Imants Ozoliņš

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
00.00.1930
Miršanas datums:
04.04.2018
Kategorijas:
Gleznotājs, Grafiķis, Mākslinieks (-e)
Tautība:
 latvietis
Kapsēta:
Norādīt kapsētu

Imants Ozoliņš (1930) ir viens no Latvijas lietišķās grafikas vecmeistariem ar vairāk nekā 40 gadu darba pieredzi.

Viņš radījis autordarbus fabrikām «Uzvara», «Laima», «Dzintars», veidojis etiķetes tādiem uzņēmumiem kā «Latvijas Balzams», «Aldaris», bet 90. gados jaunajām firmām izstrādājis to, ko tagad saucam par uzņēmuma korporatīvo identitāti.

Visi lietišķās grafikas paraugi šobrīd rūpīgi noglabāti meistara darbnīcā — «paradīzes stūrītī» Jūrmalā. Kopš grafikas dizainā roku darbu nomainījušas tehnoloģijas, mākslinieks nododas savai sirdslietai — ekslibriem un vizuālām ceļojumu piezīmēm.

Pastāstiet, kā aizsākās jūsu grafiķa gaitas!

Lai arī esmu rīdzinieks, mana bērnība pagāja Kurzemē, kur tēvs bija Īvandes un Ēdoles draudžu mācītājs. Kamēr mācījos pamatskolā, vecākais brālis gāja Kuldīgas ģimnāzijā un bija labs zīmētājs. Viņš mani vienmēr izmantoja par modeli, un es nospriedu — ja jau viņam tik labi padodas, kāpēc lai es nemēģinātu?

Pēc kara jau nebija kur likties, abi ar brāli atbraucām uz Rīgu un pusgadu mācījāmies par autoatslēdzniekiem. Man vajadzēja zīmēt sienas avīzes. Atceros, ka Ļeņina dienām veltītā sienas avīze kaut kādā skatē dabūja pirmo vietu. Tā, pateicoties tai Ļeņina bildei, mani pārcēla uz arhitektūras, mākslas un amatniecības skolu, kas atradās pretī cirkam. Bet vispirms bija jāliek eksāmens. Atceros, ka arhitekts Edgars Slavietis lika zīmēt Mikelandželo Dāvida masku. Es uzzīmēju, un viņš izsaucās: «O, vells ar ārā! Nu, jūs jau esat iestājies un pie reizes arī nobeidzis!»

Skolā bija ļoti labi mācībspēki — Slavietis, Eduards Kalniņš. Tur es pabeidzu dekoratīvo nodaļu, un tā arī zīmuli no rokas neesmu izņēmis līdz šai dienai.

Sākāt ar portretiem?

Jā, portrets man ir tuvs kopš mazām dienām. Kad mani 50. gadu sākumā iesauca padomju armijā, man paveicās, jo sāku strādāt par «hudožņiku» Armijas virsnieku klubā. Amatam pieteicās kādi divdesmit gribētāji, bet, lai tiktu, vajadzēja uztaisīt portretu. Godīgi sakot, tas ne katram dodas rokā, pie portreta ir jāpiestrādā. Notika pārbaude, un mani pieņēma. Jādara bija daudz, arī ar kinoreklāmu tiku galā. Tas bija apgabala virsnieku nams, man bija iespēja satikt daudzus tā laika aktierus, kuri tur bieži uzstājās.

Kā pievērsāties iepakojuma dizainam?

Atgriežoties no armijas, sāku strādāt konditorejas fabrikā «Uzvara» par mākslinieku  noformētāju. Zīmēju plakātus, lozungus. Vienu dienu mani izsauca ražošanas daļas vadītājs un jautāja, vai tad es nevaru vienu konfekšu kārbu uzzīmēt. Neko tādu nebiju darījis, bet izveidoju četras kārbas, un Maskavas komisija tās pieņēma. Tā man sākās jauna niša — konfekšu papīrīši, iepakojumi — viss «Uzvarai», arī pats logotips.

