Koko Šanele

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
19.08.1883
Miršanas datums:
10.01.1971
Pirmslaulību (cits) uzvārds:
Gabriela
Papildu vārdi:
Gabrielle Bonheur "Coco" Chanel, Bonī "Koko"
Kategorijas:
Modele, Mākslinieks (-e)
Kapa vieta:
Grób na Cmentarzu Bois-de-Vaux
Kapsēta:
Bois-de-Vaux, Lozanna

Gabriela Bonī "Koko" Šanela bija franču modes dizainere. Viņa bija viena no ietekmīgākajam 20. gadsimta modes darbiniecēm.  Šanela ir viena no pasaulē pazīstamākajiem modes brendiem Chanel dibinātāja. Viņas ārkārtīgā ietekme uz modi bija iemesls, kāpēc K. Šanela bija vienīgā no sieviešu tērpu modelēšanas industrijas, kas tika iekļauta Time 100: The Most Important People of the Century sarakstā/

Coco Chanel Documentary

Tieši Koko Šanel ieviesa modi uz iedegumu. 

***

1883. gada 19. augustā Somuras pilsētā Francijā pasaulē nāca Gabriela Šanele, kuru vēlāk visa pasaule iepazīs ar Koko Šaneles vārdu. Albērs Šanels pēc otras meitas piedzimšanas beidzot piekrita laulībām – tās notika 1884. gada jūlijā. Žannai svarīgāks par visu bija Albērs, un abi turpināja klejotāju dzīvi, uzticot meitas jebkuram, kurš bija ar mieru viņas tobrīd pieskatīt.

Žannai piedzima vēl vairāki bērni, un viņu nomāca ne vien mātes pienākumi, bet arī tas, ka Albērs nemitīgi plītēja un krāpa viņu ar citām sievietēm.

1895. gada pavasarī Žanna smagi saslima un pēc īsa laiciņa 33 gadu vecumā nomira.

Rūpes par bērniem neietilpa Albēra plānos, un Gabriela kopā ar māsām nonāca bāreņu patversmē, kur dzīvoja līdz pat 1900. gadam. Divus gadus pēc tam meitene pavadīja klostera skolā Mulēnas pilsētiņā, kur apguva ne vien parastās zinības, bet arī šūšanu – klostera māsas rūpējās, lai vēlāk bāreņi spētu sev nodrošināt iztiku. Brīvdienas meitene pavadīja pie tēvamāsas Džūlijas, kas bija iecienīta šuvēja un cepuru gatavotāja, un šo prasmi apguva arī Gabriela.

Gabriela kļūst par Koko

Pamazām Gabrielai veidojās savs uzskats par to, kāds apģērbs un stils viņai patīk. Pēc klostera skolas pabeigšanas 20 gadu vecumā viņa sāka strādāt par palīdzi veikalā, kur pārdeva kāzu tērpus, mazbērnu drēbītes un ikdienas apģērbu sievietēm. Mulēna bija garnizona pilsētiņa, un veikalā klientu netrūka. Vēlāk Gabriela mainīja darbavietu un strādāja par šuvēju citā veikalā, bet vakarus pavadīja kopā ar virsniekiem, kas viņai izrādīja pilsētu un vadāja pa restorāniem un deju zālēm.

Tomēr vienmuļā dzīve Gabrielu neapmierināja – viņa sapņoja kļūt par dziedātāju. Viņa parakstīja līgumu ar vietējā lokāla Rotonda īpašnieku un tur savā piesmakušajā balsī dziedāja dziesmiņas Ko Ko Ri Ko un Kurš redzējis Koko no Trokadēro?. Šo dziesmiņu dēļ Gabriela tika pie iesaukas Koko, kas saglabājās visu mūžu.

1906. gadā Gabriela jeb Koko devās uz kūrortpilsētu Višī, lai turpinātu dziedātājas karjeru šajā daudzsološākajā vietā, taču viņas balss izrādījās piemērota vien provinciāliem lokāliem, nevis lieliem naktsklubiem, un neviens viņu darbā nepieņēma. Vīlusies Gabriela atgriezās Mulēnā. Nesaskatot šajā mazpilsētā nekādu perspektīvu,

Gabriela pieņēma sena pielūdzēja, miljonāra Etjēna Balsāna piedāvājumu pārvākties uz dzīvi pie viņa Roijē pilī. Vietējā aristokrātu sabiedrība jauno sievieti uzskatīja par prastu piegulētāju, taču tas viņu neuztrauca – Gabriela iemācījās augstākās sabiedrības manieres un kļuva par labu jātnieci, turklāt pirmo sievieti, kas uzdrošinājās uzvilkt jātnieku īsbikses. Lai neizskatītos pēc kurtizānes, par kādu daudzi viņu uzskatīja, Gabriela sāka nēsāt nevis šīm sievietēm raksturīgos pārmērīgi greznos tērpus, bet striktus kostīmus bez jebkādiem izskaistinājumiem un vienkāršu salmenīcu.

