Herberts Cukurs

Herberts Cukurs (dzimis 1900. gada 17. maijā Liepājā, miris 1965. gada 24. februārī Montevideo, Urugvajā) bija latviešu aviators un Arāja komandas dalībnieks, arī žurnālists. Korporācijas Lettonia filistrs.

1930. gados kļuva slavens ar saviem lidojumiem paškonstruētās lidmašīnās no Latvijas uz Gambiju un Japānu.

Video : 

cukurs.mp4

Otrā pasaules kara laikā dienējis t.s. Arāja komandā, kura veica represijas pret ebrejiem.

***

Pēc atsevišķiem avotiem Cukurs tiek minēts kā viens no holokausta īstenotājiem, taču jautājums par viņa dalību ebreju iznīcināšanā ir diskutabls.

Herberts Cukurs nav stājies tiesas priekšā par piedalīšanos noziegumos pret ebreju civiliedzīvotājiem, un viņa vainas vai nevainības tiesiska noskaidrošana nav veikta.

Tomēr ir pamats uzskatīt, ka Cukurs nav piedalījies ebreju slepkavošanā, jo Arāja komandā bijis tikai mehāniķis, kā arī kara laikā paglābis vairākus ebrejus.

1946. gada 4. martā viņš ar ģimeni ieradās Brazīlijā - Riodežaneiro pludmalē sāka laiviņu un lidmašīnu nomāšanas uzņēmumu un vēlāk kļuva arī dažu muižu un banānu plantāciju īpašnieks.

Sava uzņēmuma paplašināšanas nolūkos 1965. gada 23. februārī ieradās Montevideo, kur nākamajā dienā viņu nogalināja Izraēlas slepenā dienesta MOSSAD aģenti.

2004. gadā cīņu par Cukura reabilitēšanu uzsāka Nacionālā Spēka Savienība, izdodot Cukuram veltītas pastkartes, kā arī aicinot Ģenerālprokuratūru pārskatīt viņa iespējamo vainu holokausta noziegumos, kā arī izmeklēt viņa nogalināšanu Montevideo 1965. gadā.

Pret šiem mēģinājumiem pārskatīt Cukura iespējamo vainu asi vēršas Simona Vīzentāla centrs un citas ebreju organizācijas.

Roberts Klimovičs: Herberts Cukurs - mīti vai principi? 

Roberts Klimovičs: Herberts Cukurs - mīti vai principi?

Foto: Cukurs Arkives Rīgā, 28.04.2011.

Šis raksts tapa pēc portāla ir.lv pasūtījuma, taču pēc tā nosūtīšanas, minētais medijs aizmirsa par vienošanos un pārstāja komunicēt ar autoru.   Tāpēc, pāris dienas pēc Herberta Cukura dzimšanas dienas nosūtu publicēšanai tur, kur vārda un viedokļa brīvība tiek respektēta vairāk par to "ērtumu".  

Pēdējo nedēļu notikumi, kā nekad agrāk uzkarsējuši jūtīgu un sāpīgu jautājumu - Herberta Cukura dzīves un nāves atbilstību morāles un ētiskajiem principiem un viņa, kā nacionālā varoņa un mocekļa vai, tomēr - kara noziedznieka statusu!?

Šobrīd notiekošais salīdzināms ar maldīšanos dažādos mītos, no kuriem izeja atrodam vispārpieņemtajās tiesiskajās normās.

Kāpēc vispār ir šādi jautājumi?

Ja nebūtu II.PK un Izraēlas valsts, visdrīzāk Herberts Cukurs jau sen būtu pelnīti gozējies, iespējams, slavenākā un godājamākā latvieša gaismā, un ja nebūtu.... mūsu vēsturiskās un ideoloģiskās tumsonības un gļēvuma, vājās loģikas un bezprincipialitātes. Zināšanām un drosmei, nācijas godam un taisnīgumam šis darbs.

Mītiskā priekšvēsture.

