Pirmdienas rīts. Loga rūtīs ar pārsitieniem sitas gurdenas, retas lietus lāses, no ābelēm birst vēl nenobirušās brūngandzeltenās lapas, debesu strēle starp šķūnīša jumtu un loga augšējo malu drēgni rēnajā rīta mijkrēslī pērļu pelēka... Un pēkšņi tālrunī Melnā Vēsts, tik negaidīta, tik skaudrum skaudra un netaisnīga...

Latviešu literatūra pašā talanta pilnbriedā zaudējusi vienu no tai uzticīgākajiem bruņiniekiem - Hermani Marģeru Majevski, smalku dzejnieku, rūpīgu, profesionālu atdzejotāju, erudītu esejistu, pašnodarbinātu kultūras ziņnesi starp Rīgu un Viļņu.

Bet mēs, kolēģi, esam līdz ar visu iepriekš minēto zaudējuši arī iejūtīgu sarunu biedru, uzticamu draugu un estētu, kurš tāds palika arī dzīves visaskētiskākajos brīžos.

Jā, pirmkārt, visur un vienmēr dzejnieks, kuram ik teksts, ik sarunas nogrieznis tiecās centrēties ap poētiskā vārda kvintesenci, kas, tik netverama šķietot, spēj sadzīvisko sadrumstalotību pārvarēt ar dvēseles dzīlēs balstītu dzīves jēgu.

Jā, otrkārt, smalks dzejnieks.

Pat izsmalcināts. Viņa dzejā dzejasvielu pirmatnējā raupjumā un sarunvalodas tiešumā neatrast, viņš mīlēja jūtas, emocijas, pārdomas ilgi un rūpīgi, reizēm pat mokoši, līdz trauslām niansēm izstrādāt ar amata rīkiem, kas uzasināti atkailiātu nervu spožumā. Marģera atbildības sajūta pret ik dzejoļa piepildītību un nostrādātību patiesi bija augsta, brīžiem -  pat galēji sakāpināta.

Prasti, ar lineālu mērot, Marģera atstāto tekstu nav pārāk daudz, toties tajos iestrādāto intelektuālo un emocionālo pieredžu blīvums visnotaļ atsver vairākus kubikkilometrus feļetoniskas vāvuļošanas. Dzejniekam iznākuši divi dzeju krājumi "Atvadīšanās no upes" un "Vienatnes piedzimšana" (attiecīgi 1979. un 1987. g.), trešo viņš tā arī nesagaidīja, kaut gan zināms, ka Marģers pēdējos gados ļoti vēlējās pēc satikšanās ar saviem lasītājiem grāmatas veidolā.

Marģers bija viens nedaudzajiem īsteni profesionālajiem atdzejotājiem, un viņa izvēlētie autori nekad nebija nejauši, tie bija būtiski gan pašam atdzejotājam, gan latviešu dzejas kopainai, tādējādi paplašinot latviešu dzejas stilistiskās u.c. robežas. Viņa atdzejotāja veikums (no leišu, poļu, angļu, čehu val.) noteikti būtu sakopojams grāmatā līdzās oriģināldzejoļiem. Bet šobrīd, Marģer, mums jāiespēj aptvert rūgto patiesību...

Avots: "Literatūra un māksla", 11.10.2001