Vasaras pilnbriedā Lielvārdes teātris un senioru koris kamene atvadījās no Ilgoņa Gobiņa — mūsu aktiera, dziedātāja, dziesmu tekstu un melodiju sacerētāja. Pēc izcelsmes, dzīvesvietas un saimnieciskās rosības Ilgonis bija rembatietis, bet ar savu sabiedrisko aktivitāti, interesēm un domām viņš bija Lielvārdes kultūrā. 1967. gadā Lielvārdes teātrī ienāca jauns vīrietis ar labu stāju, muzikāls, patīkamu balss tembru. Pirmajā lomā, kurā izrādes laikā bija jāpārtop no jaunekļa cienīgā pulkvedī, atklājās Ilgoņa aktieriskais šarms, lieliskā atmiņa, atbildība un nenogurstošas darba spējas. Tā viņš 40 gadus dzīvoja lomās no vienas izrādes līdz nākamajai, radīdams simpātiskus, reizēm pretrunīgus raksturus piecos Gunāra Priedes lugu iestudējumos.Viņš pēc darbdienas mēroja 4 km garo ceļu no mājām uz Lielvārdes un Lāčplēša skatuvēm. 

 Astoņdesmitajos gados spēlējām «Skroderdienas Silmačos», un Ilgonis Alekša lomā kā vienmēr bija domājošs un labsirdīgi vīrišķīgs. Ar daudziem iestudējumiem kaldinājām savu Tautas teātri, un viens no tā balstiem bija arī Ilgonis. Aktieris darba traumas dēļ bija spiests atteikties no prožektoru spilgtajām ugunīm, bet būtisku vietu teātrī saglabāja un ar savu skanīgo balsi iekļāvās «Kamenes» dziedošo vīru grupā. Tāpat kā teātra mēģinājumos un garajos viesizrāžu ceļos nopietnais vīrs arī koristus pārsteidza ar savu trāpīgo humoru un dziesmām. Ilgoņa dabas dotais jaunrades talants izpaudās daudzajās satīrās un apsveikuma dzejoļos saviem partneriem un teātrim. Tas bija devēja prieks mūža garumā. Daļa no tiem sakopoti grāmatiņā «Domu zirgus es kamanās jūdzu». Mūsu draugs piedzīvoja savas gadiem lolotās ieceres — radīt dziesmu Lielvārdei— piepildījumu.