Gāja laiks, un Gabrielai apnika nebeidzamās izjādes un kāršu spēles. Tolaik viņa sāka veidot cepures savām draudzenēm.

1909. gadā Gabriela sadraudzējās ar pārtikušu angli Arturu Kapelu, kas bija viens no Etjēna Balsāna draugiem. Arturs iedrošināja Gabrielu paplašināt zināšanas modelēšanā, un drīz viņa ar Etjēna atbalstu atvēra darbnīcu Parīzē, kur izgatavoja cepures pārdošanai. Veicās labi, un drīz Gabriela varēja atļauties pieņemt trīs darbiniekus.

Coco Mademoiselle: The Film - CHANEL

1910. gadā darbnīcas telpas kļuva par šauru plaukstošajam cepuru rūpalam, un viņa lūdza Etjēnam aizdevumu, lai pārvāktos uz plašākām telpām, taču viņš mīļākajai atteica. Tomēr atradās cits aizdevējs – Arturs Kapels, kuram Gabrielas dzīvē bija aizvien lielāka nozīme. Gabriela nopirka veikalu Parīzē, Kambona ielā 21. Viņas slava auga augumā, un viņas darinājumu fotogrāfijas aizvien biežāk parādījās modes žurnālos. Pamazām Arturs Gabrielas dzīvē ienesa citas pārmaiņas – viņa ieinteresējās par deju un iepazinās ar Aisedoru Dunkani un slavenās dejotājas bohēmiskajiem draugiem, tomēr vētrainais dzīvesveids Gabrielu pārāk nesaistīja. Viņas draugu loks kļuva kosmopolītiskāks, tie bija ļaudis ar dziļākām interesēm, tostarp atzīti dziedātāji, aktieri un mākslinieki, kas bieži viesojās Etjēna Balsāna pilī.

Tieši šeit Koko 1911. gadā iepazinās ar slaveno aktrisi Gabrielu Dorziā. Abas sadraudzējās, un 1912. gadā Koko pagatavoja aktrisei divas cepures lomai kādā Mopasāna lugā. Cepures bija veidotas no salmiem, tām bija plata, vienā pusē uzlocīta mala. Dorziā ar šīm cepurēm nofotografējās žurnālam Les Modes, tādējādi vairojot Šaneles popularitāti.

Arturs un intuīcija

 Etjēna Balsāna kompānija vasaras parasti pavadīja modīgajā Dovilas kūrortā. 1914. gadā kara priekšnojautas padarīja kūrorta gaisotni visai saspringtu, bet Koko to izmantoja, lai iegādātos šeit veikalu, kura atvēršanu finansiāli atkal atbalstīja Arturs. Uz balta auduma virs ieejas tikai ar melnu uzkrāsots vārds Chanel. Koko tolaik bija pievērsusies arī modelēšanai, bet pati joprojām nēsāja strikti piegrieztus, pat vīrišķīgus tērpus, kas jau iezīmēja dizaineres rokrakstu. Šanele cerēja reiz uzsākt kopdzīvi ar ļoti veiksmīgo biznesmeni Arturu Kapelu, taču vīrietis daudz ceļoja un nereti bija redzēts citu sieviešu kompānijā, tāpēc Gabrielai neatlika nekas cits, kā mesties darbā.

Drīz vien viņa bija izveidojusi pirmo Šaneles kostīmu – no trikotāžas pašūtu jūrnieka tipa kreklu, ko vilka virs krekla, un taisnus svārkus, kas bija pietiekami brīvi staigāšanai un mazliet atsedza kājas. Kostīmu papildināja Šaneles iecienītā salmu platmale. Jaunajam apģērbam bija liela piekrišana – šķiet, dāmas steidzās pēc iespējas ātrāk atbrīvoties no tolaik modē esošajiem pārāk apspīlētajiem tērpiem.

1914. gadā, kad karš kļuva nenovēršams, Dovila izmira – visi steidzās uz mājām. Arturs Kapels ieteica Gabrielai palikt. Viņa biznesmeņa intuīcija bija nekļūdīga – kad pēc kara visi atgriezās kūrortā, tur atvērts bija vienīgi Šanelei piederošais apģērbu veikals, un izrādījās, ka visas dāmas dodas peldēties, uzvilkušas Koko Šaneles radītos peldkostīmus! Kapels uzsāka biznesu Londonā, bet joprojām dzīvoja Parīzē. Pārcelšanās bija neizbēgama, bet pirms tam viņš aizveda Gabrielu uz vēl vienu modernu kūrortu – Biaricu. Saskatot šeit daudz vairāk iespēju, Arturs Šanelei atkal aizdeva naudu veikala atvēršanai. Drīz vien tajā varēja iegādāties Šaneles kleitas par 3000 frankiem gabalā.

