Stāsta meita Rita Tone, dz. Neimane:

Par vecākiem varēšu maz ko pastāstīt, jo kopā esam maz bijuši, māsa varētu vairāk. Pirms kara nepaspējām daudz ko izrunāt, jo mūs izsūtīja 1945.gada 5.februārī. Mana māte – Frīda Neimane ( Šelaškēvica), dzimusi 1894.gadā, pēc tautības poliete, dzimusi vācu ģimenē, mātes tēvs bija vācietis. Vecāmāte – vācu un ukraiņu kopums. Tēvs bijis kuģa kapteinis un 1900.gadā atbraucis uz Rīgu, jo otrā vecmāmiņa bija Baltijas vāciete un viņas radi visi bija Latvijā.

Mana māte ar tēvu iepazinās 1916. gadā, tas bija tai laikā, kad karoja ar lieliniekiem un māte strādāja hospitālī par žēlsirdīgo māsu. Daudzi tajā laikā mira no tīfa, tēvs bija ievietots slimnīcā, kur arī iepazinās ar mammu un ļoti samīlējās. Tēvs – Ansis Neimanis, dzimis 1896.gadā, Zemgalē, bija ļoti labs amatnieks, bet kašķīgs. Laulības notika 1922.gadā Jaunajā Ģertrūdes baznīcā un ģimenē piedzima 5 bērni – Alfreds, dzimis 1923.gadā, Arnolds – dzimis 1924.gadā, vecākā māsa Ilga – 1926..gadā, es – 1933.gadā un jaunākā māsa Zigrīda – dzimusi 1935.gadā. Manai mammai varbūt tā bija ļoti liela nelaime, jo viņa bija no īstas vācu ģimenes, viņas senči bija diezgan aristokrātiski. Vācieši, kas latviešus necieta un latviski nerunāja. Tāpēc tie konflikti arī sākās. Mans tēvs arī necieta vāciešus, jo, kad mamma precējās, neviena rada nebija no viņas puses. Arī tēvs negāja pie viņas radiem. Vecāki izšķīrās 1937.gadā. 1945.gada sākumā karš vēl nebija beidzies, Rīga bija ieņemta. Atceros tiltu pāri Daugavai. Tilta dēļu laipas bija līdz ar ūdeni. Tas bija salikts no koka kastēm, jo karavīri visu laiku lēja ūdeni ārā un mēs gar striķi pa koka laipām gājām pāri. Ik pēc laika laida vienā virzienā un tad atkal otrā virzienā. Es pa tādu tiltu esmu gājusi. Ir lietas, kas ir iespiedušās atmiņās.

5.februāra naktī mūs pamodināja. Mājās bija mamma ar diviem bērniem – 9 un 11 gadu vecām meitenēm. Vecākā māsa tai naktī nebija mājās, jo viņa strādāja nakts maiņā ķīmiskajā tīrītavā – Gertrūdes ielā. Abi brāļi bija Vācijā – vecākais brālis bija ļoti slimīgs un viņš nemaz frontē nebija bijis, bet jaunākais, Arnolds – 19 gadu vecs zēns, bija aktīvajā dienestā. Viņš 1947.gadā bija atsūtījis tādu mazu, mazu kartīti uz mūsu adresi no Hamburgas, ka viņš ir sveiks un vesels un gaida no mums kādu ziņu. Bet vecākā māsa neatbildēja, jo viņai bija bailes.

Atceros 1944.gada Ziemassvētkus, mēs visi sēdējām pie plīts un egles vietā mazs egļu zariņš, un kaut kas svecītei līdzīgs. Tie bija pēdējie Ziemassvētki Latvijā. Pēc diviem mēnešiem mūs paņēma ciet

Uz kurieni Jūs izsūtīja?

