Ilmārs Dirvens dzimis 14.02.1948. bija uzņēmējs un aktīvi darbojās Latvijas Republikas teritorijā līdz 2009. gadam.

Atbilstoši SIA Lursoft, preses un interneta resursu datiem, Ilmārs Dirvens bija saistīts ar šādām organizācijām:

• Sabiedrība ar ierobežotu atbildību ""TULPE""

Viņš nomira 61 gadu vecumā, 2009. gadā.

Kurzemnieks, kaut arī dzimis uz robežas starp Saldus un Dobeles rajonu.

Dzīves sūtības meklētājs, nemierpilns urdītājs, kas tiecas pēc skaistā sevī un apkārtnē.

Viņa pēdējā dzīves vieta bija Liepāja

Avoti: Preses un interneta publikācijas, Sēru vēstis, lursoft.lv

--------------

Par Ilmāru Dirvenu

Tāpēc jau, ka virs mums ir debesis

Autors: Pēteris Jaunzems,

Vizītkarte: Ilmārs Dirvēns

Kurzemnieks, kaut arī dzimis uz robežas starp Saldus un Dobeles rajonu.

Tālbraucējs jūrnieks. Automātisko iekārtu inženieris. Dravnieks un rožu audzētājs. Trīs dēlu tēvs.

Kopš 1998.gada - Dārzkopības un biškopības biedrības Liepājas nodaļas valdes priekšsēdētājs.

Vairākus gadus pēc kārtas - sakoptākās mājas Liepājā, Lauku ielā 55, īpašnieks.

Dzīves sūtības meklētājs, nemierpilns urdītājs, kas tiecas pēc skaistā sevī un apkārtnē.

Dažas Ilmāra Dirvēna izauklētas atziņas, kas lasītājam palīdzēs labāk saprast viņa teikto:

• Pats skaistākais ir laiks, ko cilvēks aizvada ceļā;
• Tikai padarītais spēj dot patiesu gandarījumu;
• Ir viegli uz jūras pusi aiziet, daudz grūtāk no turienes atgriezties krastā;
• Neesmu fatālists, bet ticu, ka mūsu dzīves vadlīnija ir iepriekš izplānota;
• Māksla nav sapost, māksla ir kārtību uzturēt;
• Ir būtiski, lai vide, kurā dzīvojam, būtu sakopta;
• No skaistā cilvēks enerģētiski barojas;
• Nav svarīgi, kāds ir ceļš, bet virziens, pa kuru mēs garīgi virzāmies;
• Bērnībā darītais cilvēkam paliek visam mūžam.

Satikties pie kafijas tasītēm, lai risinātu garāku sarunu, ar Ilmāru Dirvēnu bijām vienojušies jau pirms ilgāka laika. Kad nu beidzot tas notika, viņš negaidīti teica:

- Es te domāju, ka tas Pēteris pie manis varēja arī pavisam neatnākt. Par jums piedomājot, ieskatījos intervijās, ko "Kurzemes Vārds" publicējis. Tās ir labas, jaukas domu apmaiņas. Tomēr savā ziņā pielīdzināmas operācijām. Tas ir kaut kas tāds, kā ar cilvēkiem rīkojas ārsts Egils Freidenfelds, kā rīkojos es, kad eju pie bitēm un pamazām noceļu stropam vāku. Ar to starpību, ka šī ir garīga operācija. Tā es to saprotu. Vai esmu tai gatavs? Vai vienmēr cilvēks spēj atklāties publikai tāds, kāds viņš ir? Varbūt apkārtējie pazīst mani pavisam citādāku? Un, visbeidzot, vai esmu piedzīvojis kaut ko tādu, kas spētu ieinteresēt un aizraut arī citus?

- Tomēr saprotu, ka, tā izsacīdamies par mūsu publikācijām, mani projām vēl neraidāt?

- Nē, ko jūs! Jau teicu, ka garās sarunas avīzē vērtēju visai atzinīgi. Kaut vai tāpēc, ka tās palīdz mums visiem liepājniekus, ar kuriem diendienā satiekamies, iepazīt pavisam citā, līdz šim nezināmā rakursā.

