Garlībs Merķelis

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
01.11.1769
Miršanas datums:
09.05.1850
Papildu vārdi:
Garlieb Helwig Merkel
Kategorijas:
Masons, Rakstnieks, Sabiedrisks darbinieks
Tautība:
 vācietis
Kapa vieta:
G. Merķeļa kapa vieta
Kapsēta:
Ķekavas pagasts, Katlakalna kapi

Garlībs Helvigs Merķelis (vācu: Garlieb Helwig Merkel, 1769. — 1850.) bijis rakstnieks, publicists, viens no spilgtākajiem apgaismības ideju pārstāvjiem Baltijā. Viņam ir izcila nozīme dzimtbūšanas atcelšanā Latvijā un Baltijā.

Slavenākie darbi:  "Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās"; "Vidzemes senatne"; "Vanems Imanta"

Garlībs Merķelis dzimis 1769. gada 1. novembrī Lēdurgas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītāja Daniēla Merķeļa ģimenē kā sestais no septiņiem bērniem.

1770. gadā viņa tēvs mokošas nierakmeņu slimības dēļ bija spiests no sava amata atteikties un 1771. gadā Merķeļu ģimene pārcēlās uz Vecpiebalgu pie tēva drauga mācītāja Lindes.

1776. gadā mazo Garlību nosūtīja uz Rīgu mācīties bāriņu nama lasīšanas skolā, tad rakstības skolā, kuru vēlāk pats G.Merķelis nosauca par “bērnu elli”.

1778. gadā viņa tēvam izdevās kļūt par Zādzenes muižas rentnieku (tagadējā Madlienas pagastā) un Garlībs uzsāka mācības Rīgas Domskolā.

1782. gadā viņš bija spiests pamest skolu tēva nāves dēļ un atgriezties mājās mātei palīgā valdīt muižas saimniecību. Daudz laika viņš kā pusaudzis pavadīja no tēva mantotajā bibliotēkā, kur iepazinās ar Voltēra, Beila un citu apgaismības laikmeta rakstnieku darbiem. Finansiālo grūtību dēļ muiža kopā ar vērtīgo bibliotēku tika pārdota un Garlībs varēja paturēt tikai visvajadzīgākos sējumus. Par iegūto naudu ģimene devās uz Rīgu un 1785.-1786. gadā Merķelis atsāka mācības dzimtbūšanas pretinieka Snella vadītajā Domskolā, tomēr to nepabeidza, jo bija spiests sākt strādāt par rakstvedi, tad par privātskolotāju, un kādu laiku darbojās arī statista lomās Rīgas Vācu teātrī. Šajā laikā ar aktiera, literāta un brīvmūrnieka Kārļa Ferdinanda Daniēla Gromana starpniecību G. Merķelis iepazina jaunu cilvēku kopu, kas sevi dēvēja par "Praviešu klubu". Tā pamatkodolu veidoja ārzemju jaunie censoņi, kuriem vēl nebija stabila materiālā pamata un bieži bija jācieš finansiālas grūtības. Taču viņu dzīve bija piesātināta ar garīgām nodarbēm, kurās ar sajūsmu iesaistījās arī Garlībs, un rezultātā tapa viņa pirmie sacerējumi.

1788. – 1792. gadā G.Merķelis strādāja par mājskolotāju pie Liepupes mācītāja Klēmana, kur viņš iepazinās ar Liepupes muižas īpašnieku Frīdrihu fon Meku, kurš tikko bija atgriezies mājās pēc studijām Vācijas universitātēs. Pazīšanās ar F. fon Meku veicināja G. Merķeļa nokļūšanu akadēmiskās sabiedrības apritē, kam bija būtiska nozīme viņa darbības tālākā attīstībā. Šajā laikā viņš publicēja savus pirmos dzejojumus "Vidzemes Parnass" un slavinājumu Krievijas ķeizarienei Katrīnai II, kurā pēc uzvaras karā pret turkiem aicināja atbrīvot latviešus no dzimtbūšanas.

1792. gadā viņš īslaicīgi Rīgā strādāja par F.Meka palīgu, kas bija ievēlēts par Rīgas apriņķa tiesas loceklis, kur iepazinās arī ar dzimtcilvēku tiesu aktiem, kas vēlāk tika izmantotas traktātā "Latvieši".