Mētelis no vīriešu apakšveļas

1915. gada jūlijā Biaricas veikalā strādāja jau 60 darbinieku, un Šanele, uzticējusi veikala vadību māsai Antuanetei, atgriezās Parīzē. Lielpilsētā tika veidoti modeļi Biaricas veikalam, un gada laikā darbinieku skaits palielinājās līdz 300 cilvēkiem.

1916. gadā, Arturam Kapelam par pārsteigumu, Gabriela atmaksāja viņam visus parādus. Meklējot trikotāžas aizstājēju, Šanele atrada rūpnīcu, kur ražoja smalkvilnas materiālu – džersiju. To izmantoja tikai vīriešu apakšveļas ražošanai, bet liela noieta nebija, jo džentlmeņiem nepatika auduma gaišā krāsa. Rūpnīcas īpašnieks noelsās vien, kad Gabriela ne vien nopirka visu tobrīd pieejamo džersiju, bet arī pašuva no tā sev īsu mēteli, kas ļoti iepatikās viņas klientēm. Koko Šaneles slava izplatījās vēja ātrumā. Viena no Biaricas publikai radītajām kleitām tika nokopēta un parādījās amerikāņu Harper’s Bazaar izdevumā. Jāpiebilst, ka tas notika 1916. gadā, četrus gadus, pirms Šaneles drēbes sāka kopēt Francijā.

1917. gads bija viens no smagākajiem Gabrielas dzīvē. Arturs Kapels, par spīti Šaneles cerībām, izlēma, ka viņam būtu noderīgi apprecēties ar angļu aristokrātijas pārstāvi. Gabriela tēloja vienaldzīgo, bet patiesībā bija nelaimīga un, lai slēptu skumjas, daudz laika pavadīja kopā ar citiem vīrieškārtas draugiem.

1919. gadā Koko Šanele tika oficiāli reģistrēta kā modes dizainere un pārcēla savu veikalu mazliet tālāk – uz Kambona ielu 31, kas visu viņas mūžu tā arī palika Šaneles modes nama vienīgā adrese. Būdams precējies, Kapels, iegriežoties Parīzē, aizvien apciemoja Šaneli.

1919. gada 21. decembrī Arturs devās uz Kannām un gāja bojā autoavārijā. Uzzinājusi par notikušo, Gabriela lūdza sevi aizvest uz notikuma vietu, lai atvadītos. Publiski viņa nenoraudāja ne asaru. Kapels mantojumā Šanelei bija atstājis 40 tūkstošu mārciņu, un trīs mēnešus pēc drauga nāves viņa ievācās jaunā villā Parīzes piepilsētā Garšē. Sākās jauns dzīves posms, kurā figurēja daudz mākslinieku, komponistu un dejotāju.

Par vienu no labākajām Šaneles draudzenēm kļuva pianiste Misija Serta [1872–1950], kurai bija daudz draugu un kura ieveda Gabrielu teātra aprindās.

Krievu romance

Misija Serta nolēma, ka Gabrielai jāmaina vide, lai ātrāk pārvarētu zaudējuma sāpes, un viņa kopā ar vīru aizveda Šaneli uz Venēciju. Šeit viņi sastapa impresāriju Sergeju Djagiļevu [1872–1929]. Līdz Krievijas revolūcijai viņu sponsorēja galvenokārt cariskā Romanovu dinastija, taču tagad viss bija mainījies un Djagiļevs izmisīgi meklēja kādu, kas finansiāli palīdzētu iestudēt jaunu izrādi Ballets Ruses teātrī Parīzē.

Gabriela noklausījās viņa bēdustāstu un nebilda ne vārda, taču Parīzē slepeni apmeklēja Djagiļevu un piešķīra viņam nepieciešamo naudas summu, lūdzot par to nevienam nestāstīt. Tikai Djagiļeva sekretārs zināja dāsnā sponsora vārdu, un tieši viņš pēc daudziem gadiem pavēstīja pasaulei par Šaneles slepeno mecenātismu. Viņa arī palīdzēja grūtībās nonākušajai Igora Stravinska [1882–1971] ģimenei, kad viņi vēlējās iegūt Francijas pilsonību.