Ilgus gadus Herberta Cukura tēma tika atspoguļota vienīgi un tikai uz "holokausta industrijas" radītās un aviatora slepkavu - Izraēlas drošības dienesta Mossad tiražētās versijas pamata, un dažādām tās interpretācijām. Mana iepazīšanās ar šī cilvēka likteni un biogrāfiju sākās tieši tāpat - balstoties uz minēto versiju. Tā kā neticu visam ko runā, bet drīzāk paļaujos uz intuīciju, nolēmu noskaidrot, kas tad patiesībā slēpjas aiz šaušalīgajiem stāstiem par mazo ebreju zīdaiņu sišanu ar galvu pret sienu. Jo vairāk, tāpēc, ka šādus stāstus jau agrāk biju lasījis, bet saistībā ar citiem cilvēkiem, tāpēc man tie šķita pārāk pazīstami lai būtu ticami.

2005.gadā uzsāku savu izmeklēšanas un pētniecisko darbu, filmējot un fiksējot to video. Pa šo laiku esmu centies atrast kaut mazāko ticamo norādi, ka Herberts Cukurs ir fiziski ietekmējis vai slepkavojis kaut vienu civiliedzīvotāju, bet, jo dziļāk ierakos šajā lietā, jo skaidrāka man kļuva šaušalīgā un neticami nežēlīgā patiesība.

Sāku ar gājienu uz Rīgas Ebreju muzeju, kur tikos ar Vestermani - karu pārdzīvojošu vēsturnieku un pirmais, ko viņš man jautāja - kāpēc to daru? Jāteic, ka no visām sarunām, kuras mums par šo tēmu un laiku ir bijušas, tā atstāja uz mani vislielāko iespaidu un izskatījās, ka toreiz sirmais vīrs runāja visīstāk. Viņš sāka ar vārdiem "..nu, ziniet...,jaunais cilvēk, nu netīra tā lieta ir, nu netīra.." ar to, domājot Mossad operāciju, kurā tika nogalināts izcilais lidotājs.

Turpināju iztaujāt, manuprāt, zinošu cilvēku un par pārsteigumu konstatēju, ka viņš nepavisam nav pārliecināts par Cukuru, kā nacistu noziedznieku, bet tieši pretēji izskaidro man - kāpēc Cukurs tiek minēts liecībās tik bieži. Lai cik banāli, bet viņš bija, faktiski, vienīgais uzvārds, kuru getto iemītnieki varēja nosaukt. Jo cilvēki, kurus tolaik Latvijā zināja visi bija Cukurs, Ulmanis un Balodis. Tomēr Vestermanis pasaka arī to, ka liecības esot un dažas visai ticamas.

Jautāju, kur tās ir? Atbild: "Yad Vashem" (Holokausta muzejs) Jeruzalemē un arī tepat pie viņa muzejā. Lūdzu parādīt.

- Jā to varot, bet esot jāsameklē. Kopš šis sarunas ir pagājuši vairāki gadi, esam tikušies un sazvanījušies vairākkārt, bet solītās liecības vēl nav atradušās...

Latvijas ģenerālprokuratūrā atrodas pārbaudes lieta, kurā tiek izmeklēta Herberta Cukura saistība ar noziegumiem pret cilvēci. Nekādu pierādījumu, kas apstiprinātu kapteiņa dalību holokaustā neesot. Tā savulaik atreferē Virsprokurors Osis.

Atliek pašam meklēt un atrast.

Grāmatā "Rīgas Bendes nāve" tiek citētas 5 liecības. Tieši uz tām balstoties, slepkavas paziņo savu verdiktu - vainojams 30 000 Latvijas ebreju noslepkavošanā. Šis pašas liecības izmanto Zurofs (Vīzentāla Centra šefs) publicējot rakstu "Herberts Cukurs. Noteikti vainīgs."

Zurofs citē Rīgas notikumus pārdzīvojušo Rafaelu Šubu, kurš it kā (!) tika intervēts Kanādā, vēstot mums, ka 1941.gada 2.jūlijā Cukurs jaunajā [ebreju] kapsētā sadedzināja astoņus ebrejus un pat min viņu vārdus - sinagogas kalpotājs Feldheims, viņa sieva un četri bērni, kantors Mincs un viņa sieva.

Andras Manfeldes intervija filmai "Ļaujiet man runāt!"

