Daugavpilī un plašā apkārtnē pazīstamā farmācijas maģistra un sabiedriskā darbinieka Jāna Juttas vairs nav. Otrdien, 25. februāri viņš slēdzis savas acis uz mūžu. Jau kādas divas nedēļas pirms savas nāves nelaiķis nejutās labi, jo bija saslimis ar influenci. Neskatoties uz apsaldēšanos un stipri paaugstināto temperatūru, nelaiķis tomēr, sevi nesaudzēdams, darbojās savā laboratorijā un piedalījās kā pils. domes, tā citās sēdēs. Ar lielām grūtībām viņa tuviniekiem un labiem paziņām izdevās to pierunāt nolikties gultā, no kuras tam vairs nebija lemts piecelties un kur to pārsteidza sirdstrieka.

Jānis Jutts pēc tautības bija igaunis, bet Latvijā un latviešos bija atradis sev otru dzimteni. Nelaiķis dzimis Pernavā, 1865. gadā 14. septembrī. Pēc vidusskolas beigšanas studējis Tērbatā kādu laiku medicīnu, tad farmāciju, pie kam ieguvis farmācijas maģistra grādu. Darbojies pie Tērbatas universitates neilgi kā docents, pēc tam pārnākdams uz Daugavpili, kur tas ar laiku ierīkoja priekšzīmīgāko aptieku plašā apkārtnē, blakus aptiekai savā namā Jutts pirms pasaules kara bija iekārtojis plašu ķīmisku laboratoriju un mākslīgu minerālūdeņu ražošanas ietaisi. Pasaules kara laikā viņa uzņēmums plašos apmēros izgatavoja visādus serumu, un pretpotes armijas vajadzībām, līdz lielinieku laikā sarkanais terors iznicināja Juttas priekšzīmīgi un plaši nostādīto uzņēmumu. Topot brīvai Latvijai, Jānis Jutts atver vairs tikai ķimiski-bakterioģisku staciju, kuru vadīja līdz savai nāvei. Neizskaitāms ir to laužu daudzums, kuri griezušies pie viņa pēc padoma un kuriem viņš palīdzējis, pie tam nestādīdams savas materiālās intreses nekad pirmā vietā. Plašas apkārtnes iedzīvotāju atmiņā Jānis Jutts vēl dzīvos ilgi. Ne mazāk rosīgi, ka savā specialitātē, nelaiķis ir darbojies sabiedriskā laukā, būdams par biedri daudzās organizācijās. Tā viņš bijis par pilsētas domnieku jau no pirmskara laikiem līdz pat savai nāvei, vienmēr iedams kopā ar latviešiem. Kādu laiku darbojies arī kā pilsētas domes priekšsēdētājs. Tāpat viņš visā savā Daugavpilī pavadītā mūža posmā bijis par vietējās luteriskās draudzes padomes locekli. Neminot citas daudzās organizācijas, kur tas darbojies dažādos amatos, ir jāuzver nelaiķa lielā aktivitāte un rosība Daugavpils latviešu dzīvē, tā Jutts bija jau pirms kara vietējās latviešu biedrības biedrs, kad latvietība šeit visādi tika nomākta un latviešu sabiedrībai savu sēdekli bij pat jāpārceļ uz Grīvu, Kurzemē. Topot Latvijai, Jutts labprāt ierādīja savā plašā namā telpas latviešu biedrībai, visādi to atbalstīdams. Jāna Jutta mūžs ir īsta censoņa mūžs. Cēlies no trūcīgas ģimenes, saltā jumta istabiņā viņš naktīm un dienām strādājis, lai ātrāk izlauztu sev ceļu augstskolai. Pats no trūcīgām aprindām cēlies, viņš arī vienmēr bija atsaucīgs trūcīgajiem. Godīgums, labsirdība, bet reizē arī noteiktība, vienkāršība un sirsnība bija nelaiķa rakstura īpašības. Pēc aizgājēja sēro atraitne, meita un dēls. Meita beigusi Tērbatā farmāciju un tagad gatavojas maģistra eksāmenam, bet dēls Tērbatā vēl studē. Nelaiķa atdzisušās miesas iezārkoja ceturtdienas vakarā. Sakarā ar paša Juttas vēlēšanos, viņa pīšļus apbadīs Tērbatā. Izvadīšana sāksies no sēru nama, tad līķi pārvedis uz baznīcu, no kurienes pēc dievkalpojuma vedīs uz staciju. (Latgales ziņas, 28.02.1930)