Ints Cālītis bija latviešu nacionālās pretošanās kustības dalībnieks Latvijas okupācijas laikā; bijušais PSRS politieslodzītais.

Bija Latvijas Augstākās padomes deputāts, kas 1990. gada 4. maijā nobalsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarāciju.

Dzīvesgājums

Dzimis Rīgā žurnālista Makša Cālīša ģimenē.

Viņa vectēvs bija rakstnieks un žurnālists Eduards Cālītis. Pēc Ulmaņa apvērsuma viņa tēvu par darbību Pērkonkrustā apcietināja, un māte ar trim mazgadīgajiem bērniem pārcēlās uz dzīvi Inčukalnā.

1939. gada rudenī Ints Cālītis uzsāka mācības Inčukalna pamatskolā, pēc Latvijas okupācijas viņa ģimene pārcēlās uz Brocēniem.

Tēvabrālis Juris Cālītis tika apcietināts un 1941. gadā Krievijā nošauts par līdzdalību pretpadomju organizācijā.

Ir saglabājies T-krekls, ko 1985. gada 18. novembrī, pieķēdējoties pie Padomju Savienības vēstniecības vārtiem Vašingtonā, valkāja Juris Podnieks, protestējot pret Cālīša notiesāšanu uz 6 gadiem smaga darba.

Vācu okupācijas laikā mācījās Rīgas 49. pamatskolā.

Pēc kara beigām 1947. gadā iestājās Rīgas pilsētas 1. vidusskolā, kur vadīja jauniešu pagrīdes organizāciju.

1948. gada 18. novembrī  pēc proklamāciju izplatīšanas kopā ar vēl 9 dalībniekiem viņu arestēja un notiesāja uz 25 gadiem ieslodzīgumā GULAG soda nometnē. Septiņus gadus strādāja Kolimas zelta un urāna rūdas raktuvēs (Sevvostlagā).

1955. gadā, pēc Staļina nāves, ieslodzījumu nomainīja ar mūža nometinājumu, bet 1956. gadā viņam atļāva atgriezties Rīgā.

Jau 1958. gadā I. Cālīti arestēja par pretpadomju aģitāciju un propagandu un notiesāja uz 6 gadiem ieslodzījumā Mordvijas soda nometnēs.

1960. gadā, ieslodzījuma laikā viņš beidza Sosnovkas vidusskolu, nometnē strādāja kā elektromontieris.

1964. gadā viņš atgriezās Rīgā un apguva rotkaļa amatu, vienlaikus strādāja kā elektromontieris dažādos valsts uzņēmumos.

1977. gadā piedalījās organizācijas “Igaunijas, Latvijas un Lietuvas Nacionālo kustību galvenā komiteja” izveidošanā.

1979. gadā kā viens no 45 baltiešiem parakstīja protesta dokumentu, ko dēvē arī par "Baltijas memorandu" vai "Baltijas hartu". 

1983. gadā viņu arestēja trešo reizi un notiesāja uz 6 gadiem ieslodzījumā.

Perestroikas laikā 1986. gadā I. Cālīti atbrīvoja, atstājot nosacīto sodu.

1986. gadā viņš iestājās Starptautiskās apvienības par cilvēka tiesībām (ISHR/IGFM) Maskavas nodaļā, vēlāk Latvijas Vides aizsardzības klubā.

1988. gada rudenī piedalījās Neformālās tautas frontes (NTF) dibināšanā. Pēc Latvijas Tautas Frontes dibināšanas kļuva par LTF Domes valdes locekli, piedalījās dažādu demokrātisko organizāciju dibināšanas pasākumos Maskavā, Ļeņingradā, Vladimirā, Novosibirskā, Čeļabinskā.

1990. gada martā viņu no LTF saraksta ievēlēja Augstākajā padomē, kas 1990. gada 4. maijā pieņēma Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarāciju.

Darbojās kā Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisijas sekretārs un piedalījās likumprojekta “Par politiskajām partijām” un “Administratīvo pārkāpumu kodeksa” sagatavošanā.

1992. gada janvārī uzstājās ar runu ANO Cilvēktiesību komisijas 48. sesijā Ženēvā.

2010. gada martā piedalījās partijas "Par prezidentālu republiku" dibināšanā un kandidēja 2011. gada 17. septembra Saeimas vēlēšanās, taču 11. Saeimā ievēlēts netika.

Latvijas Dievturu sadraudzes savietis

Miris 2023. gada 1. jūlijā 92 gadu vecumā.

VDK kartotēka

Inta Cālīša aģenta kartīte tika publiskota kā iekļauta VDK kartotēkā. Tajā bija apgalvots, ka viņš, kā aģents "Žanis", savervēts 1983. gada decembrī. Tai pašā gadā padomju tiesa viņam piesprieda sešus gadus cietumā, kurā viņš izcieta ieslodzījumā lielāko daļu piespriestā laika. 

VDK datu bāzē "Delta" atradās gan aģenta Žaņa ziņojumi, gan ziņojumi par pašu Intu Cālīti.

2002. gada 16. septembrī Rīgas Ziemeļu rajona tiesa atzina, ka Ints Cālītis nav apzināti sadarbojies ar VDK. Pats Cālītis noliedza sadarbības faktu un nav nekādu pierādījumu un citu iemeslu tam neticēt. 

Apbalvojumi

• III šķiras Triju Zvaigžņu ordenis (2000),

• Lietuvas Republikas Vīta ordeņa Virsnieka krusts (2003)

• 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme,

• LR Zemessardzes goda zīme.

Literatūra

• Tālavs Jundzis. 4. maijs: Rakstu, atmin̦u un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju. Fonds "Latvijas Vēsture", 2000.