Tālāk seko atsauce uz Ābramu Šapiro, kurš ticis ieslodzīts Arāja komandas galvenajā mītnē Valdemāra ielā 19, kad Cukurs ekspropriēja viņa ģimenes dzīvokli. Viņš stāstīja, ka Cukurs personiski nogalinājis divus ebrejus, no kuriem vienu sauca Laitmans un kurš nebija pēc pavēles nostājies ierindā. Viņš arī bijis liecinieks tam, ka Cukurs un citi vecākie latviešu virsnieki seksuāli uzmācas kādai jaunai ebreju meitenei un spīdzina viņu, kamēr viņš pēc Cukura pavēles spēlēja klavieres dzīvoklī, ko Cukurs bija atņēmis Šapiro ģimenei.

Nezinātājam un godīgam cilvēkam ir grūti iedomāties, ka tā var melot, tādēļ mēs parasti ticam un jau šausmināmies, bet Zurofs vēsā mierā turpina dziesmu par "DĒMONU" Cukuru, viņš raksta - varbūt visapsūdzošākos pierādījumus sniedzis Makss Tukaciers, kurš 1948.gada 23.septembrī Minhenē liecināja Atbrīvoto ebreju centrālās komitejas juridiskajam departamentam Vācijā.

Tukaciers bija to ebreju vidū, kurus arestēja "Cukura vīri" (Arāja komanda) un nogādāja Valdemāra ielā 19. Tur viņu personiski piekāva Cukurs, izsita viņam gandrīz visus priekšējos zobus un viņš redzēja, kā daudzi ebreji tika spīdzināti un pēc tam pēc Cukura pavēles nošauti.

1941.gada 15. jūlijā viņš personiski redzēja, kā Cukurs pavēl gados vecākam bārdainam ebrejam izvarot divdesmit gadus vecu ebrejieti ieslodzīto un latviešu policistu priekšā, un, kad viņš to nespēja izdarīt, piespieda viņu vairākkārt skūpstīt visu kailās meitenes ķermeni. Tos ieslodzītos, kuri nespēja vērot šo derdzīgo ainu, Cukurs piekāva ar pistoles spalu, kādus 10-15 no viņiem līdz nāvei, arī dažas sievietes.

Tukaciers arī liecināja par Cukura aktīvo lomu plašajās 30.novembra un 8.decembra akcijās, norādot, ka viņš piekāva un nošāva vīriešus, sievietes un bērnus, kuri nespēja tikt līdzi citiem gājienā.

Vēl ir zināma Lutriņa liecība, kuru nezin kāpēc autors ir piemirsis, un Izaka Krama stāsts.

Nu mēs vismaz saprotam, kā ir radies pirmais Mīts:

Cukurs, Arāja vietnieks, personīgi piedalījies sinagogas dedzināšanā un jūdu civiliedzīvotāju slaktiņos!

Kurš gan vairs to apšauba? Izrādās, ka apšauba, un tie ir "ļaunie nacionālradikāļi", nevis cilvēki, kuri pasakām vairs netic.

Pateicoties Andrieva Ezergaiļa ieteikumam, sāku meklēt arhīvos pieejamās ziņas un sazinājos ar Liepājas brīvmākslinieku - Karlu Bjoršmarku, kurš arī meklēja to pašu ko es - PIERĀDĪJUMUS. Vēstures Arhīvā uzdūros uz NKVD lietu pret Bukaišu pagasta partizāniem, no kuras skaidri varēja saprast, ka 1941.gada jūlija sākumā, kad tika dedzināta Sinagoga un norisinājās daudzi citi notikumi, kuros liecinieki atpazinuši Cukuru, Cukurs nemaz neatrodas Rīgā, bet ir Bukaišos. Savā aizstāvības runā Brazīlijas tiesai Cukurs min 14.jūliju, kā dienu, kad viņš iebraucis Rīgā, bet dzīvesvietas mājas grāmatā figurē 15.datums... Aktīvajā dienestā Cukuram jāierodas vien 22.jūlijā, jeb laikā, kad vairums notikumu, par kuriem "godprātīgie" liecinieki stāsta, jau norimuši.

