Vakar pēcpusdienā no Jelgavas Sarkanā Krusta slimnīcas kapličas uz Nikolaja kapsētu izvadīja sirmu latvju māmiņu — Grietu Lielkoks, kas astoņus gadu desmitus bija gājusi šīs zemes gaitās un kā kupls sazaļojis koks atstājusi bērnu bērnus.
Klusi plīvoja sveču liesmas ap vecmāmiņas zārku un tikai zaļie lauru koki stāstīja, ka ir vēl cita tāla un skaista aizkapa dzīve, kurā nu iegājusi māmiņa. Asaru pērles rit pār tuvinieku vaigiem kad dzied pirmo dziesmu par Dieva mierā dusošo, pie kuras zārka klusi rit mīļiem asaras un kur noskumuši stājas tie, ko viņa auklēja... Māc R. Kalderovskis teica sirsnīgu izvadu runu. Par viņu skumst bērni un mazmeitiņa, kuriem nu pietrūkst mīļo glāstošo roku, gudrā daudz pieredzējušā padomiņa. Pēc tam gājiens lēni devās ceļā uz kapu kalniņu Nikolaja kapsētā. Kad dziesmas izdziedātas un pacēlusies smilšu kopa, uz tās daudzus skaistus ziedus nolika nelaiķes tuvinieki un pārējie bērinieki.

Avots: Zemgales balss, 01.03.1937