1920. gadā Šanele atgriezās Biaricā. Šeit brīvdienas pavadīja lielkņazs Dmitrijs Romanovs, un drīz vien starp abiem radās savstarpējas simpātijas, lai gan viņš bija 11 gadu jaunāks par Gabrielu. Būdams Romanovu dinastijas pārstāvis, Dmitrijs tika audzināts gluži kā princis, bet tagad viņam bija palikusi tikai kailā dzīvība bez graša pie dvēseles. Pāris nodzīvoja kopā vienu gadu, un šajā laikā Koko Šanele radīja vienu no saviem veiksmīgākajiem darbiem.

Mademoiselle - Inside CHANEL

Piektā pudele

Līdz šim visos parfīmos tika izmantotas dabiskās sastāvdaļas, taču koncentrētās esences saskarē ar gaisu ātri izgaroja un smarža drīz vien izzuda. Dmitrijs bija uzaudzis cara galmā, kur parfīmi bija lielā cieņā, tāpēc viņš pazina Ernestu Bo, vadošo parfimērijas nozares ķīmiķi, kas strādāja parfīmu industrijas centrā Grācā. Dmitrijs iepazīstināja Šaneli ar Bo, un viņai radās doma radīt pašai savu parfīmu. Tā pamatā būtu nevis ziedu esences, bet gan 80 dažādas sastāvdaļas, kas izceltos ar ilgāku noturību, atšķirīgu smaržu un ko vajadzētu lietot mazākos daudzumos. Gabriela sastāvdaļu izvēli atstāja Ernesta Bo ziņā, taču pati uzmanīja procesu un vairākas reizes izmēģināja parfīmu, kas atbilstu viņas iedomātajam tēlam. Pat pudele tika veidota atšķirīgi – jaunais koncepts paredzēja četrstūrainu stikla trauku, nekādas rišas un puķes, kā tolaik bija ierasts. Arī smaržu nosaukums uz pudelītes tika attēlots bez jebkādiem ornamentiem, tikai uz balta fona melniem burtiem bija rakstīts No. 5 Chanel. Skaitlis pieci izraudzīts tāpēc, ka Ernests Bo piedāvājis Šanelei sešas dažādas parfīma versijas un viņa izvēlējusies pudelīti ar piekto kārtas numuru. Dmitrija krieviskā izcelsme bija par iemeslu vēl dažiem Šaneles jaunievedumiem. Jau pirms tam Koko dažos tērpos bija izmantojusi izšuvumus, bet pēc Pirmā pasaules kara tie kļuva par modes lietu. Šanele eksperimentēja ar tradicionālo krievu kreklu, izšujot tam apkakli un piedurknes. Šo kreklu pienācās valkāt ar taisniem svārkiem, un modelis kļuva ļoti populārs. Viņa izveidoja izšūšanas darbnīcu, ko vadīja Dmitrija māsa Marija. Tikpat iecienīts bija otrs krievu motīvs – ar kažokādām apdarināts apmetnis.

Gabrielle Chanel - Inside CHANEL

Daudzas Šaneles modeles un veikalu pārdevējas bija krievietes, un tas piesaistīja klientu lokam emigrējušos krievu aristokrātus.

1924. gada beigās Dmitrijs un Koko izšķīrās, un viņš apprecēja kādu amerikānieti, taču draudzīgās attiecības pāris saglabāja. Šanele pārdeva villu Garšē un pārcēlās uz Parīzi. Drīz jauno dzīvokli piepildīja Šaneles draugi no teātra aprindām, viņi dejoja un dziedāja, par lielu aizkaitinājumu kaimiņiem, taču Šanele pārmetumus neņēma galvā. Bieži viesi bija Pablo Pikaso, Igors Stravinskis un Sergejs Djagiļevs.

Koko un Pablo teātris

 Par ieceri Koko Šanelei veidot teātra kostīmus pirmais iedomājās Žans Kokto – viņš lūdza Gabrielu apģērbt lugas Antigone varoņus.

Tā 1922. gadā Koko Šanele kļuva ne tikai pazīstama modes māksliniece, bet arī teātra kostīmu autore. Antigonei dekorācijas veidoja Pablo Pikaso, viņi abi ar Šaneli aizņēmās kādas apgleznotas grieķu vāzes motīvus, lai izveidotu autentisku noskaņu.