Tātad stāsti par Cukuru jājam baltā zirgā caur geto un šaudot ieslodzītos, par 1000 jūdu pašrocīgu noslīcināšanu Ventas rumbā dažu stundu laikā, par zobu dauzīšanu ir izdomājums? Kā tā var būt, jums liksies? Es arī tā domāju, līdz saskāros ar vienīgo dzīvo no liecību autoriem - Šapiro.

Šapiro.

2007.gadā, kopā ar Bjoršmarku devāmies uz ASV, lai satiktos ar vienīgo dzīvo no liecību autoriem - Abrahamu Šapiro. Cukura bērni viņu minēja, kā vienu no trijiem Herberta izglābtajiem jūdiem. Tāpēc mums vēl dīvaināk likās nepieņemt šo liecību kā ticamu. Tad laikam tomēr Cukurs ir tas zvērīgais briesmonis, ja jau šādi par viņu izsakās cilvēks, ko no nāves paglābis? Par peripetijām, kuras mūs pavadīja šajā braucienā, topošajā filmā. Šoreiz tikai svarīgākais, jo šī intervija kļuva par pagrieziena punktu visā mūsu izmeklēšanā. Ja līdz tam ticēju iespējai atrast kaut ko pret Cukuru, kādu viņa vainu, tad pēc tās man kļuva skaidra un saprotama reālā situācija.

Jāatzīmē, ka dažas liecības ir it kā pierakstījusi "Atbrīvoto ebreju centrālā komiteja" Minhenē. Šapiro bija viena no tādām.

Satikāmies ar Abrahamu un norunājām dažas stundas. Abrahams bija gandrīz tikpat pārsteigts kā mēs, kad uzzināja, ka Mossad savās apsūdzībās balstās uz viņa liecību. Pārsteiguma moments slēpās apstāklī, kas mūs pilnībā satrieca - Šapiro nekad nebija redzējis, kā Cukurs būtu nogalinājis kādu, ka kapteinis kādu fiziski vai seksuāli iespaidojis un.... nevienam nekad nebija šādu liecību devis..! Laikā, kad liecība datēta, tās autors jau atrodas otrā pasaules malā ASV un nekādi nevarēja būt Minhenē!

Skaidrs, ka šī liecība (ja tāda vispār ir) ir falsificēts safabricējums, un liecina par Zurofa&Co "apsūdzības" pamatojumu.

Šis fakts liek domāt, ka arī divas citas (1.) Ābrams/Abrahams Šaporo - Vācijā Atbrīvoto ebreju organizācijas juridiskā nodaļa, Minhene, 1949. g. 19. dec.;2.) Makss Tukaciers/Tukacīrs  - Vācijā Atbrīvoto ebreju organizācijas juridiskā nodaļa, Minhene, 1948. g. 23. sept.;3.) Dāvids Fiškins - Vācijā Atbrīvoto ebreju organizācijas juridiskā nodaļa (bez datuma un pilsētas norādes)) ar Minhenes komiteju saistītās liecības ir tikpat autentiskas un ticamas, pat nelasot Cukura aizstāvības runu Brazīlijas Tieslietu ministrijas komisijai, kurai Cukurs pats (!) savulaik pieprasīja izvērtēt apsūdzības pret viņu.

Taču, pat šie fakti nepārliecina visus. Daži kā Izraēlas attaisnojumu un nosodījumu min nākamo aspektu - Cukura iesaistīšanos mitoloģizētākajā un demonizētākajā latviešu militārajā formējumā - latviešu drošības (politiskajā) policijā jeb t.s. Arāja komandā.

Arāja komanda.

Padomju un Vīzentāla centra skaļākajos latviešiem vērstajos apvainojumos - ebreju šaušanās, kur latvieši tiek mālēti vēl aktīvāki, kā vācieši, Arāja biedriem tiek veltīti īpaši epiteti. Domāju, ka vēsturnieki vēl izmeklēs šo cilvēku likteņus un izvērtēs atbildības, tāpat kā citus "holokosta industrijas" radītos stāstus, bet šobrīd, vienīgais cilvēks, kuru tiesa atzinusi par kara noziedznieku, ir Viktors Arājs. Ne Cukurs, ne Kalējs, ne kāds cits!

