Lai arī dzimis Vācijā, Magdeburgā, visu savu mūžu Huberts Štekels ir pavadījis Latvijā, cenšoties atrauties no zemes visiem spēkiem – paštaisītos planieros un lidmašīnās. Garāmbraucēji vienmēr veltīja ziņkārus skatus Huberta pagalmam, kurā dižojās Jelgavas savrupmājām netipisks skats – pieklājīga izmēra lidmašīna.   Bailēs no iespējamās bēgšanas, VDK pat aizliedza Štekelim lidot, tomēr vēl 87 gadu vecumā viņš droši sēdās pie lidmašīnas stūres, lai paceltos virs Jelgavas.   Šķiet, aviācija ir Huberta gēnos, jo viņa tēvs – XI paaudzes pārstāvis Francis Ernests Štekels (Franz Ernest Stockell, *19.8.1891. †9.2.1926. Magdeburg) bija viens no aviācijas pionieriem Vācijā, kurš mira traģiskā aviokatastrofā 1926. gadā Magdeburgā, kad dēlam bija tikai četri gadi.   Diemžēl, nav zināms, kādēļ un kad tieši latviete Matilde Zelma Hermine Ozola (*15.2.1899. Jelgavā, Miezītē †6.12.1943. Jelgavā) [1941. gada TS norādīts, ka *15.5.1899.] oo ar vācu karavīru un devās viņam līdzi uz Vāciju, taču visticamāk, tas notika I Pasaules kara laikā Jelgavā.   Pēc vīra zaudēšanas Magdeburgā, Zelma nolēma atgriezties pie savas ģimenes Latvijā – te dzīvoja viņas māsas un vecāki.Pēc pārcelšanās no Vācijas uz Latviju, apmetoties Jelgavā, Hubertam ātri vien bija jāpierod pie jaunās vides un valodas, kas jauneklim neradīja lielas grūtības – viņš mācījās Jelgavas skolā, bet 1940. gada 13. oktobrī tika iesvētīts Jelgavas Sv.Annas baznīcā.   Pusaudža gados Huberta uzmanību piesaistīja aviācija – to, nenoliedzami veicināja gan tās straujā attīstība, gan medijos pievērstā uzmanība aviācijai un pilotiem, it īpaši – Herbertam Cukuram, ar kuru Huberts bija vairākkārt ticies.   No iepriekš žurnālistiem sacītā, var secināt, ka ar planierismu šis nabadzīgais, taču centīgais un zinātkārais Jelgavas puika sāka nodarboties 1939. gadā. Spriežot pēc Jelgavas Dzimtsarakstu arhīvā esošajiem dokumentiem, Matilde Zelma Hermīne Štekele mira 1943. gada 6. decembrī pl. 17.00, un viņas pēdējā dzīvesvieta Jelgavā bija Ā.Hitlera iela (tag. – Lielā ielā) 5 dz. 2. Dokumentos ir arī norāde, ka viņa bija Vācijas pavalstniece, atraitne, apbedīta Baložu kapos.   Mutvārdos ir izteikts minējums, ka viņa bija precējusies otrreiz, taču šīs ziņas nav guvušas dokumentālu apstiprinājumu – tām par ļaunu liecina arī fakts, ka miršanas reģistrā viņa ir norādīta kā Štekele. 1941. gadā abu Štekeļu mājvieta bija Akadēmijas iela 9 dz. 5, kurā Zelma bija pierakstīta kopš 1932. gada 7. jūlija. Savukārt Huberts, kurš 1941. gadā ir norādīts kā Mašīnu remonta darbinieks Pulkv.Brieža ielā 17, savas mātes dzīvoklī ir pierakstīts vien 1939. gada 20. decembrī.   Visticamāk, impulsu interesei par aviāciju deva 1938. gada septembrī Jelgavā atklātais lidlauks – šo notikumu toreiz klātienē vēroja ap desmit tūkstošiem skatītāju. Jelgava jau trīsdesmito gadu pirmajā pusē bija izveidojusies par Latvijas sporta aviācijas – planierisma centru, galvenokārt pateicoties Buru lidotāju skolas darbībai.   Jau no 1935. gada septembra Jelgavā pastāvēja vēl arī trīs buru lidotāju kopas – 1.,18. un 19., oficiāli apstiprinātas Latvijas Aeroklubā, kas izvērsa darbību, būvējot planierus (19. kopa skaitījās pie 16. Aizsargu pulka Aucē). Visas trīs buru lidotāju kopas bija apvienotas organiozatoriski (to labākai vadībai) Jelgavas buru lidotāju vadā. Izmaiņas H.Štekeļa dzīvē nesa 1941. gada 22. jūnijs. Kā atceras Štekels, jau tās dienas vakarā virs pilsētas parādījās astoņi vācu bumbvedēji. Tolaik Pils salā divdesmit latviešu planieristi bija tikko beiguši lidojumus. No Jelgavas lidlauka pacēlās krievu lidmašīnas un gar krūmu galiem aizlidoja kur kurā. Neviena neizgāja pretī vāciešiem, kas gan pilsētu nebombardēja, tikai sēja paniku...   Diemžēl, Padomju laikos okupācijas vara ierobežoja H. Štekeļa vēlmi lidot. Pie vainas bija Jelgavas ūdensvada darbnīcās uzbūvētais autožīrs, ko 1973. kinožurnālā “Padomju Latvija” nejauši, taču ar lielu interesi Jelgavas lidlaukā nofilmēja un plašai publikai parādīja kinorežisors Ansis Epners. Tas bija pēdējais piliens, lai impērijas Valsts drošības komiteja Štekelam aizliegtu lidot.   “Labi, ka lidaparātam bija maza degvielas bāka, un mani tieši nevarēja vainot mēģinājumā bēgt uz Zviedriju,” atceras H.Štekels. Priekšpēdējie pilieni šajā kausā bijuši kāda latviešu lidotāja aizbēgšana uz Zviedriju no Glūdas lidlauka un divu trimdas latviešu jaunekļu pārlidojums ar vieglajām lidmašīnām no Zviedrijas uz Rīgu.   Pats Štekels atzīst, ka viņa lidojumos pavadītais laiks nav īpaši garš – aptuveni septiņi tūkstoši stundu. Taču ja šo laiku pārrēķina diennaktīs – sanāk aptuveni 300 gaisā pavadītas diennaktis!   1990., rakstot par H.Štekeli, presē minēts, ka pavisam ir uzbūvētas sešas lidmašīnas. 1990. sniegtajā intervijā viņš cerīgi raudzījās nākotnē: “Varbūt pienāks laiks, kad atkal Latvija būs slavena ar savām lidmašīnām un lidmašīnu konstruktoriem – sirmais vīrs optimistiski sapņo.” Ir zināms, ka jaunībā Huberts Štekels aizrāvās arī ar motosportu, ātrslidošanu, kā arī bieži devās izbraucienos ar ģimenes motorlaivu.   Juris Millers