Francisks Varslavāns (dzimis 1899. gada 10. oktobrī Rēzeknē, miris 1949. gada 28. novembrī Rīgā) bija Latvijas gleznotājs, Rēzeknes mākslinieku kopas dibinātājs. Viņa brālis Antons Varslavāns — aktieris un režisors, meita Večella Varslavāne — kostīmu māksliniece, mazmeita Frančeska Kirke — gleznotāja.

Biogrāfija

Francisks Varslavāns dzimis 1899. gada 10. oktobrī Rēzeknē amatnieka ģimenē. 1911. gadā ar ģimeni pārcēlies uz Pēterburgu, kur ieguvis māksliniecisko izglītību, no 1915. līdz 1917. gadam mācoties pie Nikolaja Rēriha Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolā. Piedalījies Pilsoņu karā, vēlāk nokļuvis Vladivostokā, kur darbojies mākslinieku klubā "Balagančiks". Strādājis uz kuģa kā kurinātājs, šajā laikā bijis Polinēzijas salās un Ķīnā. Latvijā atgriezies 1920. gadā un atsācis dzīvot Rēzeknē, kur strādājis par zīmēšanas skolotāju Valsts skolotāju institūtā un Rēzeknes latviešu ģimnāzijā, ka arī dekoratoru Latgales latviešu teātrī (1921-1925). Pateicoties Kultūras Fonda stipendijai, apmeklējis Vīni, Prāgu, Romu, Florenci, Berlīni (1923) un Parīzi (1925), kur 1927. gadā strādājis itāliešu pantomīmas teātrī. Vēlāk, 1929. gadā bijis tvaikoņa, kas devās uz Brazīliju, komandas loceklis, nodarbodamies ar trauku mazgāšanu, maizes cepšanu, kā arī esot deju partnerim. Bijis Rēzeknes novada muzeja direktors (1940), Mākslas lietu pārvaldes tēlotājas mākslas nodaļas inspektors Rīgā (1940-1941). Sākoties Otrajam Pasaules karam, 1941. gadā evakuējies uz Taškentu, bijis dekorators Hivas teātrī, kā arī strādājis Latvijas PSR Valsts mākslas ansamblī (1942 -1944). Latvijā atgriezies 1944. gadā un apmeties Rīgā, kur bijis Latvijas Padomju mākslinieciskās orgkomitejas loceklis un PSRS Mākslas fonda pilnvarotais pārstāvis Latvijā (1944-1946). 1944. gadā kļuvis Mākslinieku savienības biedrs. Ieguvis Latvijas PSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka nosaukumu (1943), kā arī medaļu "Par varonību Lielajā tēvijas karā 1941-1945" (1946). Miris 1949. gada 28. novembrī Rīgā, apbedīts Raiņa kapos.

Mākslinieciskā darbība

1935. gadā dibinājis Rēzeknes mākslinieku kopu un bijis tās organizētājs un vadītājs līdz 1940. gadam. Mākslinieka daiļradē vērojama franču modernisma ietekme, 1920. — 1930. gadi tiek uzskatīti par gleznotāja augstvērtīgāko laiku.

Gleznojis eļļas, akvareļa un pasteļa tehnikā portretus, aktus, žanrus un ainavas ar žanrisku ievirzi, kā arī reliģiska satura kompozīcijas. Mākslas darbos jaušama smeldzīga noskaņa, jūtīgs toņu salikums un nenobeigtības iespaids. Sākuma perioda darbos krāszieds ir piesātināts, bet vēlākos darbos parādās maigākas, tonāli dzidrākas un vārīgākas noskaņas. Padomju varas gados gleznotājs sekojis prasībām pēc detalizācijas un iluzoruma. Mākslinieks arī veidojis zīmējumus. Rēzeknē glabātie mākslas darbi Otrā Pasaules kara laikā zuduši.

Izstādes

Pirmo reizi izstādēs piedalījās 1918. gadā. Piedalījies Neatkarīgo mākslinieku vienības (1924 -1926) un mākslinieku biedrības "Zaļā vārna" (1927-1931) izstādēs, latviešu mākslas izstādēs Ļeņingradā un Maskavā (1934), Prāgā, Budapeštā, Vīnē (1937), Londonā un Parīzē (1939).

Personālizstādes noritējušas Rīgā (1924, 1926, 1930, 1934, 1935, 1949), Rēzeknē (1924). Piemiņas izstādes notikušas Rīgā (1975, 2000), kā arī dzimtas izstāde Rēzeknē (1985).