Frānsiss Bēkons, Pirmais vikonts Sentolbans- angļu filozofs, valstsvīrs un esejists. Visplašāk pazīstams kā zinātniskās metodes izstrādātājs, un no šī viedokļa Bēkonu var uzskatīt par mūsdienu zinātnes un zinātniskās revolūcijas aizsācēju.

Bēkons dzimis 1561. gadā Londonā dižciltīga augsta valsts ierēdņa ģimenē. Bēkona tēvs sers Nikolass Bēkons bija Lords - Lielā Zīmoga Glabātājs, bet māte lēdija Anna - augsti izglītota sieviete).

Bēkons iesākumā izglītību ieguva mājas apstākļos, vēlāk studēja jurisprudenci Kembridžas universitātē.

1576. gadā kopā ar angļu sūtni Francijā devās uz ārzemēm, tomēr 1579. gadā, sakarā ar tēva nāvi, atgriezās Anglijā, kur darbojās kā advokāts.

1584. gadā viņš kļuva par Parlamenta locekli, kur 1586. gadā atklāti atbalstīja Marijas Stjuartes sodīšanu ar nāvi. Parlamenta laikā pieslējās karalienes Elizabetes I favorītam Robertam Devero, otrajam Eseksas grāfam, kurš uzdāvināja Bēkonam lauku īpašumu. Vēlāk attiecības ar grāfu Eseksu tika sarautas, bet, kad grāfam Esekss tika apvainots valsts nodevībā, Bēkons uzstājās ar apsūdzībām pret grāfu.

Kad tronī kāpa karalis Džeimss I, Bēkons sāka straujāk virzīties pa karjeras kāpnēm.

1606. gadā Bēkons apprecēja četrpadsmitgadīgu tirgotāja meitu Alisi Berhemu, tomēr laulība bija neveiksmīga.

1613. gadā Bēkons kļuva par galveno prokuroru (attorney general), bet

1618. gadā - par Lordu-kancleru.

1621. gadā Bēkona karjera aprāvās. Parlamenta komisija apsūdzēja Bēkonu korupcijā, un viņam tika liegts ieņemt augstus amatus. Bēkonu ieslodzīja Tauerā, tomēr ieslodzījums ilga tikai dažas dienas. Vēlāk Bēkons proponēja savu nevainību, bet uzņēmies vainu, lai glābtu karali no skandāla.

Miris 1626. gadā, izmēģinot sniega izmantošanu gaļas uzglabāšanai.

Vairāk vai mazāk ticamas versijas par Frānsisa Bēkona dzīvi

• Vairākās Bēkona biogrāfijās tiek pieļauts un vairāki fakti liek domāt, ka Bēkons ir karalienes Elizabetes I un Valtera Devero, pirmā Eseksas grāfa, ārlaulības dēls.

• Tiek uzskatīts, ka, dzīvojot Francijā, Bēkonam bija romantiskas attiecības ar karalieni Margo.

• Frānsisu Bēkonu dažkārt uzskata par rožkrustiešu kustības dibinātāju. Tiek pieļauts, ka Kristians Rozenkreics ir Bēkona pseidonīms.

• Daži autori (citu starpā tā domāja Marks Tvens) uzskata, ka Frānsiss Bēkons ir Viljama Šekspīra darbu patiesais autors.

Frānsisa Bēkona pazīstamākie darbi un idejas

• Zināšanu progress (The Advancement of Learning, 1605) - Bēkons deklarē, ka svarīgākais valdnieka pienākums ir bagātināt pasauli ar drošām un auglīgām zināšanām
• Jaunais organons (Novum Organum, 1620) - ir viens no būtiskākajiem darbiem zinātniskās metodes izstrādes evolūcijā. Darbā Bēkons izstrādā mācību par elkiem, kas apsēduši cilvēku prātus — cilts elki (idola tribus), alas elki (idola specus), tirgus elki (idola fori), teātra elki (idola theatri) - , kas traucē izziņu, un no kuriem jāatbrīvojas, lai varētu izzināt dabu, sasniegt panākumus un realizēt mērķus. 1989. gadā darbs izdots latviski.
• Jaunā Atlantīda (The New Atlantis, 1626) - utopija par teiksmainu zemi Amerikas kontinentā.

Frānsiss Bēkons radījis daudzas esejas.