Mežu saimei pilnīgi negaidot miris viens no krietnākiem viņas locekļiem un reti mīļš cilvēks — Kandavas virsmežzinis Frīdrichs Juršēvics. Dzimis kā mežsarga dēls 1874. g. Engurē un visus darba gadus, līdz sava mūža noslēgumam, ziedojis mežam. Frīdrichs Juršēvics piederēja pie tiem retajiem, kas, pateicoties savām sevišķām, dabas dotām, spējām, paša izveidotam raksturam un pienākuma apziņai, darba mīlestībai, bet it sevišķi mīlestībai pret mežu, ejot pakāpi pēc pakāpes, pats saviem spēkiem, sasniedzis augstāko meža administrātora posteni — virsmežziņa amatu. Pēc pamatskolas beigšanas, Fr. Juršēvics apmeklē Milenbacha skolu Talsos, pēc tam aiziet praktiskā mežsaimniecības darbā, no sākuma kalpojot Engurē, tad Kandavā, vēlāk Jelgavā un pēc tam Turaidā, kur uzņemas meža pārziņa amatu, prof. Aerboe vadībā. Pateicoties šī profesora gādībai, Fr. Juršēvicam radās iespēja paplašināt savas zināšanas mežkopībā Vācijā, lai pēc tam atkal atgrieztos un turpinātu pasākto darbu agrākā vietā. Nemaz nerunājot par tām reti siltām un draudzīgām attiecībām, kādas valdījušas starp toreizējo Turaidas Auļu mežkungu, latvieti, un vietējiem iedzīvotājiem, ir sevišķas atzīmēšanas vērts vēl tas darbs un panākumi, ko darījis un sasniedzis savā dienesta laikā Turaidas mežos šis praktiķis - mežkopis. Kārtība, labierīcības mežā, bet it sevišķi lietderība un prasme meža atjaunošanas darbā, lūk tas ir mērogs, pēc kāda nosaka mežkopja spējas un darba sekmīgumu. Un tieši visu to jūs redzējāt Turaidas - Auļu mežos, kur rīkojās izcila lietpratēja roka. 

Vēl gaiši atmiņā kāds braucieni Turaidas rajona skaistajos mežos Latvijas tapšanas laikā. Lai tuvāk izjustu prieku, kas pārņem ikvienu meža mīļotāju mežkopi, redzot meistariski veidotas meža kultūras, bija jāapstājas. Un šie darbi piederēja Fr- Juršēvicam. Šādi darbi ceļ vīru, tos novērtē. Tie arī pašķīra Fr. Juršēvicam ceļu uz augšu. Latvijai nodibinoties, Fr. Juršēvicu ieceļ par Kandavas, Matkules, Sabiles un Audumu mežniecības pārzini, bet pēc 1921. gadā izvestās mežu resora administratīvas reformas — virsmežniecību sistēmas nodibināšanas, praktiķi - mežkopi Fr. Juršēvicu, par nopelniem mežsaimniecības laukā, ieceļ par Kandavas 2. šk. virsmežzini un 1923. g. paaugstina par 1. šķ. virsmežzini. Šinī amatā viņš nodien Kandavas v-bā līdz savas dzīves noslēgumam Nokalpojot 15 gadus Kandavas v-bā, viņš atstājis tur paliekošu atmiņu, ka ar saviem darba panākumiem mežsaimniecībā, tā arī sabiedriskā laukā. Viņam loti tuvas arvien bijušas arī mežu darbinieku sabiedriskās dzīves lietas un likteņi. Nāk atmiņā man kādā nebaltā dienā teiktie ši apbrīnojami atsaucīgā un līdzjūtīgā cilvēka kādreiz teiktie vārdi. Tas bija, kad partiju ķildās un nemitīgās cīņās Saeimā tika sists dziļš, nepelnīts robs mazo meža rūķu — mežsargu niecīgā, dzīves minimumu nepārsniedzošā, budžetā. «Vai taču te nevar kā nebūt līdzēt? Es pazīstu no bērnības mežsarga gaitas — es nāku no viņu vidus, jo esmu mežsarga dēls - tur, izņemot vajadzīgo iztiku, nav it nekā lieka » Šinīs, maigi teiktos, vienkāršos vārdos neizskanēja ne zilbes pārmetuma jeb kam. Vienīgi dzi|as skumjas atspoguļojās Fr. Juršēvica pētošā skatā un, likās, viņa taisnīgā sirds nevarēja izprast un vispār pielaist šādas rīcības iespējamību. Mežu darbinieku biedrības dzīvē F Juršēvics darīja visu, lai palīdzētu šai biedrībai viņas centienos celt augstāk un augstāk zaļās saimes kulturāli - sabiedrisko līmeni, pašpalīdzību, pašizglītību, materiālo labklājību. Tāds rets darbinieks un cilvēks bija Fr. Juršēvics savās dzīves gaitās. Tādēļ par viņu tagad skumst visa mežu darbinieku saime, par viņu skumst Kandavas meži, — par Fr. Juršēvicu skumst visi tie daudzie, kas viņu zināja un pazina. Nelaiķa Fr. Juršēvica izvadīšana pēdējā gaitā uz Kandavas Vimbužu kapiem izvērtās par retu goda parādīšanu, ko viņš sabiedrībā bija izpelnījies savās laicīgās gaitās. Garā bēru gājiena rinda, nonākot mežmalā, apstājās. Te mežs sūtija savu pēdējo sveicienu savam lielajam sargam un kopējam. No plašās apkārtnes kapos bija pulcējušies vietējie iedzīvotāji. Svētvārdus pie kapa teica mācītājs R. Zariņš. (Meža dzīve, 1935)