Vidzemnieks, burinieku kapteinis Pēteris Šnore ar pašbūvēto kuģi Rota devās pirmajā braucienā pāri Atlantijas okeānam, šķērsoja ekvatoru un sasniedza Dienvidamerikas krastus. Liepupē, kur atrodas Ūķu kuģubūves vieta, atklās akmeni ar tēlnieka Viļņa Titāna iecirsto uzrakstu. Savukārt leģendārā tālbraucēja kapteiņa Pētera Šnores mazmeita, arheoloģe Ieva Cimermane dāvinās Ainažu jūrskolas muzejam pirmo rokrakstā sagatavoto un iesieto Šnoru un Vikmaņu dzimtas vēstures apkopojumu Ar domu, darbu, jūru cauri gadsimtiem. Tas ir apjomīgs vēsturnieces pēdējo desmit gadu darbs, kurā viņa apkopojusi laikabiedru atmiņas, vēstules, arhīvos, Liepupes pagastā un draudzē iegūtās laika liecības, turpinot sava tēva, bijušā Rīgas Vēstures muzeja direktora Raula Šnores pirms izsūtījuma sākto ģimenes ciltskoka izpēti. Pagaidām autore vēl nav domājusi par šā darba izdošanu un ir aplēsusi, ka interesentiem un radiem to pavairos 13 eksemplāros, taču ir skaidrs, ka šis vēstījums, kas balstās uz nopietnu faktu izpēti, pavērs iespēju dzi- ļāk ielūkoties latviešu kuģubūvētāju, kapteiņu un jūrā braucēju likteņos, kas tik maz apzināti. Kuģotāji arī piektajā paaudzē Pēc I.Cimermanes pētījumiem, Ūķu mājas pirmo reizi pieminētas 1759.gada arklu revīzijā, vecākais kuģinieku Šnoru dzimtā Mārtiņš Šnore ir dzimis 1786.gadā un miris ap 1850.gadu. Pēc viņa nāves atstāto mantu sarakstā pirmo reizi minēta lielā laiva - tēva vecā lielā laiva, kuras takelāža vien ir maksājusi 50 sudraba rubļus, kaut gan tajā laikā parastā zvejas laiva maksā tika 3 rubļus. «Tas noteikti ir bijis burinieks, iespējams, vienmastnieks, darināts jau XIX gs. sākumā,» saka I.Cimermane, jo par savas dzimtas piektās paaudzes senčiem vēsturniecei ir samērā skopas ziņas. Viens no pieciem Mārtiņa Šnores bērniem - Miķelis - bija tā sauktais kabotāžnieks. Viņš arī ziedoja 25 rubļus K.Valdemāra Ainažu jūrskolas atvēršanai. Miķelim piederēja savs kuģu placis jūras kāpās pie Ūķiem. Visi trīs Miķeļa Šnores dēli - Jānis, Pēteris un Miķelis kļuva par diplomētiem jūrā braucējiem, jo bija beiguši Ainažu Jūrskolu. Par Ūķu saimnieku kļuva vecākais - Jānis, kurš sākumā pats devies jūrā ar lieliem kuģiem un labi pelnījis. Viņš ir bijis viens no galvenajiem lielo burinieku būves organizatoriem. Radi meta kolekti kuģubūvei, un Jānis vadīja šos darbus. Kuģus būvēja krastā. Šeit nodarbināti speciāli kuģu kalēji, galdnieki un zāģeri. Toreiz arī kokus nelaida caur gateri, bet gan caur īpašām stalažām, kur viens zāģētājs no augšas, otrs no apakšas tos pārvērta dēļos. Kad korpuss bija gatavs, vinču apmeta ap lielo Ūķu akmeni un kuģi vilka jūrā. «Tie bija lieli svētki - kuģu kāzas. Tad tika kauti lopi, vārīts alus. Gadījies arī tā, ka vienreiz esot noēduši vērsi, bet kuģis neesot padzīts jūrā ne par sprīdi,» atcerējusies Jāņa meita Anna Simsone. Pēc viņas ziņām, Jānim Šnorem esot piederējuši 13 lielāki un mazāki kuģi. Līdzekļi jauno kuģu būvei iegūti, pārdodot vecos. Ir zināms, ka Ūķos uzbūvēti trīs prāvi trīsmastu burinieki ar vairāk nekā 100 reģistra tonnu nestspēju Peter Pauls, Rota un Austrums. 