Ida Ingrīda Sokolova

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
10.08.1923
Miršanas datums:
27.10.2012
Tēva vārds:
Nikolajs
Pirmslaulību (cits) uzvārds:
Levitace
Kategorijas:
2. Pasaules kara dalībnieks, Literāts, Rakstnieks
Tautība:
 latvietis, ebrejs
Kapsēta:
Norādīt kapsētu

Literatūrzinātniece, bijusī padomju armijas gvardes vecākā leitnante, aktīva padomju režīma atbalstītāja.

Dzimusi Vecaucē.

Izglītību ieguvusi Jelgavas sieviešu ģimnāzijā, vēlāk papildinājusi zināšanas Krievijā.

Precējusies. Vīrs Mihails. Gan Sokolova, gan vīrs kā tulki piedalījušies 2. Pasaules karā PSRS armijā. Bijusi vairākkārt ievainota.

Personiski tikusies ar V. Lāci,

1943.g. kā tulks neilgu laiku pavadījusi Ņ. Hruščovu kara laikā Ukrainā.

1945.g. kā tulks strādājusi padomju vadības tikšanās laikā ar Eizenhaueru

Kopš 1962.g. Rakstnieku savienības biedre.

Apbalvojumi:

  • 3 ordeņi,
  • 14 medaļas un goda zīmes.
  • Latvijas nopelniem bagātā kultūras darbiniece.

Mirusi Rīgā.

***

Ingrīda Sokolova pieder pie Lāča aizstāvju frontes, viņu pat varētu nosaukt par viņa galveno biogrāfi, jo viņa par rakstnieku ir sarakstījusi divas disertācijas, vairākas grāmatas, tulkojusi viņa darbus un rakstījusi ievadvārdus Kopotajiem rakstiem. Pirmo reizi viņa ar Lāci tikās Otrā pasaules kara laikā, Krievijas slimnīcā, kurā viņa gulēja pēc ievainojuma. Lācis tobrīd bija LPSR Ministru Padomes priekšsēdētājs, un bija atbraucis ciemos pie frontiniekiem. Nākamā tikšanās bija 20. gs. 50-to gadu sākumā, kad Sokolova vēlējās par Lāci rakstīt disertāciju. Turpmākos 15 gadus viņi uzturēja ciešas saiknes, un Sokolova par viņu saglabājusi tās labākās atmiņas.

http://burtkoki.wordpress.com/2012/08/03/ka-pareizi-milet-vili-laci/

***

Astoņdesmit deviņu gadu vecumā mirusi Ingrīda Sokolova, kuras enerģiska rīkošanās literatūras kritikā izraisīja apbrīnu, pat ja kritiķes paudumi reizēm bija pārspīlēti un pārlieku subjektīvi, kā, piemēram, Viļa Lāča nozīmi vērtējot. Kad daudzi nespēkā nolaida rokas brīžos, kuros nav sagaidāma notikumu labvēlīga pasvēršanās, Ingrīda Sokolova neatlaidās un darīja, pati ironizēdama par sevi, ka varbūt darbspējās sekmējas pārspēt Andreju Upīti, kam Mirdza Ķempe sajūsmā bija veltījusi dzejoli par strādāšanu jebkādos apstākļos.

No lielā literārā paveikuma ne viss paliek iegaumēšanai, bet plašajā laukā, kurā strādāts, neapšaubāmi ir paturamas vērtības – visvairāk apcerējumi par Zentu Mauriņu, ko pati literatūras zinātniece vērtēja par svarīgāko daļu savā darba laukā.

Otrs Ingrīdai Sokolovai nozīmīgs autors bija Miervaldis Birze. Un, kā jau rakstniecei, kam augstāko izglītību nācies iegūt Krievijā, krievu autori bija izprasts literāru pētījumu lauks. Tomēr joma, kas lasītājus piesaistīja visvairāk, bija Ingrīdas Sokolovas dedzīga atsaukšanās uz aktuāliem literāriem, mākslas un publicistikas tematiem. Nostāšanās rakstītājas pusē vai gluži pretēji – lasītāja asa vēršanās pret kritiķes viedokli, šādi vai citādāk - vienmēr sabiedrība tapa iekustināta pamanāmā kārtā, kas arī atbilda rakstnieces aizrautīgai dabai un sagādāja viņai patikšanu, lai gan bieži pretdarbība dažam apcerējumam bija negantāka nekā piekrišanas saucieni.

Ingrīdas Sokolovas sociālais stāvoklis pavisam neatbilda padomju iekārtas prasībām, bet viņa bez apdomāšanās tieši no Jelgavas ģimnāzijas klases metās Ahrimana ķetnās, kas brangi žņaudza, bet sagādāja arī baudu. Neatkarīgās Latvijas ģimnāzija deva tik pamatīgu izglītību (sistēmas izpratnē), ka šie vidusskolas guvumi pasargāja situācijās, kurās izgāšanās būtu neizbēgama. Ģimnāzijā gūtā un jau nostiprinātā gaume ļāva gūt līdzsvaru labā mākslā, neļaujoties šķietamas mākslas ietekmēm. Rakstnieces iegādātie daudzie latviešu mākslinieku darbi ir pamanāmākā liecība par iedzimtu un izkoptu gaumi.

