Jau pagājis vairāk nekā gads, kopš no mums atvadījās māksliniece, skolotāja un sabiedriskā darbiniece Irēne Eberšteine. Viņa dzimusi Dubultos 1911. gada 6. jūlijā, vēl cara Krievijas laikos, un acis uz mūžu aizvēra 2007. gada 9. jūlijā Karakasā, Venecuēlā.

Irēnes dzīve bijusi notikumiem bagāta - piedzīvoti divi pasaules kari, Latvijas okupācija, trimda Vācijā, emigrācija uz svešu zemi, kur sākta jauna dzīve, un Latvijas republikas atdzimšana. Viņa iemācījās vairākas valodas - itāļu, vācu, spāņu, arī mazliet angļu, franču un krievu valodu. Irēne uzauga daudzbērnu ģimenē, intelektuālā un mākslinieciskā vidē, un no ģimenes mantoja varbūt vissvarīgāko - dziļu mīlestību pret savu tēvzemi Latviju. Tēvs Ludis Bērziņš bija pazīstams teologs, dzejnieks, folklorists, vēlāk Skolotāju institūta direktors un Latvijas Universitātes profesors, māte - Minna Šmidhene, mācītāja Friča Šmidhena māsa. Irēne mantoja arī daiļskanīgu balsi, trīs gadu vecumā viņa runājusi maz, bet jau pratusi dziedāt. Vecāki veicināja viņas muzikālo izaugsmi un, sasniegusi 17 gadu vecumu, Irēne bija nolēmusi kļūt par labāko dziedātāju pasaulē. Par izcilu solisti viņa nekļuva pašas aušības dēļ - cenšoties vēl uzlabot balss skanīgumu ar deguna operāciju, bija panākts tieši pretējais. Irēne kļuva par balss pedagoģi un šajā profesijā paveica daudz, ilgus gadus apmācot solistus un koristus Latvijā un Venecuēlā. Viņa agri iemācījās arī spēlēt klavieres, un šī prasme dzīvē ļoti noderēja. Irēne mācījās Rīgas Pedagoģiskajā institūtā un pie krievu balss skolotājas, profesores Zerebcovas, tad devās papildināt zināšanas uz dziedātāju zemi, Itāliju, kur iestājās Milānas Džuzepes Verdi konservatorijā. Viņa mācījās pie Etores Pokoli, Džuzepes Venturīni un Alčeo Toni un ieguva diplomu balss izglītībā. Irēne 1939. gadā atgriezās Latvijā, kur Latvijas Konservatorijā bija balss nostādītāja Paula Saksa solodziedāšanas klasē. Viņa strādāja arī Vīgnera fonoloģiskā institūtā un apmācīja vairāku koru dziedātājus. Viņai esot bijušas dažādas modernas tehnikas un esot pat bijis jādzied, guļot uz grīdas! Vēlāk Irēne vēl mācījās balss atjaunošanu pie profesora Vikāra. Kopā ar savu tēvu Irēne sakopoja latviešu tautasdziesmu krājumu "Tēvu zeme", ko ar melodijām un vārdiem un brāļa Anša Bērziņa viņjetēm izdeva K. Rasina apgāds Rīgā 1944. gadā; vēlāk iepiests atkārtoti. Irēnes ģimene 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Tur viņa iepazinās ar gleznotāju Hariju Eberšteinu, un 1948. gadā abi apprecējās. Viņi iesniedza lūgumu ieceļošanai daudzās zemēs, bet vēlējās nokļūt kādā dienvidu valstī, jo Harijs vairākus gadus bija pavadījis Francijā, Irēne dzīvojusi Itālijā, kur izjutuši šo tautu siltumu. Kādu dienu piezvanīja bagātās