1891.gadā sadursmē ar citu kuģi Peter Pauls tiek bojāts un pēc pārbūves nodēvēts par Rīgu. Vēlāk Jānis Šnore iepērk Skultes Mardagu mājas un vairāk nekā 100 ha zemes, ko pēc tam manto viņa divi dēli kapteiņi. Ņemot vērā Jāņa saimnieciskās dotības, I.Cimermane domā, ka liels atbalsts vīram bijusi arī viņa sieva Marija - Kalnakumpanu saimnieka Pētera Vikmaņa vecākā meita. Pēteris Šnore šķērso Atlantijas okeānu Lai gan arī Jāņa brālim Pēterim Šnorem piederēja savs kuģniecības piederumu veikals un pansionāts Jaunķemeros, viņš ar visu sirdi nodevās latviešu jūrniecībai. P.Šnore papildināja jūrnieku ekipējumu ar paša izstrādātām glābšanas ierīcēm, no kurām dažas tika lietotas, citas godalgotas izstādēs. Viņš uzņēmās risku, izveidoja un vadīja pirmo savstarpējās kuģu apdrošināšanas biedrību, rakstīja periodikā. Viņš enerģiski nodevās latviešu valodas pareizrakstības izstrādāšanai, kad sākās tās ortogrāfijas veidošana. P.Šnore ir pratis 10 valodas. Viņš vadīja Rotas pārbraucienu uz tālo Rosario ostu Laplatas upes grīvā. I.Cimermane stāsta: «Tajā pašā 1887.gadā, kad P.Šnore apprecas ar Alīdi (dz.Vikmani), Rota ar koku frakti devās uz Liverpūli. Izrādījās, ka no šejienes varēja dabūt izdevīgas fraktes uz Dienvidameriku, Laplatas upi. Tuvākās fraktes ir lētas un neizdevīgas. Pēteris telegrāfiski prasa atļauju Jānim Amerikas braucienam un kuģu apsišanai ar cinku, Jānis sākumā nepiekrīt. Var redzēt, ka Pēteris par to ir noskaities un telegrafē viņam: «Lūdzu, atļauj man apsist kuģi, vai arī gādā man frakti un tele- grāfē, kurp lai es braucu.» Beidzot Jānis piekrīt. Ir saglabājusies Pētera vēstule Jānim, kurā viņš sīki analizē situāciju un nobeigumā raksta: «Nedomājiet, ka es, vienīgi tik sev labumu meklēdams, braucu uz Ameriku, jo, cik tālu tas zīmējas uz manu algu, tad priekš manis būtu ienesīgāk braukt uz īsākiem ceļojumiem, nekā uz gariem. Bez tam es tik labprāt vēlētos būt mājās pa ziemu pie savas mīļotās sieviņas, bet mans mērķis ir tas - braukt uz turieni, kur var cerēt atlicināt visvairāk naudas priekš rēderiem tuvu vai tālu. Ir jāizmēģina, vai Amerikas braucieni mūsu kuģiniekiem ir izdevīgi vai nav. Teters izmēģināja Ziemeļameriku, man jāizmēģina Dienvidamerika.»» Lasot vēstules tekstu, I.Cimermane pievērš uzmanību faktam, ka šāds Ainažu jūrskolas absolventa carnikavieša Jāņa Tetera brauciens literatūrā neesot zināms. Varbūt šādas ziņas varēšot sniegt tālākie pētījumi. Pēteris Šnore savā ceļojumā uz Rosario esot guvis labu pelņu, un viņam sekojuši daudzi latviešu burinieki. «Šo vēstuli atradu Ūķu bēniņos,» gandarīta par unikālo laika liecību saka vēsturniece. Vēlākajos gados Pirmā pasaules kara ceļi aizved kapteini uz Tālajiem Austrumiem. Viņš nokļūst Japānā, brauc uz dažādiem buriniekiem, bet vēlāk pievēršas astronomijai. Šie viņa pētījumi ir apkopoti un izdoti Šanhajā. Kādā žurnāla Jūrnieks numurā I.Cimermane ir atradusi publicētu K.Valdemāra vestuli Jānim Šnorem, kurā viņš stāsta par jaunas jūrskolas