Mana pirmā konfekšu kārba bija «Liķieru buķete šokolādē» — ar nepacietību gaidīju, kad tā tiks nodrukāta, iestikloju. Bija liels gandarījums, ka mans darbs nonāk visā Latvijā, Krievijā, Moldāvijā… Piedalījos Vissavienības konditorejas fabriku noformējumu izstādē Maskavā. 1956. gadā četras konfekšu kārbas nonāca Pasaules konditorejas izstādē Briselē.

Mākslas akadēmijā tomēr iestājāties…

Pabeidzu četrgadīgos vakara kursus, bet tolaik jau biju uzņemts Mākslinieku savienībā. Pirmais pasniedzējs, kuru akadēmijā satiku, bija mans labs paziņa Indulis Zariņš. Viņš prasa: «Ko tu te esi pazaudējis?» Saku: «Mācīšos zīmēt,» uz ko viņš atbild: «Kurš kuru te mācīs!» Tomēr diplomam bija liela nozīme. Man atļāva uzstādījumu vietā skicēt modeļus, un tā bija laba prakse.

Kāds bija vērtīgākais padoms, ko saņēmāt studiju laikā?

Mākslas skolā mūsu autoritāte bija arhitekts Edgars Slavietis. Viņš bija labs zīmētājs un neskopojās ar padomu. Vienreiz viņš ienāk darbnīcā un saka: «Ozoliņ, nāciet pie manis!» Domāju: «Vells, ko es atkal esmu sabrūvējis!» Slavietis izvelk cigarešu paciņu, saku — es nesmēķēju. Viņš: «Nu, re! Viena laba īpašība jau jums ir! Un vai skiču blociņš kabatā ir?» Saku: «Nav gan.» Viņš iedeva man skiču blociņu, zīmuli un teica: «Neejiet pa ielu kā auns, paskatieties uz augšu, kas tur par skaistumu! Apskatieties, uzskicējiet un pēc tam man parādīsiet!» Tā es arī darīju — Meža kapu skaistos pieminekļus pārzīmēju, Zooloģiskajā dārzā lauvas un tīģerus, tramvajā kādus interesantus tipus…

Lietišķajā grafikā jūsu darbu loks bijis plašs — dzērienu etiķetes, konfekšu iepakojumi. Kas no visa veikuma pašam ir vistuvākais?

Ar laiku sava niša izveidojās. Visi alkoholi, limonādes, alus. «Latvijas Balzams» bija mans, un to neviens nevarēja izkonkurēt, lai kā arī centās. Vismaz balzama logo esmu nosargājis — neļāvu nekādus sarkanos tur samālēt iekšā, kāds bija, tāds ir. Vēl nesen ar ciemiņiem no Lietuvas staigājām pa Majoriem, un tur «Latvijas Balzama» firmas zīme. Viņi saka: «Re, atkal tava izstāde!»

Vai pats arī nobaudījāt visus labumus, kam veidojāt etiķetes?

Kā var uzzīmēt etiķeti, ja tu neesi noprovējis, kas tajā pudelē ir iekšā! Man tikt klāt dzērieniem nebija problēmu — ne visiem bija tāda iespēja.

Atceros, bija tāds vissavienības čempions bokseris Jānis Lancers, es viņu pazinu. Viņš prasīja caurlaidi dzērienu noliktavās, bet, protams, nesaņēma. Es ievedu viņu iekšā, un viņš taču trīs dienas nebija nācis ārā! Visu laiku vajadzēja paņemt kaut ko līdzi uz iedzeršanām, bet visi apdzērās kā seski, neviens neprata dzert.

Kādā tehnikā jūs strādājāt?