tropu valsts Venecuēlas sūtnis Eskalante, paziņodams, ka Venecuēla viņus pieņem, un Irēne ar Hariju un viņa māti, daudz nedomādami, 1950. gadā devās tālā ceļojumā uz zemi, kas jau bija pieņēmusi latviešus kopš 17. gadsimta, kad viņiem bija jābēg no Tobago salas kārību indiāņu sīvo uzbrukumu dēļ. Sākumgadi šai zemē nevienam nebija vienkārši, bieži radās pārpratumi valodas dēļ un neizprotot venecueliešu dzīvesveidu. Irēne un Harijs galu galā nonāca Galipāna ēkas nelielā dzīvoklī, toreiz Karakasas austrumu daļā, kur Harijs gleznoja, Irēnei bija balss skološanas studija, un viņa mācījās spāņu valodu no grāmatas un saviem skolēniem. Pianīna mēneša īre bija 7 bolivāri ($2.12). Harijs 1964. gadā nomira, Irēne pārvācās uz nelielu māju Lakarlotas rajonā, netālu no valsts prezidenta rezidences un, lai varētu iztikt, paplašināja savu studiju. Viņa iegādājās 19. gs. Behšteina flīģeli par 5000 bolivāriem ($1163), kas oriģināli bija slavenās Arismendi ģimenes īpašums, un Irēne domāja, ka tās savulaik spēlējusi slavenā Venecuēlas pianiste Terēza Kareņo. Irēne bija profesionāli izglītota skolotāja, audzēkņu viņai netrūka, jo viņas profesionālajām mācībām bija labi panākumi - Irēne prata balsis ne tikai "iztrallināt", bet arī izveidot, konstruēt. Pie viņas mācījušies vairāki slaveni Venecuēlas dziedoņi - Aurora Čipriāni, Ramons lriarte, Vilija Haindsa un beidzamajos gados slavenā folkloras dziedātāja Morella Muņosa, kas pat vairāk pievērsās klasiskās mūzikas repertuāram, ko līdz tam nebija spējusi dziedāt. Pie Irēnes nāca arī slavenie populārās mūzikas dziedātāji Franko de Vīta un Biella da Kosta. De Vīta pat Irēni ņēma līdzi uz saviem koncertiem Puertoriko salā, kur Irēne vingrināja viņa balsi koncerta starplaikos. Bija arī daudzi citi skolēni, kuri sapņoja par dziedātāja karjeru, citi vēlējās uzlabot savu tehniku; vairāki mūsu koristi mācījās pie Irēnes privāti. Pateicīgie mākslinieki un audzēkņi bieži iegriezās pie Irēnes, kādreiz ar dāvanām, citreiz pastāstot par savām likstām. Irēne ziedoja savu laiku, ikvienu uzklausīdama, lai gan tas ne vienmēr bija viegli. Irēnes dzimumdienas svinības izveidojās par nelieliem vairāku paaudžu svētkiem, jo tajos sapulcējās paziņas, audzēkņi un koristi. Viesi dziedāja un spēlēja, vairākums sēdējā ārā dārzā, jo mājā vairs nebija vietas. Beidzamajos gados svinības kuplināja Irēnes iemīļotie mariači muzikanti. Un Irēne dejoja ielā, uzlikusi galvā lielu meksikāņu sombrero, ko kāds dziedātājs bija uz bridi aizdevis. Mariači mūzikanti uzskatīja par godu uzdziedāt viņai vēl pēdējā dzimumdienā 2007. gadā. Par savu ilggadējo darbība Irēne saņēmusi divus valsts ordeņus - pirmās šķiras ordeni par panākumiem darbā un trešās šķiras Francisko de Mirandas ordeni.