- Nu pareizi. Ir divas dažādas lietas, vai tiekos ar jums Dārzkopības un biškopības biedrības veikaliņā Kuršu ielā, vai tas notiek mājīgā verandiņā pie kamīna Lauku ielā 55, kur esat uzcēlis skaistu namiņu, iekārtojis pasakainu dārzu. Ar rozēm, ar savdabīgiem skujkokiem, ar mīkstu mauriņu.

- Paldies! Kādā vidē atrodas un dzīvo cilvēks, tas man šķiet ļoti būtiski. It sevišķi, ja šī vide ir viņa paša domās izauklēta, izplānota un vēlāk radīta. Man personīgi ir ļoti būtiski, kādos apstākļos atrodos. Domāju, ka tieksmi pēc sakoptības esmu mantojis no tēva. Bet kurš cilvēks gan jūtas slikti, ja, piemēram, ir nopēries pirtī un uzvilcis mugurā tīru kreklu? Tomēr vēl svarīgāks par rezultātu man šķiet pats process. Tēlaini sakot, tas laiks, ko pavadu ceļā. Tā tikai šķiet, ka cilvēks būs laimīgs, kad viņš jau savās rokās cieši turēs iekāroto guvumu. Kad viņš nopirks mašīnu, uzcels jaunu māju, beidzot iegūs iemīļoto sievieti. Taču patiesībā tā nav. No savas pieredzes zinu, ka lielāko gandarījumu dod tiekšanās pēc mērķa. Varbūt neticēsiet, bet teikšu, ka tas bija ārkārtīgi brīnišķīgs laiks, kad ar dēliem šeit, Lauku ielā, sākām pārbūvi, kad vācām nost būvgružus, vecās nātres un visu drazu. Tomēr arī rezultāts, ko sasniedzam, nav mazsvarīgs. Es nepiederu pie cilvēkiem, kas alkst uzslavas. Esmu raksturā paškritisks un prasīgs gan pret sevi, gan citiem. Tomēr, kad pilsētā rīkotajā sakoptāko sētu konkursā ieguvu atzinību, jutos patīkami. Patīkami no tā viedokļa, ka ir ievērots tas, ko es daru.

- Jā, tas cilvēkam ir svarīgi.

- Krievu laikos mēs, Dirvēni, bijām vienīgie, kas Lauku ielā iepretīm savai mājai slaucījām un turējām tīru ielu. Kaut arī neviens to nespieda darīt un milicija par tādām lietām neinteresējās, es ielu turēt tīrībā iemācīju arī saviem dēliem. Taču kaimiņi uz mums par to dusmojās. Redz', redz', kā tie tur grib izrādīties! Bet sākās Atmoda, izveidojās Municipālā policija un kārtību sāka prasīt no visiem. Ja neklausīja, pielietoja visādus sodus. Un tagad attieksme ir pārvērtusies līdz nepazīšanai. Tagad Lauku ielu tīra visi un Dirvēniem ir jāpacenšas, lai varētu turēties citiem līdzi. Es pat dažreiz to neesmu paguvis, bet kaimiņiem jau ieviesta kārtība.

- Patiešām? Lūk, kā mūsu dzīvē viss mainās! Gan attieksme, gan vērtību izpratne.

- Bet es šoreiz gribu teikt, ka, lai tā varētu notikt, katram ir jāsāk ar sevi. Man šķiet, ka ļoti būtiski cilvēkam ir iemācīties sakārtot sevi iekšēji. To esmu mēģinājis iegalvot dēliem. Centos viņus pārliecināt, ka tā robeža, kas jāpārvar sevī pašā, ir tā smagākā. To procesu, kuram būtu jānotiek ap mums, es tēlaini saskatu ūdenī. Kad tur iesviež akmeni vai makšķeri ar pludiņu, rodas apļi. Viens, otrs, trešais. Es tos esmu vērojis, jo bērnībā biju kaislīgs makšķernieks. Visu savu brīvo laiku, kad man nebija jāravē dārzeņi un jāvāc siens, es pavadīju pie upes.