1924. gadā uz skatuves parādījās Ballets Ruses izrāde Le Train Bleu, kurā bija redzami tenisa un golfa spēlētāji, kā arī peldētāji Rivjērā. Kostīmus atkal veidoja Šanele, bet dekorācijas – Pikaso. Kostīmi bija liels izaicinājums, jo vajadzēja pārliecināties, ka aktieri tajos var gan mest kūleņus, gan dejot klasisko baletu. Galu galā izrādes varoņu tērpi bija īsts triumfs, un Šanele atkal mainīja modi, ieviešot tajā peldēšanās tērpus, zem kuriem tika vilkti īsi šorti. Drīz vien augstākās sabiedrības dāmas pat tenisa spēlei ģērbās pēc Šaneles – baltā, brīvi krītošā kleitā, kuras garums bija aptuveni līdz ar celi, neaizmirstot Koko izgudroto galvas apsēju.

1925. gads iezīmējās kā masu produkcijas ēras sākums. Daudziem modes dizaineriem tas nozīmēja tiesāšanos ar firmām, kas kopēja viņu izgudrotos tērpus, bet Koko Šanele nolēma šo situāciju izmantot savā labā. Viņa sāka veidot apģērbu ikvienam, ne tikai dažiem izredzētajiem. Viens no pirmajiem Šaneles tērpu visiem piemēriem ir mazā, melnā vakarkleita, kas pirmoreiz parādījās franču izdevumā Vouge 1926. gadā. Tā bija veidota tipiski striktajā Šaneles stilā, no melna krepdešīna, pieguloša gurnu daļā, bez apkaklītes un ar garām taisna piegriezuma piedurknēm. Drīz vien šī kleita kļuva par daudzu sieviešu garderobes sastāvdaļu.

Māksliniece un hercogs

1925. gadā Montekarlo Koko Šanele iepazinās ar Vestminsteras hercogu Hjū Grosvenoru, kurš vienā mirklī kļuva burtiski apmāts ar nu jau slaveno Koko. Taču viņa nebija tik viegli pārliecināma, ka hercogam vajadzētu kļūt par daļu viņas dzīves. Gabriela negribēja zaudēt brīvību, jo, ja viņa atsauktos hercoga aicinājumiem, tas nozīmētu pārcelties uz Angliju, prom no mīļās Parīzes un draugiem. Tomēr hercogs lēni, bet pārliecinoši meta aizvien ciešākus lokus ap Šaneli, un visbeidzot viņa padevās, piekrītot nepārcelties pavisam, bet pavadīt vairāk laika Anglijā Hjū daudzajos īpašumos un izbraukumos ar jahtu. Gadi, ko Koko Šanele pavadīja, iepazīstot angļu aristokrātiju, atstāja iespaidu uz viņas apģērbu kolekcijām.

Laiku no 1926. līdz 1931. gadam dēvē par Šaneles angļu periodu – tolaik kolekcijās parādījās sportiskas jakas, vestes un vīrišķīgas kreklblūzes. Taču Šanelei bija pašai savas domas, un viņa sāka izmantot rotaslietas pie vienkāršiem kardiganiem vai džemperiem, ko neviena angļu sieviete līdz tam nebija uzdrošinājusies.

Attiecības ar Vestminsteras hercogu beidzās tikpat ātri kā citi Gabrielas romāni – viņš 1929. gadā sāka lūkoties pēc citas partneres. Gabrielai tas nenācās viegli, taču viņa pieņēma situāciju un atgriezās Parīzē, lai dzīvotu tāpat kā pirms iepazīšanās ar hercogu. Tomēr viņa vienmēr saglabāja sakarus ar Angliju.

Miljons dolāru pret depresiju

Liktenim padomā bija jauns pavērsiens. Ameriku bija smagi skārusi Lielā depresija, un kino magnāts Semjuels Goldvins nolēma, ka dāmām pārciest grūtos laikus palīdzētu filmas, kas attēlo pavisam citādu, greznības pilnu dzīvi. Lai apģērbtu aktrises šajās filmās, vajadzēja modes mākslinieku ar vārdu. Goldvina izvēle apstājās pie Šaneles, un bija paredzēts, ka kinozvaigznes nēsās viņas radīto apģērbu gan uz ekrāna, gan dzīvē. Goldvins bija gatavs Šanelei maksāt miljonu dolāru, lai viņa divreiz gadā ierastos Holivudā ar jauniem tērpiem.