1793.-1796. gadā G. Merķelis strādāja par mājskolotāju Nītaures Annas muižā pie Rīgas apriņķa tiesneša A. fon Tranzē, kur sarakstīja grāmatu "Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās". Savas grāmatas ievadu viņš nosūtīja mācītājam un Rīgas Domskolas rektoram K.G.Zontāgam, ar kuru viņu vienoja piederība brīvmūrniekiem. Atbildes vēstulē Zontāgs rakstīja: "Lai to saka, kas grib, Jūs taču to neņemsiet vērā, un man pašam būtu jānosarkst, ja es gribētu atturēt no drošsirdīgā mēģinājuma tādu krietnu cilvēku draugu, kas ir gatavs pat pašuzupurēties." 

Pēc grāmatas manuskripta pabeigšanas Merķelis devās uz Leipcigu, kur vienojas ar izdevēju Heinrihu Grefu (Gräff) par grāmatas iespiešanu un uzsāka medicīnas studijas universitātē. Grāmatas parādīšanās Vidzemē izraisīja neapmierinātību, Merķeli apvainoja jakobīnismā, toties viņš saņēma pozitīvas atsauces no vācu, šveiciešu un dāņu literātiem.

Pazīstamā apgaismības laikmeta dzejnieka Kristofa Martina Vīlanda (Wieland) vadītajā laikrakstā Der deutsche Merkur Merķelis 1797. gadā iespieda rakstus "Par latviešu dzejas garu un dzeju" un "Vidzemes tikumi 16.gadsimta pirmajā pusē". Šajā laikā tapa tādi darbi kā "Jūma un Ruso traktāti par pirmatnējo vienošanos" (1797), īsais romāns "Atgriešanās tēvzemē" (1798) un apjomīgais divsējumu darbs "Vidzemes senatne" (1798-1799). Merķelis tikās ar daudziem vācu literātiem, arī F. Šilleru un J.V.Gēti, viņa draugu vidū bija J.G.Herders, K.M. Vīlands u.c. literāti.

1799. gada 8. martā viņš tika uzņemts Prūsijas lielložas "Royal York zur Freundschaft" brīvmūrnieku ložā "Frédéric Guillaume a la justice couronnée" Berlīnē, par ko liecina oriģinālais G. H. Merķeļa ložas patents, kas tika eksponēts 2004. gada izstādē Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā.

1801. gadā viņš Frankfurtes pie Oderas universitātē ieguva doktora grādu filozofijā un kļuva par pazīstamu žurnālistu un kritiķi. Kā dedzīgs vācu patriots viņš vērsās pret Napoleona iekarošanas plāniem, tādēļ pēc Napoleona karaspēka uzvaras Jēnas kaujā 1806. gadā Merķelis bija spiests atgriezties Rīgā, kur 1807. gadā sāka izdot žurnālu "Vērotājs" (Zuschauer).

1807. gadā Merķelis apprecējās ar Doroteju Dorndorfu un 1808. gadā nopirka Depkina muižiņu, kur ar īsiem pārtraukumiem pavadīja sava mūža otro daļu.

1811. gadā Merķelis bija "Literatūras un mākslas avīzes" (Zeitung für Literatur und Kunst) redaktors un viens no pretnapoleoniskās kustības vadītājiem Eiropā, tādēļ 1812. gadā, Napoleona armijai tuvojoties Rīgai, viņš bija spiests bēgt uz Tērbatu, kur publicēja uzsaukumu Ein Bewohner Moskwa's an seine Landleute ("Kāds Maskavas iedzīvotājs saviem tautiešiem", 1812).

Pēc Napoleona sakāves Merķelis atgriezās Rīgā, kur turpināja aktīvi iesaistīties Eiropas politikā (Europas Lage und Aussichten im August 1813), iestājoties par Reinas savienības atbrīvošanu no franču ietekmes un Vācijas atjaunošanu.