- Pie kuras?

- Pie Vadakstes. Tā ir pieteka Ventai. Robežupe. Fantastiski ir šie apļi, kas attālinās no sākumpunkta. Lūk, es domāju, ka savā attīstībā un sakopšanās ziņā mums ir jāsāk ar tādiem apļiem. Pirmais ir metiens - un tas esi tu pats. Taču svarīgi ir, lai process ar to neapstātos. Kad esi sakopis māju, tai seko sēta, pēc tam nāk kārta ielai, tavai darba vietai.

- Un tālāk - pilsētai, mūsu daudz mīdītajai zemei?

- Jā! Es ar patiku vēroju, kas pašlaik notiek Liepājā. Pilsēta, manuprāt, sakoptībā virzās uz priekšu. Varbūt, ka pirmajiem domes deputātu sastāviem nebija tik daudz laika ar šiem jautājumiem nodarboties, bija jārisina citi uzdevumi, taču tagad rādās, ka vezums ir sakustējies. Labu iespaidu atstāj pilsētas robeža. Tur ir Liepājas karte, norādes, informācija. Tas nav tik mazsvarīgi, kā, pavirši vērtējot, varētu šķist. Ciemiņiem tāds izkārtojums ir ļoti parocīgs, viņi apstājas, iepazīstas ar plānojumu un tad ir vieglāk nokļūt pie mērķa.

- Toties tajā apkārtnē garāmbraucējiem traucē uzbāzīgā, negaumīgā reklāma tik tuvu abām šosejas malām. Bieži vien jūras stipro vēju sadriskāta, norauta.

- Tā, manuprāt, ir pavisam cita lieta. Redz', kā pēc ziņģu festivāla, kad bija atbraucis Vitālijs Gavrilovs, visu uzreiz sakārtoja! Es sevī pabrīnījos, kur gan skatās "Aldara" klerki, firmas darbinieki, kas katru dienu ar automobiļiem ved pilsētā iekšā alu? Kāpēc viņi neredz saplēsto reklāmu un nenomaina to? Galu galā tā taču ir cienījama uzņēmuma vizītkarte! Bet turpinot par šo tematu, varu atzīties, ka man ļoti patīk arī, kā šobrīd veidojas Grobiņa. Cepuri nost! Vienā gadā viņi paceļ koka skulptūru pie pagrieziena uz Liepāju, bet nākamajā jau uzslej vēl citu pilsētiņas otrā pusē. Fantastisks izskatās arī skvērs, ko izveidoja pie aptiekas! Atšķirībā no liepājniekiem, viņiem ir palaimējies, jo benzīna uzpildes stacija atrodas ārpus pilsētas. Man sāp tas, kādi izskatās Liepājas Dienvidu kapi. Piebrauktuve tiem mums nedara godu.

- Vai māju, kurā šobrīd sēžam, tiešām pats savām rokām esat uzcēlis?

- Šeit atradās mazs namiņš, kam bija caurs jumts. Es to pārpirku no sievas radiem un nolēmu pārbūvēt.

- Tas nozīmē, ka vidi varējāt sākt veidot gandrīz no nulles?

- Tik plaši, kā iznāca vēlāk, sākumā nemaz nebiju pārbūvi plānojis. Ieceres nāca darot. Māju pašam savu, protams, gribējās. Esmu laukos audzis. Latvietim vispār ir raksturīgi ilgoties pēc savas sētas. Tas, ko izdarīja laukos iepriekšējā iekārta, nebija pareizi. Un tagad, ja paskatos, kā daudzstāvu mājās cilvēki dzīvo, pārņem šausmas.

- Viņus tiešām nevar apskaust.

- Esmu pārliecināts, ka arī šajos laikos viensētās viņiem klātos labāk. Vismaz darāmā tur nepietrūktu nekad.

- Vai jums, savu māju būvējot, netraucēja to laiku šaurā rocība?

