Heinrihs fon Rautenfelds

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
08.08.1882
Miršanas datums:
00.00.1923
Pirmslaulību (cits) uzvārds:
Heinrihs Augusts Bērens fon Rautenfelds
Papildu vārdi:
Heinrich Berens von Rautenfeld
Kategorijas:
Aristokrāts, Barons
Tautība:
 vācietis
Kapsēta:
Matīsa kapi, Rīga

Heinrihs Augusts Bērens fon Rautenfelds, dzimis 08.08.1882.g. Lindenruh (Liepu, Bieriņu muiža), miris 1923.g. Rīgā. 

20. gs. sākuma jaunavām stāsts par barona Rauenfelda traģisko likteni spēja izvilināt ne vienu vien asaru. Tur viss bija, kā vajag - kvēla un uzticama mīla, uzupurēšanās, ļauno radinieku intrigas, viena slepkavība un bēdīgas beigas. Un nekas nebija izdomāts!

Stāsts par to, kā divi jauni cilvēki cīnās par tiesībām mīlēt vienam otru, romānu rakstītāju un filmu ļaužu rokās varēja kļūt un kļuva par atradumu. Iedomājieties – baronu ģimenes atvase iemīlas kalponē, grib viņu precēt, taču radinieki liek šķēršļus, atņem mantojumu, pasludina par garīgi neveselu un galu galā iesloga trakonamā; nelaimīgais gan apprec iemīļoto, taču no psihiatriskās slimnīcas atbrīvoties nespēj un pēc daudziem gadiem tajā arī nomirst.

Ar Bieriņu muižas mantinieku Heinrihu Augustu Bērenu fon Rautenfeldu un Lielvārdes dzelzceļa pārbrauktuves sarga meitu Emīliju Elizabeti Kuģenieci tieši tā arī notika. Tas bija leģendārs stāsts, kas atbalsojās Latvijas sabiedrībā gadu desmitiem.

Ingus Bērzons, Leģendas

 

Barons Heinrihs Bērenss fon Rautenfelds (1882–1929) bija dīvainis, kas neiederējās savā aristokrātiskajā vidē, un ar to arī sākās viņa likstas un nedienas. Vismaz divreiz saistībā ar viņu nedēļām ilgi bija pierakstītas visas Rīgas avīzes – pēc izdarītā nozieguma un sakarā ar gatavošanos tiesai, kā arī tās norise. Tā kā aprakstos ir pretrunas, skaidrības labad šai gadījumā izmantots tikai viens avots – ārlatviešu literātes Valijas Ruņģes (1920–1999) fiksētās savas mātes atmiņas. Karlīne Bedrīte tolaik bijusi istabene pie pazīstamā Rīgas ginekologa Aleksandra Keilmaņa (1863–1919), kura dzīvoklis atradies Andreja ielas (tagad Andreja Pumpura iela) namā vienā kāpņu telpā iepretī vecās baroneses Rautenfeldes, Heinriha mātes, dzīvoklim.

Rautenfeldiem bijuši kādi astoņi bērni, taču neviens tā īsti vesels, visi ar dīvainībām. Heinrihs apprecējis latvieti Emīliju, savas mātes istabeni, kas bijusi dzelzceļa pārmijnieka meita. Augstdzimušie radinieki tik ļoti pretojušies šai laulībai, ka pierunājuši luterāņu mācītāju romantisko pāri nelaulāt. Taču izeja tikusi atrasta, un abi mīlnieki pārgājuši pareizticībā, kas bija “valsts”, “ķeizara” ticība, pie tam pops savu svētību nav liedzis. Drīz pēc laulības piedzimis puika, taču Heinriha radi nav rimušies un viņu ievietojuši Šēnfelda klīnikā garīgas kaites dziedināšanai. Pēc Heinriha hospitalizēšanas Emīlija ar puiku pārvākusies pie sava tēva pārmijnieka. Liekas, ka šai laikā saasinājies arī mantojuma jautājums, ko Rautenfeldi Heinriham centušies liegt, un tālab kļūst noprotama ārstējošā ārsta M. Šēnfelda kā speciālista eksperta loma turpmākajā.

Pēc laika Heinrihs no Šēnfelda klīnikas izbēdzis un devies uz vecās baroneses dzīvokli Andreja ielā. Uzzinājis atrašanās vietu, pēc pāris dienām ārsts savā karietē atbraucis viņam pakaļ, lai pierunātu atgriezties klīnikā un turpināt ārstēšanās kursu. Baronese bijusi savā Bieriņu muižā, bet dzīvoklī vien viņas istabene Bergmane, kura turpmāk kļuvusi par svarīgāko liecinieci. Bet liktenīgās dienas rīta pusē Heinriha acīs bijis jau savāds, baigs, drausmīgs spīdums.