Komi ASSR, lielākā pilsēta Siktivkara, tas bija sadales punkts, bet mēs nonācām sādžā – Kņjazpogost. Tas ir ciemats, par kuru Solžeņicins rakstīja. Mēs kādreiz klausījāmies Amerikas balsi un viņi tieši par Kņjazpogost runāja, es klausījos un raudāju, mana ģimene tur bija, no turienes man ir visskaudrākās, visspilgtākās  atmiņas. Tikām izmitināti mežinieku barakās, šausmīgā aukstumā un badā. Mana māsa atceras, cik nedēļas braucām, ka 32 vagoni bijuši un cilvēki pa ceļam miruši.  

Karš vēl nebija beidzies, bet mēs jau bijām prom. Atceros, ka mums neatļāva ņemt līdzi nevienu vīrieša drēbi, varētu vismaz maizīti nopirkt. Viss tika samests maisos un tikai kliedza – ātrāk, ātrāk, ātrāk.

Mūs nodeva viena latgaliete, bet to mēs uzzinājām tikai 1990.gadā. Es teicu, ka man neko nevajag, ka nekur neiešu,lai atgūtu savu taisnību. Jo visus izsūtījuma gadus atceros kā drausmīgi melnu murgu. Mana māsa ir enerģiskāka, ar stiprāku nervu sistēmu. Krievijā viņa gāja ubagot, lai varētu izdzīvot. Arī 1990.gadā viņa aizgāja uz Iekšlietu ministriju, lai sakārtotu papīrus. No sākuma tos papīrus neatrada. Nav un viss. Izrādījās, ka šī papīru kaudzīte ir uzlikta uz skapja vai zem tā un tur atradās mape ar tiem cilvēkiem, kuri izsūtīti 1945.gadā. Atradās tās mapes, ļoti plāna jau viņa bija, jo nebija jau tur ko rakstīt. Bet māsa ieraudzīja, ka ir iesniegums uz tāda rupja ietinamā papīra, uzrakstīts, māsas draudzenes mātes uzvārds, ka tie ir bīstami fašisti – uz tā pamata mūs izsūtīja. Laikam viņa domāja, ka tiks pie mūsu dzīvokļa, mēs dzīvojām jaunā, labiekārtotā dzīvoklī, viņa dzīvoja tādā vecā graustā. Mantas mums nekādas īpašās nebija, kaut kas jau tur bija, vai es atceros.

Tā latgaliete netika mūsu dzīvoklī.

Māsai 1945.gada februāra 10. datumā jauns milicis atnesa atslēgu no mājām. Dzīvoklis, protams, noplombēts, bet viens cilvēks, izrādās kara ārsts, pēc tautības ebrejs, redz, ka māsa raud un ir neziņā. Viņš uzmundrina viņu un saka: Plēs nost un ej iekšā. Māsa noplēsusi un iegājusi dzīvoklī. Pagājušas pāris dienas, atnāk krievu virsnieks. Kā, te dzīvo cilvēki, mums pēc namu pārvaldes datiem, dzīvoklis ir brīvs. Ilga nosaka, ka es te vienmēr esmu dzīvojusi. Kad māsa bija iegājusi dzīvoklī, tas bija izzagts pa tīro, pat aizkari bija norauti.  Pirms tam mamma bija izmazgājusi veļu, visa veļa paņemta.

Izsūtījums mums maksāja ļoti dārgi – 11 gadi izārdītas dzīves. Bet mamma vienmēr teica tā, ka es miru , bet nevarēju nomirt no bada, vienmēr kāda kartupeļu miziņa atradās, māsa gājusi mūžīgi ubagot un es strādāju, būdama 11 gadu veca. Mūs ieveda pagrabā, aizslēdza durvis un visu dienu pārlasījām kartupeļus. Zagt neko nevarēja, cik mēs varējām tos netīrītos kartupeļus ieēst, tik arī bija. To mēs arī darījām, kad gājām ārā , mūs pārbaudīja, vai nav kāds kartupelis kaut kur aiz biksēm. Viens cilvēks par vienu kāpostgalvu dabūja 7 gadus.

