Viens no gadījumiem, kad palīdzība nāk par vēlu, aprakstīts pat Cīņā. Tas noticis Rīgas Jūrmalā ar Ekonomiskās fakultātes ceturtā kursa studentu Hariju Amteru. Viņš devies peldēties (iepretī Lielupes stacijai) un pēkšņi starp otro un trešo sēkli pazudis zem ūdens. Tas noticis īsi pirms pl. 12 dienā. Kāda sieviete steigusies uz tuvāko glābšanas posteni Bulduros (apmēram divi kilometri no negadījuma vietas), bet vajadzējis gaidīt 30 minūtes, kamēr glābēji atbrauca airu laivā. Kāds pārmetis gausību. Viens no komandas locekļiem atcirtis: Labi, ka vispār atbraucām, šis nav mūsu rajons. Tomēr arī šie glābēji bijuši slikti sagatavoti un apgādāti. Viņiem nebija līdz nekādu piederumu un nirēji, vienīgi sporta biksītēs tērpušies, ilgi neizturēja ūdens aukstumu — tie pārtrauca meklēšanu, kamēr atvedīs ūdenslīdēja tērpu. Ūdenslīdējs slīcēju gan atrada, bet bija pagājušas jau divas stundas kopš students pazuda zem ūdens. Arī pēc tam, kad Amters atrasts, kā ziņo medicīnas māsa Z. Segliņa, nācās pieredzēt savādas lietas. Ārste, kas, bija ieradusies ar ātrās palīdzības mašīnu, neprata vai negribēja sniegt cietušajam medicīnisku palīdzību. Viņa pat nedomāja iebilst, kad glābēji izvilkto gribēja nolikt uz zemes. Labi, ka klātesošie paši pasteidzās atnest koka solu. Slīcēju apkopt sāka ārsti Eiduka un Bākulis, kas tai brīdī nejauši gadījās tuvumā. Kad ārsts Bākulis gribēja izdarīt cietušajam iešļircinājumu sirds muskulī, atklājās, ka ātrās palīdzības ārstei nav tam ne piemērotu adatu, ne vajadzīgo zāļu ampulu. To visu nācies atnest no tuvējās sanatorijas... Tam seko konstatējums, ka cietušo atdzīvināt neizdevās...

Avots: "Laiks", 08.08.1959