Marilyn and N°5 - Inside CHANEL

Triumfāli ieiet Holivudā Šanelei palīdzēja draudzene Misija Serta, un 1931. gada aprīlī Gabrielu šeit sveica daudzas kinozvaigznes. Pirmā kliente bija Glorija Svensone, kura gatavojās filmēties lentē Šonakt vai nekad. Sagatavot tērpus šai aktrisei izrādījās grūtāk, nekā cerēts, jo Svensone gaidīja bērnu un katrā pielaikošanā tie izrādījās par šauriem. Šanele ierosināja Glorijai zaudēt kaut vai nedaudz svara, kas pilnīgi saprotamu iemeslu dēļ nebija iespējams. Aktrise vienīgi varēja uzklausīt Šaneles padomu nenēsāt zeķturus, kas neizbēgami spiedās cauri plānajam audumam. Tomēr Koko bija pietiekami daudz iztēles un iemaņu, un tika radīta kolekcija, kurā ietilpa slīpa piegriezuma melna satīna vakarkleita, kas kļuva par hitu. Amerikas publikai patika Koko Šaneles apģērbs, bet izrādījās, ka prasīgās kinozvaigznes nevēlas valkāt tikai viena dizainera darinājumus. Gabrielai galu galā apnika nepārtrauktā kašķēšanās, un viņa lauza līgumu, ļaujot Goldvinam izvēlēties citu modes mākslinieku.

 

1932. gadā Koko Šanele saņēma kādas britu tekstila ražotnes uzaicinājumu izveidot dizainu tērpam, kas tiktu ražots no salīdzinoši lētas kokvilnas. Viņa izmantoja batistu, muslīnu un organdiju, radot brīnišķīgus apģērbus vakaram un ikdienai. Togad viens no nozīmīgākajiem modes pasākumiem notika Vestminsteras hercoga apartamentos, kur Šaneles draugi demonstrēja viņas radītos kokvilnas tērpus. Šanele bija atļāvusi visiem tērpiem veidot kopijas un ieņēmumus ziedoja labdarībai. Pasākumu apmeklēja simtiem rūpnieku no visas pasaules. Šaneles radītā bižutērija jau bija katras modernas sievietes īpašumā, un Gabrielai radās jauna ideja. Viņas salons kļuva par cietoksni, kas aprīkots ar signalizāciju, jo modes māksliniece bija ķērusies klāt īstu rotaslietu dizainam.

1932. gadā notika dārglietu izstāde, ko apmeklēja tikai ietekmīgi juvelieri. Ieņēmumi no izstādes atkal tika ziedoti labdarībai. Koko bija radījusi platas rokassprādzes, kuras bija sadalāmas un nēsājamas kā vairākas rotaslietas, un kaklarotas, kas apsedza nēsātājas plecus. Šīs kaklarotas bija īsts mākslas darbs un izraisīja sajūsmu. Šaneles privātajā dzīvē šajā laikā parādījās jaunas ietekmes. Te galvenā nozīme bija žurnālistam Polam Airibernegerajam, draugu sauktam par Airibi. Šis vīrietis kļuva par Šaneles pastāvīgo kompanjonu. Baumoja pat, ka abi ir salaulājušies. Viņi pavadīja kopā trīs gadus, un Airibe rūpējās par Šaneles biznesa juridiskajām finesēm. Viņi dzīvoja Šaneles dzīvoklī, līdz 1934. gada pavasarī notikusī fašistu demonstrācija Parīzē nobiedēja Šaneli, liekot viņai atlaist lielāko daļu kalpotāju un kopā ar Airibi pārcelties uz Ritz viesnīcu.

1935. gada vasaru Koko un Airibe pavadīja viņas villā. Tika plānots tenisa mačs, taču pēkšņi Airibe saļima – viņu ķēra sirdstrieka, un drīz viņš pameta šo pasauli. Attraucās Misija, kura mēģināja mierināt draudzeni, taču velti. Rudenī Gabriela atgriezās Parīzē un metās darbā.

Bīstamie sakari

Taču nelaime nenāca viena – 1936. gadā notikušajā streikā visi Parīzes strādnieki pieprasīja labākus darba apstākļus un lielāku algu. Streikam piebiedrojās arī Šaneles darbinieki, kas neielaidās ar viņu nekādās pārrunās. Galu galā Koko pakļāvās prasībām, citādi nāktos zaudēt modes namu, kurā bija ieguldīts tik daudzu gadu darbs. Melnā svītra ar to nebeidzās. Koko piekrita veidot tērpus Kokto lugai Karalis Edips, kurā galveno lomu atveidoja Žans Marē. Iespējams, depresijas dēļ Šaneles kostīmi bija visai dīvaini, veidoti it kā no savītiem pārsējiem, kas apkļāva izrādes varoņu augumus. Sievietes lugā bija ģērbtas kleitās, kas izskatījās novalkātas. Gan publika, gan prese par šo Šaneles veikumu izteicās nicīgi.

