Fridrihs Helderlins (Hoelderiin) dzīvoja vācu romantisma ziedu laikā, tomēr viņam mazāk sakara ar tīrajiem romantiķiem Novalisu un Tīku, kā ar klasiķiem Gēti aun Šilleru. Dzimis viņš 1770.gadā Virtembergas novadā. Apmeklēdams Nirtingas latīņu skolu un Denkendorfas klostera skolu, viņš dziļi sajūsminājās par helleniskajiem mītiem un klasisko dzeju. Savu hellēnisko pasaules uzskatu viņš galīgi izveidoja Tībingas universitātē, studēdams teoloģiju un pētīdams Sapfojas, Alkaja un Pandara strofas. Heiderlina lielākais darbs «Hiperions jeb eremīts Grieķijā» ir attīstības romāns Gētes stilā. Tas rāda dzejnieka sajūsmu par antīkajiem ideāliem, bet izjūta, sapņainā noskaņa un izplūdušais veidojums tuvs romantismam.
Nemirstības problēmu Helderlins skar drāmā Empedokla nāve, kurai viņš veltīja daudz pūļu, kaut nebija dramatiķis. Visbrīnišķīgāko mantojumu Heiderlins atstājis ar savām elēģijām, odām un himnām. Kā zelta viļņi plūst viņa klasiskie panti, allaž harmoniskā pilnskaņā, saldas grūtsirdības un nāves jausmu apēnoti. Viņš ir estēts, kas nīst tirgus barbarismu, un ar savu īpati veidoto plastisko valodu un vizionāro pasaules uztveri ceļ lasītāju pretī saulei un dieviem. Ar patosu un svētbijību viņš piesauc Helladas dievus līdz ar savas dzimtenes upēm, pilsētām un augļiem.
Grieķu heroisko mītu iedvesmots,viņš rakstījis patriotiskas dzejas. No tām spēcīga ir "Nāve par tēvzemi". Redzot jaunekļus viļņojamies kaujā, dzejnieks vēlas būt viņu rindās, lai kristu par upuri un nemirtu par velti. Pazemes valstī viņš nonāk varoņu pulkā, kas viņu brālīgi sveic un sūta vēsti: uzvara ir mūsu! Dzejnieks iesaucas: Dzīvo, tēvzeme, neskaiti mirušos! Tevis labā neviens upuris nav par lielu!
Ar savu klasiskos pantos rakstīto dzeju Helderlins apliecinājis, ka ziemeļnieku dvēselē atrodami radniecīgi spēki lielajai klasiskai mākslai. Helderlina traģiski heroiskā pasaules izjūta tuva tagadnes vācu dzejniekiem, jo sevišķi Veinheberam, kas tāpat kā viņa lielais sencis sarunājas cauri diviem gadu tūkstošiem ar grieķu dzejnieci Sapfoju. Mira Heiderlins 1843.gada 7.jūnijā.

Avots: Rēzeknes ziņas, 05.06.1943