Pastāstīšu vēl par mammu. Visgrūtāk viņai ir bijis, kad es aizbraucu prom 1947.gada decembrī. Vistrakākais 1948.gads, kamēr nebija kartītes. Viņa dzīvoja 4 km no Siktivkaras, tādā vientuļā salā. Visapkārt upe ar atzarojumiem. Daba ļoti, ļoti skaista. No turienes aizbēgt bija neiespējami. Ziemā vienīgais pa sniegu, bet vasarā nekādi. Mamma strādāja uz upes, ķēra tos baļķus ar ķekšiem, sēja plostus. Cilvēki turpat slīka un mira. Bet bija jāiztur. 

No 1952.gada – 1956.gadam mamma nostrādāja lauksaimniecības akadēmijas izmēģinājuma stacijā. Priekšnieks mammu labi ieredzēja, viņa apkopa govis un par labu attieksmi pret darāmo darbu izpelnījās kādu krūzīti piena, bet mamma neizdzēra un nesa uz mājām māsai. Iedeva viņai arī pusmaisu kartupeļu un kāpostu, tad viņa varēja to ziemu pārlaist. Vistrakākās jau tās ziemas. Pirmo zirga gaļas gabalu viņa ēdusi 1955.gadā..

Tagad pastāstīšu kā es atbraucu. Tur bija divas ģimenes. Tās bija bagātākas, varbūt izvedēji gadījās labāki, kas neatņēma zeltu, sudrabu, vērtslietas. Mums nebija nekas. Noruna bija tāda, ja viena ģimene bēgs uz Latviju, ņems līdzi māsu, ja otra ģimene, tad mani. Liktenis, vai nē. Abas māsas nevarēja paņemt, jo mammu atstāt vienu mēs nevarējām. Mamma būtu nomirusi.

Brauca Baibas Štrausas ģimene. Viņi man izmaksāja ceļu (maksāja vietējie, jo mēs nekur nevarējām rādīties). Viņi brauca uz Kņjazpogostu, kas ir 200 km no Siktivkaras, nopirka biļetes un mūs iesēdināja vilcienā. Man nebija nekādu dokumentu. Atļauja tikai dzīvot Siktivkarā līdz mūža beigām. Braucām vaļējā mašīnā, ārprātīgā salā, plānās drēbītēs. Mēs bez dokumentiem, septiņi cilvēki, braucām uz Latviju - es arī. Mana vieta bija ''plackartā'' uz augšējā trešā plaukta, blakus koferiem un čemodāniem. Ceļam līdzi man bija iedoti kādi pāris kukulīši maizes. Noliku pagalvī, lai būtu ilgākam laikam, bet apēdu 3x ātrāk kā bija paredzēts. Braucām Vologda – Kollosa, pa to līniju. Tas varētu būt netālu no Kņjazpogostas, kur bija tie daudzie lēģeri, gan kriminālistiem, gan politiskajiem. Pēkšņi atveras durvis un dokumentu pārbaude. To es neaizmirsīšu, kamēr elpošu. Mēs zinām, ka mūs tūlīt paņems ciet, lielos apcietinās, bet mazos uz bērnu namu. Ar mani bija vēl divas meitenes, nedaudz jaunākas par mani. Mēs tur tīstamies, vīstamies, izliekamies kaut ko meklējam. Tai brīdī vagonam cauri skrien vietējais zaglis. ''Воры, воры'' , un skrien viņam pakaļ visi. Un šie pamet mūs ... vai tas nav liktenis! Atpakaļ pie mums neatnāca. Vai tā nav laime?

Avots: http://www.politiskirepresetie.lv

Neimane Frīda Kārļa m., dz. 1894, Rīga, Garozes iela 28–4; izsūt. 05.02.45, Komi APSR, Siktivkara, atbrīv. 01.03.56. Lieta Nr. 12577.