Indriķis Zvejnieks

Pievieno šai personai bildi!

Indriķis Zvejnieks (krievu: Генрих Петрович Звейнек, dzimis 1879. gada 7. decembrī, miris 1919. gada 12. aprīlī) bija latviešu revolucionārs un Padomju Krievijas 1. Inzas revolucionārās divīzijas komisārs.

Dzimis mežstrādnieka ģimenē.

Iesaitījās revolucionārajā kustībā, mācoties reālskolā Cēsīs. Lielinieku partijas biedrs no 1916. gada.

Pēc Februāra revolūcijas — Cēsu pilsētas strādnieku deputātu padomes biedrs.

No 1917. gada augusta darbojās Maskavā, latviešu komunistu organizācijās un presē. Pēc Čehoslovāku korpusa sacelšanās sākuma kā brīvprātīgais devies uz fronti. Tika iecelts par divīzijas komisāru.

1919. gada aprīlī kritis cīņās pret Deņikina karaspēku Luhanskas apkaimē. 

Apglabāts Maskavā pie Kremļa sienas.

1987. gadā Sverdlovskas kinostudijā tika uzņemta Zvejniekam veltīta spēlfilma Подданные революции.

1919. gada aprīlī Ukrainā Luhanskas apkaimē norisinājās kaujas starp Antona Deņikina vadītajiem pretlielinieciskajiem spēkiem un Sarkanās armijas 15. (Inzas) divīziju, kurā dienēja daudzi latviešu strēlnieki. 12. aprīlī šajās kaujās krita divīzijas politiskais komisārs Indriķis Zvejnieks - pirms pāris gadiem vēl trūcīgs puisis no Cēsīm -, kuru padomju vara pasludināja par varoni, tostarp piešķirot apbedīšanas vietu Sarkanajā laukumā Kremļa sienas nekropolē.

Ja kara dēļ oma kļūst pavisam nomācoša, ir nepieciešami varoņi.  Un kā par laimi mūsu lieliniekiem Cēsīs, kaujas Ukrainā vienu tādu ir radījušas. Tur tālumā pie Luhanksas ir ‘’varoņa nāvē’’ kritis mūsu pašu novadnieks Indriķis Zvejnieks.

Nedaudz jau amizanti šķiet, vēl pirms 2 gadiem Indriķis mācījās tepat Cēsu reālskolā, un es pēc skata viņu atpazītu arī šodien. Nāca viņš no trūcīgas ģimenes – tēvs bija kalps, kurš priekšlaikus nomira, atstājot Indriķi ar māti trūkumā. Tāpēc nav brīnums, ka pēc Februāra revolūcijas kļuva par aktīvu lielinieku ideju ruporu. Visu vasaru sludināja radikālas idejas un tad nozuda.

Nevar jau teikt, ka tas kādu pārsteigtu – visās šajās jukās cilvēki nāca un gāja. Vēlāk jau Iskolata laikā dzirdēju baumas, ka viņš kļuvis par lielu revolucionāru Maskavā, bet īpašu uzmanību tam nepievērsu. Man citas intereses.

Izrādās baumas bijušas patiesas. Indriķis vadījis komunistisko Latviešu jaunatnes savienību, bet pēc tam pieteicies karot pret Deņikina spēkiem Ukrainā. Tur ātri uzkalpojies par Inzas strēlnieku divīzijas politisko komisāru.

Turp arī Indriķis krita 12. aprīlī, kļūstot par dižu varoni. Pats Ļeņins esot pavēlējis pārvest Indriķa līķi uz Maskavu, kurp viņam paredzēta apbedīšana Sarkanajā laukumā. Mūsu pašu lielinieki šo farsu turpina. Lej gaužas asaras, apgāž Indriķa nabaga māti ar dāvanām un laba vēlējumiem, un visiem mums skolniekiem stāsta, cik dižs paraugs viņš bijis. Īsts varonis, kura piemēram arī mums esot jāseko, aizstāvot padomju godu cīņas ar ‘’baltgvardiem’’ pie Valkas vai Jelgavas. Tik neviens no mums ģimnāzistiem Indriķa piemēram sekot nevēlas. Skaļi jau to nevar teikt, bet mums ir citi varoņi, turp otrā frontes pusē.

*1919. gada 21. aprīļa ieraksts dienasgrāmatā.

Avoti: wikipedia.org, lsm.lv

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Nav saiknes

        Nav norādīti notikumi

        Birkas