- Kavēja.Taču toreiz es biju jau sācis darboties ar bitēm. Šī māja ir uzcelta, lielā mērā pateicoties dravai. Mēs turklāt esam rožu audzētāju ģimene. Ar šo biznesu bija sācis nodarboties mans brālis. Kādu dienu viņš pamudināja rozēm pievērsties arī mani. "Ko tu mokies ar tām bitēm," viņš teica. "Met mieru! Rožu potēšana ir daudz vienkāršāka lieta: ziemā pasēdi pie galda, saliec kopā divus puļķus, un trīs rubļi tev jau ir kabatā." Un es paklausīju šim padomam. Tāpēc domāju, ka no līdzekļu trūkuma cilvēkiem nevajadzētu baidīties, darbam ir jāliekas tikai klāt, un tad tie būs. Katram ir jāpaveic tik, cik viņš spēj. Arī Dievs no cilvēka nekad neprasa vairāk. Tā vismaz apgalvo Čarlzs Stenlijs un Juris Rubenis, kuri man ir autoritātes ticības jomā. Katram ir uzlikta sava nasta. Un, ja cilvēks to nenes, tad ir jāmeklē iemesli, kāpēc tā notiek. Dažreiz vainīga ir tikai neizpratne. Viegli ir pasacīt - dari! Daudz grūtāk ir sevi piespiest iet, pilnveidoties, paveikt. Iet arī tad, kad laiks jau ir vēls, darīt, kaut arī jūties noguris. Šis process ir jāapzinās, jāizprot tā nepieciešamība.

- Par to tieši jums vēlējos vaicāt. Kā jūs sevi piespiedāt?

- Kad es sāku šo pārbūvi, man bija jau 45 gadi. Tas bija laiks, kad izšķiros ar sievu. Smags brīdis. Nekas nenotiek uzreiz un pats no sevis. Vadzis lūst, kad ir pilns. Tajā laikā man bija sajūta, ka visu esmu pazaudējis, ka nekā man vairs nav. Māja ar cauru jumtu, nekopta apkārtne. Bet tas deva impulsu. Es atskārtu, ka varu sākt dzīvot no jauna. Ja tagad vajadzētu vēlreiz tādam pārbaudījumam iziet cauri, es laikam to nespētu. Toreiz izdevās. Varbūt tāpēc, ka ilgi nepunktierēju. Kaut arī no celtniecības sapratu ļoti maz un nezināju, kā divus ķieģeļus salikt kopā. Tagad esmu pārliecinājies: gandarījumu un jaunu enerģiju cilvēkam dod tikai padarītais. Kaut arī no rīta dažkārt piecelies gluži kā salauzts, drīz vien spēki atgriežas un atkal vari iet.

- Tā bija drausmīga slodze, ko pats sev brīvprātīgi uzkrāvāt.

- Kad būvējos, regulāri gāju gulēt pulksten divos un pat trijos naktī, bet no rīta sešos cēlos augšā. Taču nogurumu uzveica gandarījums, ko guvu. Pabeidzu mūrēt kamīnu, pieliku malkai uguni, redzu - velk! Tā ir brīnišķīga, neizstāstāma izjūta, kas pārņem šādos brīžos! Jauna iedvesma ielīst kaulos un nav laika vairs filozofēt par grūtībām. Pats biju arhitekts, pats sagādnieks, pats meklētājs un izpildītājs. Man toreiz palīdzēja viens meistars, taču lielāko tiesu darbu paveicu kopīgi ar vidējo dēlu Andri. Biju ieplānojis uzcelt zem mājas pagrabu. Liepājā tam sienas ir jālej vissausākajā gadalaikā, jo pie mums ir ļoti augsts gruntsūdeņu līmenis. Sarunāju palīgu, kurš apsolīja, ka atnāks, bet vajadzīgajā brīdī tomēr pievīla. Tad nu mums ar Andri nācās strādāt diviem vien. Tur nevarēja vilcināties ne brīdi, jo ūdens jau plūda būvbedrē iekšā un strādājot sniedzās man līdz ceļiem. Pagalmā atradās liela grants kaudze, tur dēls gatavoja iejavu un nesa to man, bet es tikai betonēju. Mēs sākām pulksten 2 svētdienā un pabeidzām to darbu pirmdien sešos no rīta.