Ārsts ieradies vakarpusē, bet pēc brīža istabene Bergmane izsteigusies kāpņu telpā, skaļi saukdama, lai šveicars ātrāk atslēdzot ārdurvis, dakteris iepļaukājot Heinrihu un tūlīt vedīšot prom. Kādu brīdi valdījis klusums, kad atkal atskanējis istabenes Bergmanes kliedziens: “Kur dakteris? Heinrihs nošāva dakteri!” Pirmajā brīdī nav bijis noprotams, kurš gan no dakteriem nošauts, bet pēc tam no kaimiņdzīvokļa iznākušais ārsts A. Keilmanis atradis gaitenī pie priekšdurvīm M. Šēnfeldu guļam uz mutes pakritušu asins peļķē. Bijis trāpīts kakla artērijā, un palīgos atsauktajam vien nācies konstatēt sava kolēģa nāvi. Bet barons cauri virtuvei pa aizmugures durvīm un otrām kāpnēm aizsteidzies prom, pēc šveicara atstāsta, “ar kūpošu revolveri rokā”. Istabene gan vēlāk esot apjautusi, ka notikusi nevis pļaukāšana, bet šaušana. Kas pirms tās runāts, palicis dažādu izdomājumu līmenī.

Kad kalpone ārsta kučierim pateikusi, lai savu kungu vairs negaida, viņš aizbraucis un pēc brīža atgriezies ar ārsta dzīvesbiedri un brāli. Taču ieradusies policija klāt viņus nav laidusi, un abi ilgi stāvējuši kāpņu telpā pie loga un raudājuši.

Heinrihs pazudis, un avīzēs par viņa atrašanu izsludināta atlīdzība. Pēc kādas nedēļas kopā ar Emīliju viņš atrasts pārmijnieka būdā un saņemts ciet. Emīlijai no šīs īsās tikšanās starp slepkavību un arestu piedzimis vēl viens puika. Bet Heinrihs neticis notiesāts, atzīts par garīgi slimu un ievietots Aleksandra Augstumu iestādē (tagad – Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs).

Barons Heinrihs fon Rautenfelds pārdzīvoja Pirmo pasaules karu un nomira 1929. gadā.  Viņš apbedīts Matīsa kapos netālu no vecās vārtu kapličas (tagad noplēsta). Emīlija viņam uzcēlusi lielu, greznu pieminekli, un vēl piecdesmitajos gados kaps ticis kārtīgi kopts un ziediem rotāts, taču tagad gan kaps, gan piemineklis esot izzuduši.

Savukārt ārstu Maksi Šēnfeldu apbedīja Vecajos ebreju kapos Maskavas priekšpilsētā, kas sen jau slēgti un izzuduši pēc tam, kad 1928. gadā tika ierīkoti Jaunie ebreju jeb Šmerļa kapi.

Notikumam bija tūlītēja atskaņa vietējā beletristikā gan latviešu, gan krievu valodā, taču šie sacerējumi sen aizmirsušies tāpat kā 1922. gada mēmā filma „Vilkiem mests laupījums” ar iesācēju, toties vēlāk slavenu aktrisi Lilitu Bērziņu (1903–1983) galvenā lomā. Tāpat nav veicies Pāvilam Gruznam (1878–1950) ar lugu „Rautenfelda mīlas traģēdija”.

Toties palikt līdz mūsu dienām ir izdevies mazveiksmīgajam dzejniekam Kārlim Jēkabsonam (1879–1946). Viņam bijusi liela ģimene un tālab materiālas grūtības, tāpēc dzejnieks nolēmis piepelnīties, sižetu izmantojot plašam romānam “Heinrihs Rautenfelds” (pāri tūkstotim lappušu), kas publicēts turpinājuma burtnīcās ar raibiem vākiem 1929. un 1930. gadā. Literatūrzinātnieki diezgan vienprātīgi to definējuši par nevērtīgu lubu literatūru, taču tas nenozīmē, ka tā domātu lasītāji. Romānā daudz kairinošu un sirdi plosošu sadomājumu par nelaimīgo mīlestību un tās upuriem, taču

no literāra darba nav jāprasa dokumentāla precizitāte. Maksis Šēnfelds romānā kalpojis par prototipu Dr. Šēnam. Romāns divos sējumos atkārtoti izdots 1994. gadā.

Atgāzenes klīniku pēc Makša Šēnfelda nāves turpināja vadīt viņa jaunākais brālis, kas arī bija psihiatrs, tiesa, vairs ne tik slavens, – Leopolds (Levins) Šēnfelds. Viņš nomira 1931. gadā ar vēzi, pēc tam klīniku vadīja Makša dēls Aleksandrs, kas arī bija psihiatrs. Klīniku 1940. gadā padomju varas laikā nacionalizēja, bet Aleksandrs 1942. gadā aizgāja bojā holokaustā. Savukārt Aleksandra māsa Eva, prec. Goldberga, arī psihiatre, kas strādāja tēva dibinātā klīnikā, 1941. gada 14. jūnijā kā turīgas ģimenes pārstāve tika deportēta un aizgāja bojā Sibīrijā. Tā laikmeta kataklizmās zuda Latvijas psihiatrijas vēsturē pazīstamā Šēnfeldu dzimta.

Avots: http://medhistrigensia.mvm.lv

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1Maksis ŠēnfeldsMaksis ŠēnfeldsUpuris, cietušais08.11.186102.10.1912

        Nav norādīti notikumi

        Birkas