Pēdējiem spēkiem Šanele mēģināja atgūt reputāciju, 1939. gadā izveidojot sarkanu, baltu un zilu čigānu stila kleitu kolekciju, taču kara sākums lika pieņemt lēmumu, kura dēļ tālākais darbs nebija iespējams. Viņa slēdza darbnīcas un salonus, atstājot tikai vienu veikalu, kas tirgoja aksesuārus un smaržas. Kādu laiku Koko pavadīja pilnīgā noslēgtībā, taču pēc kāda laika atgriezās Parīzē, kur viņai savus apartamentus piedāvāja Ritz viesnīca. Pēc salonu slēgšanas Šanele visiem klāstīja, ka kļuvusi par nabadzi, taču tā nebija taisnība – ieņēmumi no smaržu un aksesuāru veikala joprojām bija ļoti labi. Viņai joprojām piederēja dzīvoklis virs šā veikala, kur viņa satikās ar vācu virsnieku Hansu Ginteru fon Dinklažu, dēvētu par Špacu. Viņš bija 13 gadu jaunāks par Šaneli un, šķiet, labprātāk baudīja civilo dzīvi, nevis kara sniegtās iespējas izcelties kā varonim. Viņu sakars ilga līdz 1944. gadam, pēc tam Šaneli par sakariem ar nacistiem uz īsu brīdi apcietināja, un tas viņu pamudināja pārcelties uz Lozannu Šveicē.

Tikai trīs tērpi

Dzīvodama tālu prom no modes mekas Parīzes, Šanele vēroja, kā modes mākslinieki, tostarp Kristians Diors, atkal pievēršas apspīlētiem sieviešu apģērbiem. Viņa pret to bija karojusi visu mūžu, apzināti veidojot tērpus, kas glaimotu sievietes augumam, nevis labi izskatītos tikai mugurā modelēm!

1953. gadā Koko vairs nespēja izturēt ne jauno modi, ne bezdarbību, un sākās darbs pie jaunas kolekcijas.

1954. gada februārī Šanele atkal atvēra Parīzes salonu, piedāvājot kolekciju, kas atspoguļoja viņas darbu iepriekšējās desmitgadēs, – tajā bija vienkārši kostīmi bez apkakles un svārki līdz celim, nekā frivola vai pārlieku grezna. Prese šo kolekciju vērtēja kritiski, taču Gabriela spītīgi turpināja veidot jaunas kolekcijas, pamazām atgūstot zaudēto vietu modes pasaulē. Viņai daudz palīdzēja tas, ka jauninājumi iemantoja popularitāti Amerikā. Viņa turpināja strādāt līdz spēku izsīkumam, vairākas reizes dienā mērojot ceļu no salona uz saviem apartamentiem Ritz viesnīcā. Pēc īsas atpūtas viņa vienmēr atgriezās darbā.

Taču 1971. gada 10. janvārī notika citādi – 88 gadus vecā modes māksliniece vairs nepamodās. Vēlāk, kārtojot Koko mantas, pat viņas tuvākie cilvēki bija pārsteigti, dižās Šaneles skapī atrodot tikai trīs tērpus...

Coco Chanel's Paris Apartment - Elegant Clutter

Koko pirms Chanel

Par Koko Šaneli uzņemtas vairākas filmas, un pēdējā no tām piedzīvoja pirmizrādi 2009.gada aprīļa beigās Parīzē. Pēc rakstnieka Edmonda Šarla Ruā sarakstītās modes dizaineres biogrāfijas uzņemtā filma Coco avant Chanel jeb Koko pirms Chanel vēsta par Šaneles bērnību un jaunību. Galveno lomu tajā atveido Odrija Tatū. Filma stāsta par to, kā bārene izveidoja Parīzes šiku, mācoties šūt bāreņu patversmē, bet pēc tam veidojot tērpus dejotājām kabarē, kur pati mēģināja sākt dziedātājas karjeru.

Qui qu'a vu coco? - Coco Chanel -

Liela nozīme filmā piešķirta Etjēnam Balsānam un Arturam Kapelam – cilvēkiem, kas viņai palīdzējuši uzsākt garo ceļu modes pasaulē. Sakarā ar pirmizrādi Francijā notika kāds incidents – filmas reklāmplakātā Odrija Tatū redzama ar cigareti rokā. Lai gan nevienam nav noslēpums, ka Koko Šanele bija kaislīga smēķētāja, Francijas varasiestādes nolēma plakātu aizliegt, jo tas esot “neveselīgs un nepieņemams”. Francijā cigarešu vides reklāmas ir aizliegtas, un filmas veidotājiem nācās pasūtīt jaunu plakātu.

Koko un nacisti

 Otrā pasaules kara laikā Koko Šanele gan aizvēra savus salonus un veikalus, bet tas netraucēja viņai sākt attiecības ar vācu virsnieku Hansu Ginteru fon Dinklažu. Runāja, ka tieši viņš izgādājis Šanelei iespēju palikt viesnīcā Ritz okupētajā Parīzē. Pēc romāna ar nacistu Šaneles reputācija bija diezgan smagi cietusi. Taču viņas biogrāfs Edmonds Šarls Ruā piedāvā mazliet citādu skatījumu uz šiem notikumiem.

