3 mēnešus un 20 dienas cilvēkiem nebija svaigas pārtikas, viņiem bija jāpamierinās ar sausiņu atliekām Pigafeta raksta: “Tie jau vairs nebija maizes sausiņi, bet putekļu un peļu urīna sajaukums, pa kuru ložņāja tārpi. Ūdens ādas maisos sasmacis un drausmīgi smird... Lai nenomirtu badā mēs pēdīgi ēdām arī vēršādas gabalus, ar ko bija pārvilkta lielā rāja un kura pasargāja no sairšanas tauvas.” Vismaz 19 vīru šai braucienā briesmīgās ciešanās aizgāja bojā bada nāvē.

Vairāk nekā 17 tūkstoš kilometru garajā ceļā pāri okeānam kuģi sastapa tikai divas tuksnesīgas saliņas. Beidzot 1521. g. 21.martā rietumos parādījās vēl trīs kokiem apaugušas salas no Marianas salu grupas. Magelāns tās nosauca par “Zagļu salām”, tāpēc ka iezemieši uzrāpās uz kuģiem un paķēra līdzi visu, ko varēja panest, un aizīrās Magelāna kuģa laivā. Lai atgūtu nozagtās mantas, spāņi sūtīja uz krastu četrdesmit apbruņotus matrožus.

Viņi nodedzināja vairākas būdas un nogalināja septiņus saliniekus. Iezemieši pretojās, jo nelaimīgajiem dabas bērniem nebija nekādas izpratnes par nonāvēšanas mākslu, un viņi sabēga mežā. Badā panīkušie spāņi savāca visu pārtiku, ko vien varēja atrast, ūdeni un atgriezās uz kuģiem.

16. martā kuģi piestāja pie lieku salu grupas, ko Magelāns nosauca par Lāzara salām (tagad Filipīnas salām). Tur jūras braucēji ieguva visu nepieciešamo pārtiku. Sebu salā Magelāns vietējo valdnieku iecēla par Spānijas karaļa vasali. Taču iesaistoties salu valdnieku savstarpējo nesaskaņu risināšanā, Magelāns kopā ar 7 jūrniekiem 1521. g. 27. aprīlī gāja bojā sadursmē ar iezemiešiem Maktanas salā. No visas Magelāna flotiles tikai kuģis Victoria Huana Sebastjana Elkano vadībā 1522. g. septembrī atgriezās Spānijā. Uz kuģa bija 18 cilvēki. Šī bija pirmā ekspedīcija apkārt zemeslodei, eiropieši pirmo reizi šķērsoja Kluso okeānu. Ekspedīcija pierādīja, ka Zemes forma ir sfēriska un Pasaules okeāns — vienots.