- Bez kāda pārtraukuma?!

- Jā. Un vienīgais, par ko toreiz izjutu žēlumu, bija mans Andris. Taču es to neizrādīju. Teicu, ka tā, kā viņš šajā reizē ir strādājis, nez vai to vēl kādreiz mūžā darīs. Tas bija pārbaudījums mums abiem. Lakmusa papīrs apziņai, ka mēs to varam. Šajā ziņā man patīk amerikāņi, kuriem ir teiciens: jā, es to varu! Ar to patiesībā dzīvē viss sākas. Es - varu! Un tas nekas, ka ir grūti. Pēc tā pagraba liešanas, vaļsirdīgi sakot, veselu nedēļu nevarējām atgūties.

- Vai uzskatāt, ka izvēlētais mērķis attaisno līdzekļus?

- Visnotaļ. Reizēm, stāvot pie loga, esmu Lauku ielā pavērojis garāmgājējus. Te viņu netrūkst. Netālu atrodas autoskola, daudzdzīvokļu mājas, ceļu direkcija. Ejot garām manam dārzam, daudzi no liepājniekiem apstājas. Paskatās, pasmaida un dodas tālāk. Redzēt skaisto - tas cilvēkam ir būtiski. No skaistā mēs enerģētiski barojamies. Visam ir jābūt harmonijā. Ja mēs tikai ēdam un guļam, bet neklausāmies mūziku, neejam pie dabas, kas tad mēs esam? Gaļas gabals! Un tikai! Turklāt esmu novērojis: jo vairāk cilvēks ēd, jo vairāk grib, jo vairāk viņš guļ, jo miegaināks paliek!

- Saka taču, ka apetīte rodas ēdot.

- Kā tad! Tas attiecas arī uz skaisto. Nav pasakāms vārdos, ko gūstu, kad no rīta basām kājām izeju rasotā zālienā pastaigāties. Tā ir mana priekšrocība. Daudziem varbūt tas nav nepieciešams. Tāpēc, ka viņi dzīvē nav izbaudījuši šo brīnišķīgo izjūtu. Ir vēl kāda svarīga lieta, kas palikusi nepieminēta. Tā māja un pagalms no manis prasa rūpes. Kad tev kaut kas pieder, par to ir nemitīgi jāraizējas. Kāda gudra mājsaimniece man reiz teica, ka māksla neesot namu sapost, māksla esot to allaž uzturēt spodru.

- Jo tad tieksmei pēc kārtības ir jābūt asinīs.

- Pareizi! Savulaik, kad būvējos, man blakus atradās radioaparātiņš, pa kuru klausījos pirmās programmas literāros raidījumus. Man tie patika. Reiz tur dzirdēju stāstu par sarkano ģerāniju. Vai esat to dzirdējis?

- Nav laimējies.

- Tur bija runa par divām kaimiņu mājām. Pirmā no tām vienmēr bijusi sakopta, bet otrā valdījusi nekārtība. Un tad spodrā nama saimnieks uzdāvinājis savam sābrim podiņā iestādītu sarkano ģerāniju. Tas dāvanu paņēmis, pārnesis pie sevis, taču tad sev par izbrīnu pārliecinājies, ka mājā nav nevienas pašas vietiņas, kur šo cēlo puķi nolikt. Tāpēc vispirms, lai tā labi izskatītos, viņš atbrīvojis no visa liekā palodzi. Taču tad pamanījis, ka ziedu košumu saskatīt traucē gadiem ilgi nemazgātie logi un viņš ķēries pie tiem. Kad nu rūtis bijušas nospodrinātas, pienākusi kārta sakopt galdu un istabu, bet pēc tam to vēl vajadzējis izdarīt arī visā sētā. Tā, redz', skaistais cilvēku veido. Tas viss ir arī manis paša pārdzīvots un piedzīvots. Tāpat zinu, ka nesakoptība virza uz novēršanos un kaut ko sliktu.