Pie viņas uzauga meitene Vidalīna (no Barlovento), kas vēlāk viņu aprūpēja.
Būdama īsta zvaigzne, Irēne vienmēr bija labi tērpusies. Viņa nevarēja iztikt bez kurpēm ar augstiem papēžiem, (visaugstākiem, kādus vien varēja dabūt), auskariem un piespraudēm. Apģērba krāsu viņa saskaņoja ar nedēļas dienu. 

1990. gadā piepildījās Irēnes ilgais sapnis atgriezties Latvijā. Devās uz XX vispārējiem Dziesmu svētkiem Rīgā, dziedāja arī Cēsīs, Siguldā, Salaspilī, Liepājā, Kuldīgā un pat Lāčupītē. Apceļoja Baltijas jūras valstis, no Austrumberlīnes līdz Varšavai, cauri Lietuvai uz Latviju un Igauniju, tad Somijā, slavenajā Helsinku klintīs iebūvētajā akmens baznīcā, Stokholmā... 

Irēne bija sākusi arī gleznot, laulības ar gleznotāju droši vien veicināja viņas talantu un prasmes attīstību. Irēne bija iemīļojusi jauktas tehnikas darbus, ko sauca par kolāžām. Jaunās Lakariotas mājas aizmugurē viņa iekārtoja darbnīcu, kur glabājās viss nepieciešamais. Viņa atzina, ka gleznošana palīdz izteikties un saglabāt gara līdzsvarotību. Visvairāk viņa lietoja baltu un sarkanu krāsu, kas reprezentē kontrastu starp kaislību un nevainību, spēku un harmoniju. Šķiet, viņu valdzināja viss, kas vien atstāja kādu krāsas liecinājumu. Rezultāti bija tiešām oriģināli. Irēne prata darināt arī komerciāla rakstura darbus, viņas slavenās, daļēji abstraktās puķu glezniņu liegās krāsas un plastiskas līnijas harmoniski iekļāvās latviešu istabu iekārtojumā. Viņas darbi patika arī venecuēliešiem. Visus savus darbus viņa parakstīja "Irene E". Gandrīz vai visās latviešu mājās ir kāda Irēnes glezna, bieži pat vairākas. Labākie Irēnes un Harija Eberšteina darbi aizceļoja uz prof. Dr. Luža Bērziņa piemiņas muzeju, par kura izveidošanu un atvēršanu gādāja Irēnes vecākās māsas Rūtas dēls, pazīstamais ķirurgs Kristaps Keggi. Kad muzeju atklāja, Irēnei jau bija 79 gadi. 

Pēdējos gados Irēne kļuva vārgāka. Pirmā pazīme - viņa atteicās no augstajiem papēžiem. Reizēm viņu māca nespēks, bet Irēne prata to uzveikt ar alternātīvo terapiju un varbūt arī iekšēju spēku. Taču pienāca brīdis, kad viņa vairs nevarēja strādāt, bija jāpārtrauc apmācības un ērģeļnieces darbs, ko viņa tik ļoti mīlēja. Nekādu iekrājumu viņai nebija, jo visu, ko ieņēma, arī izdeva, bieži citu labā. Lielu atzinību pelnījusi krustmeita Irēne Ose, kas viņu rūpigi apkopa, un Irēne vienmēr bija rūpīgi saposta. Tā viņa lēnām savu draugu, paziņu un skolnieku vidū savā mājā izdzisa. Uz pašas dibināto dibināto dziedāšanas biedrību Gaudeamus Irēne vēl atnāca 2006. gada beigās, apskatīja bibliotēku un fonotēku, kas bija nosaukta viņas vārdā. Irēnei tas patika, lai gan daudz viņa vairs nerunāja. Lēnām skatījās apkārt un visu iegaumēja. 2008. gada jūnija beigās pie viņas ieradās māsas dēls mācītājs Jānis Keggi no Bostonas. Irēne bija pavisam mazrunīga, bet ar gandarījumu sekoja līdzi mājas dievkalpojumam. Trīs dienas pēc dzimumdienas svinībām, 9. jūlija rītā viņas sirds beidza pukstēt. Vakarā dievnamā notika piemiņas brīdis, no aizgājējas atvadījās koristi, skolnieki, draugi un paziņas. Baznīca bija ļaužu pilna.

Avots: 08.11.2008