dibināšanu Vidzemē un min, ka Pēteris varētu būt tajā skolotājs. Kā re- dzams, šīm iecerēm nav bijis lemts piepildīties. No Ūķiem ap 20 kapteiņu Trešais brālis kapteinis Miķelis gāja bojā Narvas reidā. Pētot savas tēva dzimtas ciltskoku, Ieva Cimermane atklājusi, ka trūkst ziņu par vairāku kapteiņu nāves dienu. Viņa ir pārliecināta, ka tie gājuši bojā vētrās un kuģu avārijās. Stāstot par kapteiņiem un rēderiem, pētījumā ir vēstīts arī par leģendāru kuģubūves meistaru Pēteri Krauzi. Šis vīrs Vidzemes piekrastē un arī Ūķos esot uzbūvējis vismaz 14 lielus buriniekus, tajā skaitā Austrumu, Rotu, kā arī daudzus mazos «malkas Jančus». P.Krauze apprecējis vienu no Vikmaņa mazmeitām un kļuvis par visā apkārtnē slavenu vīru, kaut skolā nav mācījies nevienu dienu. Savu amata prasmi viņš ieguvis Vācijā, turp dodamies kā vanderzellis, bet mājup pārbraucis kā augstas klases meistars ar lielu autoritāti. «Mēģināju saskaitīt, cik kapteiņu no Ūķiem ir cēlušies. Man ir ziņas par četriem, kas brauca jūrā bez jelkādiem papīriem, tātad ir uzskatāmi par praktiķiem. Skaitot viņu mazbērnus un mazmazbērnus, ir ap 15 kapteiņu: Šnores, Andersoni, Brieži, Veide. Tomēr uzņēmīgi un drosmīgi ļaudis šeit dzīvojuši visapkārt. Arī tuvējās Laveru mājās mituši daudzi kuģu amatnieki, kuriem ne viens vien dēls beidzis Ainažu un Mangaļu jūrskolu. Vispriecīgākais pārsteigums man bija, kad, pirmo reizi pārlapojot nesen iznākušo enciklopēdiju Latviešu jūrniecības vēsture, atradu savos rados vēl trīs kapteiņus, par kuriem man nebija ziņu. Manuprāt, visi tie latviešu vīri, kas būvēja buriniekus un brauca ar tiem plašajā pasaulē, ir leģendāri un katrs no viņiem būtu atsevišķa romāna vērts,» saka Ieva Cimermane. Tagad simtgadējo koku ieskautās Ūķu mājas pašā jūras krastā un aizgājušo paaudžu piemiņu cenšas saglabāt māju saimniece Jāņa mazmeita Milda Šnore - pazīstamā krievu rakstnieka Borisa Možajeva atraitne. Savulaik traģiski dzīves pavērsieni viņu aizveda uz Maskavu. Tur M.Šnore studēja, vēlāk strādāja Rakstnieku savienībā par latviešu literatūras konsultanti. Viņa ir tulkojusi O.Vācieša un M.Birzes prozu krievu valodā, Vasaras Milda Šnore ar savu ģimeni pavada Ūķu mājās. Starp viņu draugiem, kas ciemojušies Ūķos, ir bijis arī pazīstamais krievu disidents un brīvdomātājs Aleksandrs Solžeņicins. Vairāki Šnoru un Vikmaņu radinieki dzīvo arī otrpus okeāna, bet jūrā braucēju gan viņu vidū šodien vairs nav ne Latvijā, ne arī tālumā. Uzbūvēti vairāk par 500 buriniekiem Krāsainajā albumā Latvijas burinieki Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja nodaļas vadītāja Ilze Bernsone un Ainažu Jūrskolas muzeja vadītāja Iveta Erdmane ir apkopojušas informāciju par Vidzemē un Kurzemē būvētājiem burukuģiem. Grāmatās ir daudz krāsainu un melnbaltu attēlu ar kuģu kapteiņu, ostu un jūrskolu attēliem. Pavisam pagājušā gadsimta otrajā pusē un šā gadsimta sākumā Latvijā uzbūvēts vairāk nekā 500 burinieku. Šī burukuģu flote tika iznīcināta Pirmajā pasaules karā, pēc kura jūrniecībā sākās jauna - tvaikoņu ēra.