Tad un joprojām zīmēju tikai ar otiņu un guašu. Arī manos melnbaltajos grafikas darbos nav ne tušas, ne spalvas, un neviens tam netic. Etiķetēm jau ar spalviņu neko nevarēja izdarīt, un tā tas iegājās. Esmu izmēģinājis visādas otiņas — holandiešus, frančus. Tās ir skaistas, var ielikt vāzē. Bet, ja kaut kas ir tikai smuks, no tā nav jēgas! Vislabākās ir vienkāršākās krievu otiņas ar asu galu un koka kātiņu. Un Sanktpēterburgas guaša.

Visas etiķetes vajadzēja taisīt ar roku 1:1, arī aprakstu, cenu. Pirms kara etiķetes zīmēja Artūrs Duburs. Es viņam prasīju: «Meistar, kā ar tiem mazajiem burtiņiem tikt galā?» Viņš saka: «Dēliņ, tu gribi zīmēt etiķetes? Es tev pateikšu — lai zīmētu etiķetes, vajag aknas!» Pēc kāda laika tikāmies lietišķās grafikas izstādē, un viņš atzina: «Izrādās, tev tomēr ir aknas!»

Jūsu veidotie logotipi un etiķetes izceļas arī ar spēcīgām kaligrāfijas iemaņām. Cik liela nozīme ir spējai zīmēt ar roku?

Ar nožēlu skatos uz mūsdienu iepakojumiem — viss uz kompjūtera. Es atzīstu to vienīgi kā palīglīdzekli. Reizēm redzu — mana etiķete pārtaisīta trīs veidos, piemēram, «Moka» — tikai pamainīts fons un vēl kādi sīkumi. Te bija no akadēmijas studenti ciemos, aicināju uz studiju pazīmēt, bet viņi — nē, dators neesot līdzi. Tad kam tev rokas un galva?

Bet šriftus vajadzēja apgūt, vienkārši ielauzīties. Bija tāda grāmata «300 burtu veidi», ar kuras autoru Villu Tūtu (Villu Toots) man izdevās iepazīties Igaunijā. Nebija jau neviena, kas iemāca, pētīju, kā citi ir darījuši, kādas ir formas, veidi. Jūs man piedodiet, bet visas šīs iemaņas — tās nav apgūtas akadēmijā. Vajadzīgs ļoti liels treniņš. Nervozam cilvēkam, kas sviedīs visu prom, nekas neiznāks. Godīgi sakot, man nekad nav bijis tā, ka kādu darbu izmestu ārā. Visu mierīgi salieku pa plauktiņiem.

Idejas etiķešu noformējumam nāca no pasūtītāja vai bija jūsu izvēle?

Idejas bija manas, arī skicēt īpaši neskicēju. Mierīgi uzpīpoju, izštukoju galvā un taisīju gatavu. Reizēm tematiku pateica priekšā. Reiz diezgan steidzami vajadzēja uztaisīt konfekšu kārbu ar noformējumu bērniem. Konfektēm tas bija visai raksturīgi, jo kas tad ir tie lielākie saldumu ēdāji! Biju iekārtojies darbnīcā, kurā mēdzu arī pārnakšņot, un redzēju sapni — runcis guļ gultā, un pelīte slauka istabu. Tādu konfekšu kārbu arī uztaisīju. Galvenokārt noformējumi bija manis paša izgudroti, reizēm pašķirstīju pasaku grāmatas. No tā laika ilustratoriem man vislabāk patika Indriķis Zeberiņš, bet kopēt es nekopēju.

Kas jums ir nepieciešams, lai strādātu?

Uzgriežu radio, mūzika skan un strādāju. Tad viss atnāk, nekādu iedvesmu negaidu. Kapa klusums mani nomāc, un radio pie reizes noklausos jaunākās ziņas. Suņi, kaķi atnāk — tie jāpaglauda, un tā diena paiet. Strādāju katru dienu, neizeju no ritma. Kāda jēga dauzīties riņķī?

Vairāki jūsu darbi turpina dzīvot joprojām. Vai no tā saņemat arī kādu materiālo labumu?

