Daugavpils Goda pilsonis, sabiedrisks darbinieks vecskauts, viens no skautu un
gaidu kustības atjaunotājiem Latgalē

Dzimis 1924.gadā Krāslavā, mācījās Krāslavas pamatskolā, kuru beidza 1939.gadā, pēc tam vēl divus gadus Aglonas un Krāslavas ģimnāzijā.

Henrihs pamatskolā bija viens no aktīvākajiem skautiem.

Par šiem gadiem viņš stāsta:

"Līdz 1940.gadam Krāslavā darbojās 3 skautu vienības - poļu pamatskolā, latviešu pamatskolā un ģimnāzijā. Es pats biju "Lapsas kopas" skauts, 1938.gadā piedalījos 4.Latvijas skautu nometnē Jūrmalā".
 

Henrihs ar lielu gandarījumu atceras skautu darbošanos, jo organizācijā tika iemācītas praktiskas lietas: stādīt kokus, potēt ābelītes, iesiet grāmatas. Kā skaistu tradīciju atceras Meža dienas, kad Krāslavā pie baznīcas stādīja bērzus, kuri tagad veido skaistu bērzu birzi. Arī sadarbība ar citu skolu skautiem bija svētīgs darbs - draudzējās latvieši ar poļu harceržiem, bija kopīgi pasākumi. Tika ieaudzināta aktīva dzīves pozīcija, kas saglabājās visu mūžu. Henrihs visus ilgos gadus nesa sevī svēto skautu solījumu - palīdzēt tuvākajam.

Henrihs atceras: "Vācām dāvinājumus nabadzīgajiem. Ziemassvētku priekšvakarā - gājām pie veikalniekiem, lūdzām ziedojumus, pušķojām eglīti un gājām uz tām mājām, kur cilvēki nevarēja sev svētkus sarīkot. Es biju vienkāršs skauts, taču skautisma gars man palīdzēja izdzīvot 16 izsūtījuma gadus Igarkā."

Čužānu ģimenes traģēdija sākās pēc padomju okupācijas1940.gada septembrī, kad tika arestēts Henrika vecākais brālis Edmunds.

Edmunda "vaina" bija tā, ka viņš bija skautu vienības vadītāja vietnieks un ka viņa mājā Zvejnieku ielā tika noslēpts Krāslavas ģimnāzijas skautu karogs. (Skautu vadītājs bija skolotājs Teodors Gerbergs, tā bija 127. skautu vienība.) "Par piedalīšanos pretpadomju darbībā" Edmundu Daugavpils Sevišķā apspriede notiesāja ar brīvības atņemšanu uz 8 gadiem.

Pēc Edmundu aresta, kādu laiku karogu slēpa Henrihs. Drīz vien varas orgāni skolotājam pieprasīja karogu, viņš bija spiests to paņemt no Čužānu mājām un nodot skolas komsordzei.

 Nāca 1941.gada 14.jūnijs, Čužānu ģimenes ceļš uz ziemeļiem bija kopīgs ar daudziem krāslaviešiem. Tēvs Donāts tā arī uz mūžu palika tālajā Kirovas apgabalā, kur cietumnieki mira no bada un smagā darba. Edmunds nomira 1942. gada 18.martā Kanskas labošanas darbu nometnē. (Edmunda tēls bija tik gaišs, ka, viņu godinot, jaunpiedzimušajiem bērniem deva viņa vārdu.)

Henrihs uz ilgiem gadiem nonāca Jeņisejas krastā - Igarkā.

Viņš atceras: "Kad ieslodzījuma laiks bija beidzies, uz Latviju braukt bija aizliegts. 1955.gadā man izsniedza pasi ar tiesībām dzīvot Krasnojarskas novadā. Tomēr 1956.gada atvaļinājuma laikā uz Latviju aizbraucu nelegāli. Atgriezies Igarkā, saņēmu komandanta paziņojumu, ka drīkstu rakstīt iesniegumu Iekšlietu ministrijai Latvijā, lai atļauj braukt uz dzimteni. To arī izdarīju, bet atbilde pienāca tikai rudenī, kad ceļš pa Jeņiseju no Igarkas līdz Krasnojarskai ledus dēļ bija slēgts. Tāpēc ar savu ģimeni Dzimtenē atgriezos tikai 1957.gada augustā. Par pastāvīgu dzīves vietu izvēlējos Daugavpilī."

Atmodas laikā 1989.gadā Rīgā sanāca pirmskara skautu un gaidu vadītāji un nolēma atjaunot šo organizāciju kustību. Viņi izlaida avīzīti "Skauts", caur kuru Henriks sameklēja pirmskara Ezerzemes novada skautu priekšnieku Rolandu Kalnozolu.

1990.gadā Henriks satikās ar R.Kalnozolu un saņēma uzdevumu atjaunot skautu un gaidu kustību vispirms Daugavpilī, pēc tam arī citur. Kad Latvijā tika atgūta neatkarība, Henrihs Čužāns uzreiz sāka darboties pie skautu organizāciju atdzimšanas Daugavpilī un savā dzimtajā pilsētā Krāslavā.

Henriks atceras: "Divu gadu laikā atjaunot skautu darbību bija sarežģīti, jo skolu direktori un skolotāji bija piesardzīgi. No Austrālijas skolas biedrene kopš Krāslavas laikiem, bijusī gaidu apakškopniece Marija Vanaga - Mukāne man sūtīja skautu grāmatiņas, avīzes, žurnālus. Daudz palīdzēja arī Valdis Grants-Krāslavietis, vecskauts no ASV. Pateicoties saņemtajam atbalstam, 1992.gada aprīlī 9 jauniešiem no Daugavpils bija iespējams Cēsīs nodot svinīgo solījumu. 1992.gada 5.maijā Daugavpilī pie Raiņa pieminekļa tika pasludināta skautu kustības atjaunošana".

 Krāslavas ģimnāzijā skautu organizācijas atjaunošanas darbs ar H.Čužāna iniciatīvu un atbalstu tika uzsākts1992.gada rudenī, to uzņēmās ģimnāzijas fizikas skolotājs, tagad direktors, Gunārs Japiņš. Tajā laikā Henriks ļoti bieži brauca uz Krāslavu, teikdams, ka visu darbu uzņemas brāļa Edmunda piemiņai. Viņš savas ieceres piepildīja - 1993.g. 18.martā Daugavpilī Sv.Pētera baznīcā 5 zēni un sešas meitenes no Krāslavas ģimnāzijas nodeva svinīgo solījumu. Henriks arī pamudināja Valdi Grantu-Krāslavieti uzrakstīt Ezerzemes novada skautu himnu.

Tagad Henriks Čužāns ir Krāslavas ģimnāzijas skolas vēstures muzeja padomes loceklis. Joprojām aktīvi atbalsta Daugavpils skautus, kopējās ekskursijās apbraukājis Sēliju, Jaunsudrabiņa muzeju "Riekstiņos", Cēsu pilsdrupas, Āraišu ezerpili, Siguldu, Ogri u.c.

Par aktīvu darbību saņēmis Pateicības rakstus no Tālavas skautu un gaidu priekšnieka G.Bērziņa, Ezerzemes novada priekšnieka A.Samuša.

Piedalījies visās Latvijas skautu un gaidu konferencēs. Kā vecskauts bija ielūgts uz skautu un gaidu konferenci Zviedrijā.

***

2001.gada februāris

Krāslavas ģimnāzija
(Sagatavoja 11.a klases skolnieks Rolands Koncevičs)