Ilgus gadus veikdams ārsta pienākumus, pārliecinājos par pacientes kāpinātu dzīvesprieku pat tādā laikā, kad mazāk stiprs cilvēks zaudētu dzīves satvaru. Slimību paciest likās viegli, ja netika aizliegts darbs. Lasīšanas un rakstīšanas iespēja bija nozīmīgāka par zālēm vai citādāk nosacītu dienas režīmu.  

Sabiedrisku darbu Ingrīda Sokolova darīja ar misijas apziņu. Mūrmuižas tautas universitāte vadītājai sagādāja līksmību un gaužas raizes. Paredzētajai sesijai vienmēr tika atrasti vispiemērotākie un klausītāju pieprasītākie lektori. Pat ja trīsreiz tika atsacīts, ceturtajā reizē vajadzīgais lektors bija tomēr spiests piekāpties un pārkārtot savus tiešos darbus tā, lai noteiktajā dienā tiktu uz Mūrmuižu. Vecajā Mūrmuižas kungu mājā izveidotais muzejs lielā mērā ir Ingrīdas Sokolovas sarūpēts. Tur, saprotams, tagad vieta būs arī viņai pašai.

Jānis Liepiņš

I. Sokolovas izvadīšana notiks 2012.g.31. oktobrī, pulksten 13, no Krematorijas Lielās zāles.

  •  
  • Pirmā publikācija - recenzija par 0. Foršas romānu «Akmenī kaltie» laikr. «Zemgales Komunists» 1941.1 l.V.
  • Monogrāfija par Ž. Grīvu (1961),
  • Monogrāfija par R. Sēli (1964),
  • Stāstu krājums «Tikšanās ar jaunību» (1966),
  • «Cik jauni mēs bijām» (1969),
  • «Meitenes un zēni» (1970),
  • «Tādi viņi bija, tādi viņi ir» (1971),
  • Autobiogr.d. «Mana triloģija» (1973),
  • Monogrāfija par V. Lāci (1977),
  • Monogrāfija par  M.Birzi (1987,2001),
  • «Atvasaras saule» (1976),
  • No tautas tautai (1977);
  • "Tādi viņi bija, tādi viņi ir" (1977),
  • «Vienas paaudzes biogrāfija» (1977),
  • «Balsis» (1978),
  • «Ideālu meklējot» (1979),
  • «Uz kapteiņa tiltiņa» (1981),
  • «Atskaite» (1982).
  • "Brīnumu gaidās" (1982),
  • "Septiņas šķautnes" (1983),
  • Publicistika apvienota krāj. «Par mieru un māju domājot» (1985),
  • «Zaudējuši raudam» (1988) u.c. g
  • Dokt. disertācija «Vilis Lācis. (Dzīves ceļš. Radošā evolūcija»),
  • «Sirdssāpe -sirdsprieks» (1990),
  • «Par ko es domāju» (1998). Public, presē daudzas apceres, recenz., rakstus par pēckara Latvijas literatūru.
  • "Figūras uz fona" (2003),
  • "Gaismas avotus vērot" (2006),
  • Sar. scenāriju filmām «Tikšanās uz Piena Ceļa» (1985),
  • «Carmen horrendum» (1989),
  • dok. filmai «Baltā spīts» (1997).
  • Sar. monogrāfijas «Zenta Mauriņa» (1991, 2. papildināts izd. 1993),
  • «Zenta Mauriņa. Pielūgtā un peltā» (2000).
  • «Par un ap Vili Lāci» (2008),
  • «Vēlreiz par Vili Lāci» (2012).
  • Sast. Z. Mauriņas darbu izlasi «Uzdrīkstēšanās» (1990),
  • Sast. un komentējusi grām. «Zenta Mauriņa vēstulēs un atmiņās»,
  • «Zenta Mauriņa un viņas mīļie, tuvie...» (abas 1997).

Pēc Sokolovas ierosmes atjaunota Mūrmuižas Tautas universitāte (1988), Sokolova to vadījusi un grāmatā  «Gaismas pils» (2000) aplūkojusi tās vēsturi.

Avoti: news.lv, literatura.lv

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1
        Mihails SokolovsVīrs00.00.191901.03.1984
        2Mavriks VulfsonsMavriks VulfsonsDarba biedrs07.01.191808.03.2004
        3Andrejs UpītsAndrejs UpītsDarba biedrs04.12.187717.11.1970
        4Arvīds GrigulisArvīds GrigulisDarba biedrs12.10.190705.10.1989
        5Dagnija ZigmonteDagnija ZigmontePaziņa07.06.193124.02.1997
        6Mihails VetrovsMihails VetrovsPaziņa14.11.190908.08.1980
        7Ņikita HruščovsŅikita HruščovsDarba devējs15.04.189411.09.1971
        8Miervaldis BirzeMiervaldis BirzeAutoritāte21.03.192106.06.2000
        9Vilis LācisVilis LācisAutoritāte12.05.190406.02.1966

        Nav norādīti notikumi

        Birkas