Ita Evera (dzimusi Ilze Evera; 1931. gada 1. aprīlis Paide — 2023. gada 9. augusts) bija igauņu aktrise.

Izglītība

1939.-1940.gadā mācījies Tallinas 14.pamatskolā, 1940-1944 Tallinas 8.pamatskolā un 1944-1950 Tallinas 4.vidusskolā. No 1950. līdz 1953. gadam studējis aktiermeistarību Igaunijas studijā GITIS Maskavā.

Kopš 1953. gada viņš bija Igaunijas Drāmas teātra aktrise.

Biogrāfija

Bērnība

Tēvs Alfrēds Evers bija pārdevējs vīriešu apģērbu veikalā, māte Nadežda Evera (dzimusi Stepanova) vadīja frizētavu. Ilze bija vienīgais bērns ģimenē. Sākumā viņi dzīvoja Paidē, bet 1932. gadā pārcēlās uz Viru. Kad Itai bija četri gadi, ģimene pārcēlās uz Tallinu.

Ģimenes iepriekšējie braucieni lielā mērā bija saistīti ar vecāku darba maiņu. Pēdējā pārcelšanās uz Tallinu veikta galvenokārt Itas dēļ - bērns Viru valodā sāka runāt tikai vietējā viru valodā, tāpēc vecāki nolēma mainīt vidi. Itai Everai nekad nav bijusi pastāvīga bērnības māja. Kad meitenei bija 12 gadu, vecāki viņu aizveda no kara pie tāliem radiem uz Jervas apriņķi. Tur Ita iemācījās veikt lauku darbus un iepazīt lauku dzīvi.

Ita Evera par savu bērnību: "Par savu bērnību un mammu un tēvu man ir salīdzinoši maz ko teikt, jo es par to neko daudz nezinu. Par daudz ko man nestāstīja, laikam gribēja glābt. 40. gados, biju vecumā, kad jau varēju dažas lietas pamanīt un saprast. Vispirms mūsu skolas dzīve: skolas ēkas, mācību programmas un idejas tika vairākkārt mainītas. Bērnība un jaunība nebija īpaši spoža. Varu atzīties bez kauna, ka esmu izjutusi vislielāko maiguma trūkumu savā dzīvē. Un man nebija mājas ar visām ērtībām. Mēs joprojām gājām taisni no kopējās ēdamistabas. Ūdensrāns un bļoda bija tajā aukstajā, drūmajā telpā. Esmu dzīvojusi arī pagrabā — pa logu var redzēt tikai kājas! Tūkstošiem un visādi. Steidzīgi un klibojoši, jauni un veci, ļoti labos un ļoti sliktos apavos — vai kur nu vēl mans pat fanātiskais mēģinājums piešķirt viņa lomām raksturīgo gaitu un kāju ķebļus?!..."

Vecāki

Tēvs Alfrēds Evers nodarbojās ar uzņēmējdarbību. Vismaz ārēji viņš bija ļoti liels kungs, kuram patika jautrā dzīve – sievietes, alkohols, baseins. Pēc izskata viņš vienmēr bija ļoti izsmalcināts un šiks. Bet vīra pārmērīgais alkoholisms ģimenei sagādāja daudzas problēmas, piemēram, viņš nospēlēja sievas biznesu.

Dzīves nogalē Alfrēds strādāja par viesmīli restorānā Kevade Tallinā. Tur strādājot, viņš pārdzīvoja sirdslēkmi un drīz pēc tam nomira.
Ita Ever par savu tēvu: "Tētim bija tieksme iekulties sliktās situācijās, tāpēc gan krievu, gan vācu laikā viņam daudzkārt bija nopietnas problēmas. Tētim arī patika iedzert. Atceros kā tētis atnāca mājās piedzēries, prasīja mammai, kur ir ēdiens, un mamma ar žestiem norādīja, ka uz pannas ir cepti kartupeļi. Tētis paskatījās uz tiem un izmeta pa logu.

Kad tētis nomira, es dzīvoju ar Romānu Pikala ielā, un es atceros, kā mamma nāca man pateikt, ka tētis ir miris. Es kaut kā pieliku rokas pie Romāna ausīm, lai viņš nedzird. Romāns ļoti mīlēja vectēvu Alfrēdu."

Māte Nadežda kādreiz vadīja frizieru biznesu. Tā bija vienkārša sieviete, kura bez frizieru biznesa bija rakusi grāvjus, bija apkopēja prokuratūrā un naktssargs margarīna fabrikā.

Būdama temperamentīga krieviete, viņa bija valdonīga un stingra ģimenes māte. Viņa ļoti rūpējās par savu vienīgo bērniņu – mudināja meiteni vingrot un sportot, turklāt ieguva visu ģimenei nepieciešamo.

Ita Ever par savu mammu: "Mana māte bija krieviete. Viņai bija tikpat stipri mati kā man. Viņa spēlēja ģitāru un skaisti dziedāja. Ja mana mamma būtu ieguvusi lielāku izglītību, kaut kas no viņas varētu sanākt. Viņa bija cilvēks, kurš rūpīgi novēroja un piefiksēja dzīvi, viņas novērojumi bija asi. Viņa bieži teica, ka viņš nevar izteikt to vai citu ar runāšanu, labāk rīkoties manā vietā.

Dažreiz esmu domājusi, ka varbūt kāds mazs grūdiens uz aktiermākslu nāca no turienes, no mammas. Savādāk mums ģimenē nav citu aktieru izņemot mani. Mamma centās saudzēt, nerunāja par tēva biznesa darījumiem, dzeršanu. Protams , dažas lietas iznāca vēlāk. Piemēram, māte teica, ka, kad tēvs otrreiz iznāca no cietuma, viņš vairs nebija vīrietis. Bet vispār mums bija īsta igauņu ģimene, par kuru viņi publiski nerunāja. Tās bija lietas, par ko viņi deva priekšroku klusēt."