Coco Chanel was Nazi spy - F24 110818

Viņš apgalvo, ka ilgstošos pētījumos atklājies – Šaneli izmantojis vācu izlūkošanas virsnieks Valters Šellenbergs, lai sūtītu savdabīgā miera misijā pie Lielbritānijas premjerministra Vinstona Čērčila. Šāds solis izskaidrojams ar to, ka Šellenbergs strādāja gestapo vadītāja Heinriha Himlera pakļautībā, kurš gribēja panākt pamiera noslēgšanu ar Lielbritāniju. Neviens īsti nezina, kāda bija Šaneles loma šajos notikumos, taču pēc tam, kad kara beigās Koko arestēja, tieši Vinstons Čērčils esot panācis viņas atbrīvošanu.

***

VIZĪTKARTE: Gabriela Šanele NODARBOŠANĀS: modes un rotu dizainere, skatuves kostīmu māksliniece, smaržu autore

NOZĪMĪGĀKIE PANĀKUMI: smaržas Chanel No 5, mazā, melnā vakarkleita, Šaneles kostīms u.c.

VECĀKI: Albērs Šanels un Žanna Devola MĪĻĀKIE: miljonārs Etjēns Balsāns [1880–1953], polo spēlētājs Arturs Kapels [?–1919], lielkņazs Dmitrijs Romanovs [1891–1941], dzejnieks Pjērs Reverdī [1889–1960], Vestminsteras hercogs Hjū Grosvenors [1879–1953], žurnālists un ilustrators Pols Airibe [1883–1935], vācu virsnieks Hanss Ginters fon Dinklažs

Avots: Agnese Zatermane, Leģendas, Wikipedia, Chanel.com

Avoti: wikipedia.org, news.lv, calend.ru

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1Dmitri  RomanowDmitri RomanowPartneris, Paziņa06.09.189105.03.1942
        2Igors StravinskisIgors StravinskisPartneris17.06.188206.04.1971
        3Pablo PikasoPablo PikasoPartneris25.10.188108.04.1973
        4Étienne  BalsanÉtienne BalsanCivilvīrs11.02.187800.00.1953
        5Boy  CapelBoy CapelCivilvīrs00.00.188122.12.1919
        6Hans Günther von  DincklageHans Günther von DincklageCivilvīrs15.12.189600.00.1974
        7Walter SchellenbergWalter SchellenbergCivilvīrs16.01.191031.03.1952
        8Marie Hélène ArnaudMarie Hélène ArnaudDraugs24.09.193406.10.1986
        9Salvadors DalīSalvadors DalīDraugs11.05.190423.01.1989
        10Stanley MarcusStanley MarcusDraugs20.04.190522.01.2002
        11Татьяна ЯковлеваТатьяна ЯковлеваDraugs, Paziņa07.04.190628.04.1991
        12Sergejs DjagiļevsSergejs DjagiļevsDraugs31.03.187219.08.1929
        13Ernest BeauxErnest BeauxDraugs08.12.188109.06.1961
        14КолеттКолеттDraugs28.01.187303.08.1954
        15Misia  SertMisia SertDraugs30.03.187215.10.1950
        16Diāna VrīlendaDiāna VrīlendaPaziņa29.09.190322.08.1989
        17Князь Дмитрий АлександровичКнязь Дмитрий АлександровичPaziņa, Darba ņēmējs15.08.190107.07.1980
        18Guy  LarocheGuy LarochePaziņa16.07.192417.02.1989
        19Vinstons ČērčilsVinstons ČērčilsPaziņa30.11.187424.01.1965
        20Elizabete TeiloreElizabete TeilorePaziņa27.02.193223.03.2011
        21Vaslav NijinskyVaslav NijinskyPaziņa12.03.188908.04.1950
        22Žaklīna  OnasisŽaklīna OnasisPaziņa28.07.192919.05.1994
        23Odrija HepbernaOdrija HepbernaPaziņa04.05.192920.01.1993
        24Žanna MoroŽanna MoroPaziņa23.01.192831.07.2017
        25Изабель МдиваниИзабель МдиваниPaziņa07.07.190516.12.1938
        26Натали БарниНатали БарниPaziņa31.10.187602.02.1972
        27Сергей Голенищев-КутузовСергей Голенищев-КутузовDarba ņēmējs04.07.188512.11.1950
        28Марина  Голенищева-КутузоваМарина Голенищева-КутузоваDarba ņēmējs20.11.191200.00.1969
        Birkas