- Tā mudina aizvērt acis, pagriezt muguru?

- Vai arī kaut ko salauzt, izpostīt. Šajā sakarībā gribu pastāstīt jums nelielu epizodīti. Iepretim mūsu biedrības veikalam Kuršu ielas nama 11/13 pagalmā atrodas neliela trīsstūrveidīga rundālīte. Savulaik, kad šīs ēkas pagrabā uzglabājām rozes, mēs apkopām arī šo dobīti. Arī toreiz augus tur bieži vien izraustīja un aiznesa, bet mēs spītīgi tos stādījām atkal. Pēc mūsu aiziešanas šefību par dobi uzņēmās Irina, kas dzīvo nama trešajā stāvā. Ak vai, ko šī sieviete ir pārdzīvojusi! Viņa stādīja, bet vandaļi postīja. Taču Irina nepadevās, viņa nāca uz mūsu veikalu, pirka puķes un stādīja atkal. Ziniet, tā bija visīstākā cīņa par to, kurš pieveiks kuru. Un, ticiet vai neticiet, bet tā sieviete uzvarēja. Tagad ir jau otrais gads, kopš rundālītei liek mieru!

- Bet cik laika jums prasīja savas mājas un pagalma sakārtošana?

- Es to visu pabeigt biju iecerējis piecos gados, ar tādu aprēķinu, lai savā piecdesmitajā dzimšanas dienā varētu uzņemt piederīgos. Mēs esam liela ģimene - man ir trīs brāļi un māsa. Un man tas izdevās. Kaut arī atzīšos, ka vienu brīdi bija iestājies pagurums. Trūka līdzekļu. Sitos kā pliks pa nātrēm. Bet tad man otro elpu atdabūt palīdzēja brālis. Protams, kā vienmēr notiek šādās reizēs, zinot, ka no rīta ieradīsies ciemiņi, pie pēdējās sakopšanas darbiem norāvos cauru nakti. Tomēr pabeidzu! Tas atkal bija viens skaists, neaizmirstams brīdis manā dzīvē. Uzskatu, ka 50 gadi cilvēkam ir virsotne. Pēc tās, kā labi savulaik pateica Liepājas dārzkopju un biškopju pirmorganizācijas priekšsēdētājs Arnolds Fugalickis, sākas līdzenums, kas mums nemanāmi iet uz leju. Viens no patīkamākajiem pārsteigumiem, ko šajā sakarībā saņēmu, bija glezna. Tajā redzama manas bērnības zemes baznīca, pret kuru esmu saglabājis ārkārtīgi slitas jūtas. Man par prieku brālis bija sameklējis mākslinieku, kas pēc vecām fotogrāfijām Dievnamu atainoja. Par to esmu ļoti pateicīgs. Vēl gribu tikai pateikt, ka manu dzimšanas dienu, par pārsteigumu ciemiņiem, nosvinējām teātrī. Biju viņiem nopircis biļetes uz jauku izrādi, bet pēc tās sapulcējāmies uz mielastu kafejnīcā pie Gunāriņa Tūla. Tas visiem bija ļoti negaidīti.

- Vai jūra arī jums kaut ko dzīvē ir devusi?

- Jūrā ir pavisam cita dzīve. Manuprāt, ir viegli uz jūras pusi aiziet, bet ļoti grūti no turienes atgriezties krasta dzīvē. Es strādāju uz kuģa par radiostacijas priekšnieku. Tādēļ katru dienu dzirdēju tos tālumu šķirto dvēseļu kliedzienus, kas ceļoja ēterī turp un atpakaļ. Peldēju kopā ar kuģa mehāniķi, kurš savā darbā bija aizvadījis 25 gadus. Ik reizi, dodoties reisā, viņš teica, ka tas nu būšot pēdējais, taču allaž atgriezās uz kuģa, kad tas grasījās pacelt enkuru. Arī es biju dienvidjūrās noķēris radikulītu un mitrajā laikā jutos nelāgi.

- Īsāk sakot, gribējāt pagriezt kuģošanai muguru?

