Ivans Jefremovs (krievu: Иван Антонович Ефремов, dzimis 1908. gada 22. aprīlī Viricas ciemā, tagadējā Ļeņingradas apgabalā, miris 1972. gada 5. oktobrī Ļeņingradā) bija krievu un padomju rakstnieks fantasts. Jaunībā Jefremovs vēlējās ātrāk uzsākt darba gaitas, tādēļ parasti savās autobiogrāfijās viņš kā dzimšanas gadu minējis 1907. gadu.

Dzīvesgājums

Jau agri parādījās mazā Ivana spējas: četru gadu vecumā viņš iemācījās lasīt, bet sešu gadu vecumā iepazinās ar Žila Verna daiļradi un iemīlēja grāmatas par pētniekiem, jūrasbraucējiem un zinātniekiem. 1914. gadā viņa ģimene pārcēlās uz Berdjansku, kur Ivans iestājās ģimnāzijā. 1917. gada revolūcijas laikā vecāki šķīrās.

Lai nopelnītu naudu iztikai, Jefremovs mācību laikā strādāja par krāvēju, zāģētāju, šofera palīgu un šoferi nakts maiņā. 1923. gadā viņš nokārtoja stūrmaņa eksāmenu piekrastes tirdzniecībā un pēc skolas absolvēšanas 1924. gada pavasarī devās uz Tālajiem Austrumiem.

Iepazinies ar akadēmiķi P. Suškinu, Jefremovs ieinteresējās par paleontoloģiju. 1924. gadā pēc kuģojuma Klusajā okeānā (kā matrozis) nākamais paleontologs atgriezās Ļeņingradā un ar kapteiņa D. Luhmanova ieteikumu iestājās universitātē, lai studētu bioloģiju.

Kopš 20. gadsimta vidus viņš piedalījās dažādās ekspedīcijās, kuras sniedza daudz vērtīgu atradumu un atklājumu. Ivana Jefremova paleontoloģisko ekspedīciju maršruti veda uz Pievolgu, Urāliem un Vidusāziju, 1930. gadu pirmajā pusē viņš piedalījās ģeoloģiskās ekspedīcijās Urālos, Sibīrijā un Tālajos Austrumos (1931. gadā bija Lejas Amūras ekspedīcijas grupas vadītājs). Dažas epizodes no viņa ekspedīcijām vēlāk tika iekļautas viņa stāstos Алмазная труба, Тень минувшего», Голец Подлунный.

1937. gadā Jefremovs kā eksterns absolvēja Ļeņingradas Kalnrūpniecības institūtu. 1941. gadā viņš aizstāvēja doktora disertāciju par tēmu "PSRS vidējo zonu perma perioda mugurkaulnieku fauna", kļūstot par bioloģijas zinātņu doktoru. Tai laikā I. Jefremovs jau dzīvoja Maskavā, uz kuru 1935. gadā bija pārcēlies Paleontoloģijas institūts.

1941. gadā, sākoties karam, viņš evakuējās uz Alma Atu, no turienes — uz Frunzi. Tur viņš pārcieta smagu drudža formu, gūstot nopietnu sirds slimību.

1940. gados Jefremovs izstrādāja jaunu zinātnes nozari — tafonomiju, kas pēta organismu atlieku saglabāšanās likumsakarības nogulumiežu slāņos.

Kara laikā Jefremovs sāka rakstīt savus pirmos "stāstus par neparasto", kuros apvienojās zinātniskā fantastika un piedzīvojumi. Starp citu, šajos stāstos viņš prognozēja, ka tiek atklāta hologrāfija un dimantu iegulas Jakutijā. Kara laikā radās arī vairāki viņa lielapjoma darbi.

Ekspedīcijā Gobi tuksnesī Jefremovam radās nodoms izveidot darbu par kosmisko nākotni, par apdzīvotu pasauļu Lielo Loku Visumā, skaistiem un varonīgiem ļaudīm, cilvēcīgām attiecībām uz planētas, kuru tās apdzīvotāji pārvērtuši par ziedošu dārzu. Grāmatā "Andromedas miglājs", kas tika izdota 1957. gadā, aprakstītā nākotne ir komunistiska — bez privātīpašuma, tirgus ekonomikas un profesionālām valsts iestādēm.

Vēlāk Jefremovs sarakstīja vēl vairākus romānus: Лезвие бритвы, Час Быка (šis romāns, kas bija domāts kā brīdinājums, no padomju varas tika uztverts kā "apmelojums", tika izņemts no bibliotēkām un līdz 1980. gadu beigām netika atkārtoti izdots).

1972. gadā, jau pēc Ivana Jefremova nāves tika publicēts viņa pēdējais romāns Таис Афинская.

Personīgā dzīve

I. Jefremovs bija precējies 3 reizes. Viņa pirmā laulība ar Kseniju Svitaļsku bija īslaicīga un beidzās ar šķiršanos. 1936. gadā viņš apprecējās ar Jeļenu Konžukovu, ar kuru kopdzīve ilga līdz sievas nāvei 1961. gadā. Trešā laulība ar Taisiju Juhņevsku tika noslēgta 1962. gadā. Viņa pēdējais romāns Таис Афинская, kas tika publicēts pēc viņa nāves, veltīts T. Juhņevskai.

Ivans Jefremovs nomira 1972. gadā 65. gadu vecumā.