Gustavs Štrēzemanis (vācu: Gustav Stresemann; dzimis 1878. gada 10. maijā, miris 1929. gada 3. oktobrī) bija Veimāras republikas laika politiķis. Vācijas kanclers no 1923. gada augusta vidus līdz novembra beigām un ilggadīgs Vācijas ārlietu ministrs no 1923. līdz 1929. gadam. Kopā ar Francijas ārlietu ministru Aristīdu Briānu 1926. gadā ieguva Nobela Miera prēmiju par Lokarno līgumu noslēgšanu.

Dzimis Berlīnē, krodzinieka ģimenē. Studējis politekonomiju Berlīnē un Leipcigā. 1907. gadā kļuva par Reihstāga deputātu. Pēc Pirmā pasaules kara kļuva par nacionālliberālās Vācu Tautas partijas līderi. 1923. gada augustā kļuva par Vācijas kancleru. Kopā ar centrālās bankas vadītāju Hjalmaru Šahtu ieviesa t.s. Rentenmark izbeidzot hiperinflāciju. Pēc Alus puča sociāldemokrāti pamata valdošo koalīciju, un Štrēzemanis zaudēja kanclera amatu. Līdz savai nāvei 1929. gadā insulta rezultātā pildīja Vācijas ārlietu ministra pienākumus. Ārlietu ministra amatā centās normalizēt attiecības ar Franciju un Lielbritāniju, neatzīstot Vācijas robežas austrumos. Izveidoja koleģiālas un pragmatiskas attiecības ar Francijas ārlietu ministru Aristīdu Briānu.