- Tomēr tas nebija tik vienkārši izdarāms. Kaut arī man neiznāca piedalīties tajos zelta reisos, kur vīri nopelnīja līdz 3000 rubļu mēnesī, tomēr, nokāpjot krastā, arī manās kabatās kaut kas čaukstēja. Taču nopelnītā naudiņa drīz izčibēja. Un kļuva skaidrs, ka bez tās es šeit nevienam vairs neesmu vajadzīgs. Tāpēc, ka nepratu šeit neko darīt.

- Tomēr varbūt, tieši jūrā strādājot, stiprāk sajutāt nepieciešamību pēc savas mājas un zemes stūrīša?

- Tā jūra, Pēter, man nekad sevišķi tuva sirdij nav bijusi. Ja Imants Ziedonis raksta, ka katrā latvietī ir apslēpts zemnieks, tad es gribu piebilst, ka jūrnieks gan katrā no mums nemīt. Es nonācu jūrā, jo tā bija izlēmis liktenis. Man bija izvēle doties uz aviācijas institūtu, teātra fakultāti jeb fizkultūras institūtu. Taču nonācu Liepājas jūrskolā. Tā notika tāpēc, ka mana māte nomira, kad biju vēl mazs. Man izķepuroties palīdzēja audžumāte. Par to, ka varēju mācīties un pabeigt vidusskolu, jutos viņai pateicīgs. Tēvs arī mudināja darboties, taču teica: traktorists arī būs labs. Viņš bija ļoti kārtīgs cilvēks. Ja ko darīja, vienmēr perfekti. Pie tā radināja arī mani. Tomēr es gribēju tiekties pēc kaut kā augstāka.

- Tāpēc, ka virs mums taču ir debesis!

- Tieši tā! Nevelti virs mums tās ir! Un tad es kādu dienu izlasīju avīzē, ka Liepājas Jūrniecības skola apgādā kursantus ar apģērbu, pabaro un vēl arī izglītību dod. Bet tieši to man vajadzēja! Un kaut gan bija briesmīgs konkurss, jo sabrauca pretendenti no visas Padomju savienības un pat Tālajiem Austrumiem, es tiku uzņemts. Arī šodien jūtos pateicīgs skolotājiem Ivaram Virgam, Ērikam Kudumam un citiem par tām gudrībām, ko viņi man iemācīja.

- Lai gan sen jau esat pagriezis jūrai muguru un pievērsies bitēm, rozēm un sava daiļdārza kopšanai?

- Vienalga, lai ko daru, esmu pateicīgs skolotājiem, jo viņi man iemācīja ne tikai apieties ar radioiekārtām, bet arī neatlaidību, zinātkāri un daudz ko citu.

- Kur tas jums visvairāk noderēja?

- Visā tālākajā dzīvē. Bez šīm īpašībām cilvēks nevar pastāvēt un tiekties pretī gaišumam. Visi ceļi, kas pie tā ved, krustojas bezgalībā. Šodien pat fizika to ir noskaidrojusi. Te vietā būs pastāstīt, kā sākās mana pašizglītošanās, studijas un pievēršanās grāmatām par dzīves sūtību. Man bija 46 gadi, kad, spēlējot pie brāļa futbolu, izmežģīju kāju un nokļuvu slimnīcā. Turklāt tas notika dravniekam pašā nepiemērotākajā brīdī, kad bija jāņem medus un jāieziemo bites. Gulēju gultā un pa loga četrstūri vēroju, kā gaisā skrēja svīres. Ar tām bija pilnas debesis, un šo putnu dziesma man visu atlikušo mūžu skanēs ausīs. Tad es sapratu, ka Dievs mani ir nolicis šādā situācijā, lai es nemitīgi meklētu atbildi, kāpēc ar mani tā notika, lai es analizētu sevi un saprastu, ka stiprinātājs cilvēkam spēj būt vienīgi garīgums. Citiem vārdiem sakot: mums ir jāzina, ko gribam sasniegt. Tad jau atliek tikai iet.

Avots: Kurzemes Vārds 2000.g. http://news.lv