Ir zināms, ka šajā dienestā bija ap 300 vīriem, no kuriem tikai kādiem 30 bija praktisks sakars ar geto iemītniekiem. Vācieši bija tie, kuri nodarbojās ar "ebreju jautājumu". Ja sekojam vispāratzītajam individuālās, ne kolektīvās atbildības principam, tad tikai un vienīgi Arājs varētu būt vainojams kara noziegumos un genocīdā. To, kāpēc cilvēki šajā vienībā iestājās, vieglāk un iespējams pavisam viegli būtu saprast, ja mēs būtu pārdzīvojuši Baigo gadu, ja MĒS būtu pazaudējuši savus vistuvākos - nogalinātus, sakropļotus un izvestus...

No  1941.g. gadā uz Sibīriju izvestajiem 304  latviešu zīdaiņiem, dzīvi palika tikai 6...  !!!!!! Tā ir tikai viena šī briesmīgā laika statistikas aile.

NKVD ierosinātajās lietās par Baigā gada laiku figurē 48 000 latviešu! Nevienam tolaik nebija noslēpums, kuri visciešāk sadarbojās ar padomju režīmu un kuras tautības īpatsvars starp čekas komisāriem bija nospiedošākais... Protams, daudzi latvieši bija ļoti dusmīgi uz jūdiem. Naids bija milzīgs un akls. To sildīja arī nacistu propaganda. Starp Arāja biedriem vairums bija nacionālpatriotiski noskaņoti studenti, kuru motivācija bija brīva Latvija ar vācu atbalstu, ne ebreju šaušana. Un vēl. Pirmo reizi Latvijas vēsturē atļaušos izteikt šaubas par šīs vienības viennozīmīgo traktējumu un uzskatu, ka tās darbību ir jāizvērtē nopietnā vēsturiskā izpētes darbā, pirms apveltam ar kādiem epitetiem!

2.Mīts. Cukurs bija Arāja vietnieks.

Šo pat par mītu grūti nosaukt, jo tie ir vienkārši meli. Cukurs bija Latviešu Drošības Palīgpolicijas ritošā sastāva/garāžas pārzinis.

3.Mīts. Cukurs brīvprātīgi iestājies Arāja vienībā.

Vairāki liecinieki ārpus Cukura ģimenes apgalvo, ka Cukura dienests okupācijas kantorī bija viņa patvērums. Šo versiju nevienam nav izdevies noliegt arī vadoties pēc loģikas vadlīnijām. Cukura meita - Antinea Doloresa stāsta, ka 1941.gada jūlijā pie viņiem uz Bukaišiem atbraucis motociklists latviešu uniformā ar šauteni. Tēvs, tobrīd, tīrijis piemājas dīķi, bijis vienās peldbiksēs. Viņi par kaut ko runājuši un tad Kapteinis uzvilcis savu uniformu un kopā ar motociklistu aizbraucis. Vēlāk Cukura kundze bērniem pārstāstījusi vīra vēstīto, ka latviešu patrioti, kuri jau bija uzsākuši padomju līdzskrējēju medības, bija notēmējuši stobrus uz lidotāju, pārmezdami nodevību (šeit jāatzīmē, ka Cukurs krievu laikā bija saglabājis visas privilēģijas un netika represēts, vēl vairāk, bija ciemojies Jakovļeva konstruktoru birojā Maskavā! Visticamāk, ka solījums palīdzēt krieviem arī bija Cukura polise pret izsūtīšanu). Tieši Viktors Arājs tad arī piedāvājis savu protekciju, kura pieņemta.

Ja šī versija ir patiesa, tad par Cukura "brīvprātīgo" iesaisti okupācijas formējumos nevar runāt. Tāpat kā gudri spriedelēt par to, ka viņš varēja izvairīties. Mēs nedzīvojām tajā laikā un apstākļos un tāpēc nevaram par to adekvāti un taisnīgi spriest! Zinot, ka 1941.gada jūlija sākumā Cukurs ar ģimeni atradās Bukaišos, viņa ierašanās Rīgā un dienests no 22.jūlija palīgpolicijā bija kādu nopietna iemesla vadīts.

Cukurs kā cilvēku glābējs.