1814. gadā viņš Pēterburgas brīvās ekonomiskās sabiedrības izsludinātajam konkursam iesniedza ekonomisku apcerējumu par brīvo zemnieku nodarbināšanas izdevīgumam iepretī dzimtcilvēku darbam, kas pamatoja dzimtbūšanas atcelšanu Baltijas guberņās. Viņš sacerēja arī "Latviešu" otro sējumu, tomēr to iznīcināja pēc dzimtbūšanas atcelšanas Baltijas guberņās.

Pēc zemnieku brīvlaišanas Merķelis 1820. gadā publicēja Krievijas ķeizaram Aleksandram I veltītu sacerējumu "Brīvie latvieši un igauņi". Par šo, kā arī citiem zemnieku brīvlaišanai veltītiem darbiem monarhs piešķīra autoram 300 sudraba rubļu lielu mūža pensiju.

No 1818. līdz 1838. gadam Merķelis izdeva žurnālu Livländischer Merkur, Baltijas provinču laikrakstu Ostseeprovinzenblatt, ko vēlāk pārdēvēja par Provinzialblatt für Kur-, Liv- und Estland. Dzīves nogali Merķelis pavadīja savā nelielajā Depkina muižiņā Katlakalnā pie Rīgas, nodarbojoties ar žurnālistiku, lauksaimniecību un memuāru rakstīšanu, kas tika izdoti divos sējumos 1839.-1840. gadā (Darstellungen und Charakteristiken aus meinem Leben).

Garlībs Merķelis nomira 1850. gada 9. maijā, apglabāts Katlakalna kapsētā, kur, svinot viņa 100. dzimšanas dienu, Rīgas Latviešu biedrība 1869. gadā viņam atklāja pieminekli. Piemiņas akmens vēlāk izveidots arī Merķeļa dzimtenē Lēdurgā.

Avots: wikipedia.org, news.lv

Avoti: wikipedia.org

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1
        Daniels MerķelisTēvs00.00.1782
        2
        Ernsts MerķelisDēls00.00.181000.00.1863

        02.10.1802 | Kauguru nemieri. Sacelšanās sākums

        Pievieno atmiņas

        10.10.1802 | Kauguru nemieri. Kauja

        Pievieno atmiņas

        14.07.1812 | Napoleona karaspēks nesekmīgi cenšas ieņemt Dinaburgas cietoksni

        Pievieno atmiņas

        19.07.1812 | Iecavas kauja

        Pievieno atmiņas

        10.08.1812 | Ķekavas kauja jeb Kauja pie Doles baznīcas

        Pievieno atmiņas

        12.09.1817 | Krievijas imperatora Aleksandra I klātbūtnē Mītavā (Jelgavā) tika paziņots par dzimtbūšanas atcelšanu

        Dzimtbūšana bija tāda feodāla un pēcfeodāla sociāla iekārta, kurā zemnieki bija piesaistīti apstrādājamai zemei kā savai darba vietai un bija atkarīgi no zemes īpašnieka. Par tiesībām apsaimniekot savu sētu viņiem bija jāmaksā dzimtkungam nodevas un jāiet klaušās. Atkarībā no laikmeta dzimtbūšanas intensitāte bija dažāda, no patronālām aizbildņa-aizbilstamā attiecībām līdz smagākajai formai, kad dzimtcilvēki bija absolūti beztiesiski: tos varēja pirkt, dāvināt, sodīt (pat ar nāvi) pēc to dzimtkunga iegribas.

        Pievieno atmiņas

        27.09.1817 | Rīgā, Pils laukumā uzstādīta Uzvaras kolonna par godu Krievijas Impērijas uzvarai 1812. gada karā

        Pievieno atmiņas

        26.03.1819 | Dzimtbūšanas atcelšana Vidzemē

        Pateicoties itāļu grāfa Pauluči veiksmīgajai darbībai Rīgas, vēlāk Baltijas gubernatora amatā Napoleona uzbrukuma laikā un pēc tā, cars Aleksandrs I ņēma vērā viņa ieteikumus valsts pārvaldē. Viena no šādām reformām bija dzimtbūšanas atcelšana, kas Baltijas guberņās notika divas paaudzes (40 gadus) ātrāk, kā citās Krievijas okupētajās teritorijās.

        Pievieno atmiņas

        Birkas