23. janvāri Vašingtonā mirušais Fridrihs Igals savā garajā mūžā ir izstaigājis daudzus šīs pasaules ceļus un neaizmirstams ir viņa šarms, kas staroja no viņa, kaut dzīve nebija viņu lutinājusi. Latvijas okupācija iznīcināja Fridriha Igala diplomāta karjeru un par emigranta dzīves sākumu Amerikā viņš teica: "Pirmā apmešanās vieta bija Sietlā pie Klusā okeāna, kur darba ziņā viss bija gaužām raibs. Esmu staigājis pa mājām piedāvājot kapu vietas, strādājis par baznīcas apkopēju un krāsotāju, audzējis universitātes medicīnas fakultātes vajadzībām baltās žurkas un pelītes." Tas viss pēc tam, kad Fridrihs Igals kopš 1922. gada bija darbojies Ārlietu ministrijā un Latvijas pārstāvībās Maskava, Brēmenē, Libekā, Ķīlē, Pēterpilī, Oslo, Breslavā un Parīzē, kur četrus gadus vadījis arī Latviešu biedrību Francija. Tur viņš ir arī Latvijas telegrāfa aģentūras korespondents. Šī blakus nodarbība viņu vēlāk paglābj no "žurkām un pelītēm" Amerikā. Kad 1951. gadā Ņujorkā sāk darboties Amerikas Balss latviešu raidījumu redakcija, Igalu aicina tur par redaktoru. Sākumā Ņujorkā un vēlāk Vašingtonā, viņš Amerikas Balss redakcijā nostrādā 15 gadus, pensionējoties 1966. gadā. Dzīvesbiedre Mirdza šajā laikā bija Kongresa bibliotēkas darbiniece. Fridrihs Igals ļoti mīlēja savu dzimto pilsētu Rīgu, kur bija beidzis reālskolu un 1908.g. sācis studijas Rīgas politehniskajā institūtā lauksaimniecības fakultātē, tūlīt iestājoties arī Talavijā. Par Rīgu atmiņās kavējoties jo bieži viņš pieminēja arī savu māti — Annu Regīnu, kas bijusi "Rīgas cunftes amatmeistara meita" un "jauku darīja bērnību." Studiju laikā ir arī jāstrādā un kad vairākas vasaras Igals pavada mērnieka darbā Latgalē, plašs ir viņa referāts Talavijā par toreizējo Krievijas impērijas Vitebskas guberņas apgabalu Inflantiju, kā tad sauca Latgali. Studijas jāpārtrauc un arī Igala "mērnieku laiki" beidzās 1915. gadā, kad viņu iesauc Krievijas armijā. Tur viņš kalpo līdz komunistu apvērsumam, bet, kā pats teica: "Neuzdienēju vairāk par virsleitnantu artilērijas vienībā, neveicu arī nekādus lielākus varoņdarbus. Piemiņai tomēr ir divi ķeizara ordeņi." Ordeņi, protams, Igalam nebija par darbību 1917. gadā, kad viņš atstāja Daugavpils fronti un aizbrauca uz Maskavu, kur 1918. gada vasarā pulkveža F. Brieža uzdevumā piedalījās vairākos riskantos pasākumos. Ordeņus pieminot, atzīmējams, ka Igals bija arī Francijas Goda leģiona ordeņa, Latvijas Atzinības krusta un Norvēģijas Sv. Olava bruņinieka krusta kavalieris. Haotisko apstākļu dēļ Rīgā Igals var atgriezties tikai 1921. gadā, bet arī šajā posmā sakari ar dzimteni ir nepārtraukti un īpatnēji. Uz Rīgu izdodas pat nosūtīt viņa glabāšanā Maskavā atstāto Talavijas karogu, kas Rīgā jāslēpj, jo tur valda komunisti. Ir liktenīga sagadīšanās, ka karogu tad noslēpj namā, kas vēlāk kļūst Talavijas mītne. Šis karogs noliecās par Fridriha Igala kapu viņa izvadīšanā Vašingtonā.

Avots: Laiks, 28.01.1978