To, ka būt jūdam vācu laikā, nebija droši, neapstrīd neviens. Daudzi no "izredzēto" tautas pārstāvjiem tika noslepkavoti. Jāteic gan, ka ne tikai viņi. Nacistu terors, kā jau terors, vērsās pret daudzām tautībām un grupām, taču čigāni un jūdi bija īpašā uzmanības lokā, tāpat kā homoseksuālisti, vājprātīgie u.c. Taisnības labad jāpiebilst, ka tieši austrumu ebreji Hitleram šķita visbīstamākie, kā lielinieku ideoloģijas un sistēmas cementētāji. Cukura humānisms un cilvēkmīlestība izpaudās viņa īpašajā attieksmē pret Mirjamu Kaicneri, Abrahamu Šapiro un kādu Lutriņu. Pirmajai tika izbalināti mati un "krustmeitas" statusā viņa ar Cukuru ģimeni nodzīvoja visus kara gadus, paglābjoties no Rumbulas un Biķerniekiem, bet pārējie divi eksekūcijas pārdzīvoja strādādami Cukura "paspārnē" - garāžā. Jāteic, ka cita iemesla kā protekciju Šapiro būšanai garāžā grūti atrast, jo viņš bija ļoti jauns zēns - mūziķis, kurš neko tehnisku savā dzīvē nebija ne skrūvējis, ne labojis pirms tam.

Principi.

Ja vadāmies no vispārpieņemtajiem tiesiskajiem principiem, nevis no emocijām, kuras radījuši meli un ideoloģiska propagandas mašīna - holokausta industrija, tad Herbertam Cukuram ne tikai nevar pārmest kādu noziedzīgu vai neētisku darbību, bet tieši otrādi - viņš jāgodina, līdzīgi kā Žanis Lipke.

Nevainības prezumpcija un individuālās atbildības princips to skaidri nosaka, tāpat kā nenoliedzamie fakti par glābtajiem ebreju bērniem.

Šī raksta noslēgumā neliela analīze par to - kāpēc tad patiesībā..., un kāpēc nekas nenotiek, bet tas ir ļoti svarīgi mums kā nācijai?

Ir dzirdēts, ka Mossad nevienu nenogalinot tāpat vien. Tā domāja pat Šapiro, nezinādams, ka viņa liecība ir viltota. Mossad nekad nav bijusi tiesa, bet izpildinstitūcija, kas pilda pavēles, tā mēdz gan kļūdīties, gan izpildīt noziedzīgus norādījumus. Par Mossad un Izraēlas kļūdām(?) augstāko cenu samaksājis ne tikai Cukurs.

Ja Cukurs nav tāds, kā to ilgus gadus mālējuši "nacistu mednieki", tad skaidrs, ka Mossad un Izraēla ir atbildīga par šaušalīgu noziegumu. Šajā secinājumā arī slēpjas atbilde uz jautājumu - kāpēc lieta par Cukura iespējamo saistību ar noziegumiem guļ nepabeigta Latvijas Prokuratūrā 5 gadus, kāpēc vēsturniekiem nav vaļas to izmeklēt, kāpēc neviens nav atradis un parādījis liecību pret Cukuru oriģinālus un kāpēc Studijai "Leģendu Mednieki" divas reizes ir atteikts dokumentālās filmas finansējums no Nacionālā Kinocentra un VKKF?

Protams, mums ir zināma Izraēlas patiesā ietekme un loma pasaules politiskajos procesos, bet, ja mēs šo lietu atstāsim novārtā, Cukura liktenis kā smags kauna traips gulsies uz mūsu tautas un valsts karoga, uz karoga, kuru tik augstu pacēla, godāja un nesa slavenais un drosmīgais latvietis!

Roberts Klimovičs

 

Avoti: wikipedia.org, wiesenthal.com

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1Nikolajs SudmalisNikolajs SudmalisDraugs00.00.189604.05.1935
        2Kārlis OzolsKārlis OzolsPaziņa09.08.191223.03.2001
        3Frīdrihs JekelnsFrīdrihs JekelnsDarba devējs02.02.189503.02.1946
        4Džons AkermansDžons AkermansSkolotājs24.04.189708.01.1972
        5Boriss KinstlersBoriss KinstlersKomandieris26.05.1918
        6Viktors ArājsViktors ArājsKomandieris13.01.191013.01.1988
        Birkas