Autortiesību uz darbiem nebija — tavu produktu nopirka un samaksāja noteiktu summu pēc Maskavas izcenojuma. Par etiķeti saņēmu 50 rubļus, ja bija ar zeltu, tad vēl 20% klāt. Jo vairāk strādāji, jo vairāk nopelnīji. Tika rīkoti konkursi — pirmā vieta saņēma 300 rubļus. Pēdējā etiķete, ko es zīmēju, bija džinam «Kristofors» – tas joprojām ir pārdošanā.

Vēl padomju laikā no Austrālijas bija atbraucis mākslinieks Haralds Norītis, kuram bija savs reklāmas birojs. Tikām iepazīstināti, viņš jautāja, vai esmu taisījis firmas zīmes un cik man šeit par to maksā. Es saku — 120 rubļus. Viņš smejas un saka: «Ozoliņa kungs, tikai bez anekdotēm!» Norītis tikko bija uztaisījis logo kādai Kanādas aviokompānijai un vēl sūdzējās par īso termiņu — pusgadu! Mums šodien uzdeva darbu un nākamajā dienā bija jābūt gatavam. Tam viņš arī negribēja ticēt. Prasīja, kāpēc mēs tik lēti atdodam. Bet kādi gan varianti? Badā negribēju mirt.

Viņiem maksāja gan par darbu, gan procentus no tirāžas — kamēr etiķetes ir apgrozībā. No vienas pudeles jau nekā nav, bet kopā sakrājas. Ja es būtu bijis tai pusē…vai, dieniņ!

Kādu ietekmi uz jūsu darbu atstāja atmodas laikapārmaiņas?

Katram māksliniekam jau ir savs rokraksts, tomēr arī padomju laikā sekojām līdzi pasaules modei. Nebijām nemaz tik atpalikuši. 90. gados bija tendence atbrīvoties no visa, kas radīts padomju laikā. No vienas puses, logo nedrīkst tā mainīt šurp turp, tam jāpaliek cilvēku prātos. No otras puses — nāca jauni pasūtījumi. Bija firmu veidošanas bums, un arī tām vajadzēja savas atpazīstamības zīmes. Pasūtītāji bija dažādi.

Spilgti atceros gadījumu ar kādu krievu pārstāvi. Es viņam nolieku priekšā piecus logotipa variantus. Viņš jautā, kuru es pats izvēlētos. Saku, ka brāķus netaisu — bet lai iet šis, un norādu uz vienu! Klients prasa, cik maksā. Saku — 120 rubļi. 120? Bet viņam esot cita cena! Es neesmu radis kaulēties un jau ņemu zīmējumus nost no galda, bet šis apstādina, atver atvilkni, noskaita 400 rubļus un vēl pa virsu 50 «vakariņām». Vai mani tas apmierinot? Nu, protams! Viņš bija paostījis Eiropu un zināja, cik tādas lietas maksā. Te jau nebija izvēles — ja tu neatdod par vienu cenu, tad sēdi badā.

Kas ir tas, ko jūs zināt tagad, bet būtu gribējis zināt karjeras sākumā?

Kādreiz es kopēju Sigismundu Vidbergu, pēc tam man patika Zeberiņš un Aleksandrs Krūka, kas bija ilustrējis Henrika Senkeviča kopotos rakstus. Pārzīmēju visus bruņiniekus un domāju — kaut es tā varētu! Kopējot var saprast, kā viņi tiek ar to galā, izanalizēt. Bet pēc tam — galva ir, rokas ir — dari pats. Muļķība ir uzsēsties uz kāda cita darbiem un netikt vaļā. Jāatrod pašam savs rokraksts. Ja pamatā būs kārtīgs darbs, tas pats atnāks, bet bez darba nekā nebūs. Viss ir paša rokās.

intervējusi - Veronika Viļuma

Portāla FOLD redaktore   

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Nav saiknes

        Nav norādīti notikumi

        Birkas