Folklorists, literatūras vēsturnieks.

Viens no prominentākajiem 20. gadsimta latviešu folkloristiem un literatūrzinātniekiem, pazīstams ar saviem pētījumiem latviešu literatūrā, kā arī etnogrāfiskajās tradīcijās. Jansons viņa studentu un kolēģu atmiņās bieži vien tiek dēvēts par izcilu, pat populārāko Rīgas pedagogu.

Jānis Alberts Jansons dzimis 1982. gada 5. aprīlī Mežotnes Kugrēnos. Kā raksta pats Jansons, viņa “dzīvības koks pirmos spēkus ir sūcis no zemnieku lauku un dārza zemes”. Tādi tēli kā zemnieka dēls, zeme, kurā dzīt savas saknes, kārtīgs un fiziski nogurdinošs darbs kā viens no būtiskākajiem tikuma pamatiem ir centrāli Jansona domāšanā. Neskatoties uz intensīvo apziņu par savu iesakņotību latviešu zemniecībā, Jansons atzīst, ka viņa vecāki bijuši ikdienas darba cilvēki un strādājuši “bez dziesmas”, t.i., ģimenē vairs nav piekoptas senās latviešu paražas un tradīcijas. Par tām Jansons ko uzzinājis no saimes ļaudīm.

Pirmo izglītību Jansons gūst Mežotnes pamatskolā (1901 – 1905) un Jelgavas reālskolā (1905 – 1913). No pirmās pēc viņa domām viņš nav neko mantojis, savukārt reālskola jau saistās ar vēl krasāku atsvešināšanos no savām saknēm, lauku dzīves. No pilsētas pavedinājumiem Jansonu glābj zemes smagums un nicinājums pret “donžuāno papirosu, pudeļu u.c. līdzīgu īpatību quasi vīrietību, ar ko skolas puikas visos laikos ir lepojušies.”

Pēc mācībām Jelgavā Jansons dodas studēt ģermānistiku Pēterburgas universitātē (1913 – 1917). Studijas gan Jansonam neizdodas veiksmīgas, jo viņš pardzīvo dziļu personisku krīzi, apjauzdams, ka ir nekas un viņam nav sava viedokļa par notiekošo. Jansons studijas Pēterburgā nepabeidz, jo tiek iesaukts armijā un dodas uz Kaukāzu, dienēt turku frontē.

Pēc gada Jansons atgriežas Latvijā un sāk strādāt Limbažu ģimnāzijā par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Jau Limbažu skolas audzēkņi Jansonu atceras kā spilgtu pedagogu, kas sevī veiksmīgi apvienojis gan profesionālas, gan arī elementāri cilvēciskas kvalitātes, bijis audzēkņiem gan iedvesmas avots, gan arī atbalsts laikā, kad kara iespaidotā pieredze bijusi īpaši smaga.

1920. gadā Jansons pārvācas uz Rīgu, lai turpinātu studijas, un iestājas Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātē, 1926. gadā viņš beidz Baltu nodaļu. Paralēli studijām Jansons pasniedz literatūru Rīgas 4. Vidusskolā (1920 – 1934) un Rīgas Skolotāju Institūtā (1922 – 1938), kur pildījis arī audzinātāja funkciju un vadījis literāro pulciņu. Paralēli baltu filoloģijas studijām Jansons klausās lekcijas arī LU Teoloģijas fakultātē (1925 – 1927). Jau šajos gados Jansons sevi apstiprina kā apzinīgu un ambiciozu jaunu pētnieku, krasi oponē un kritizē iepriekšējās teorētiskās pieejas un nostādnes latviešu literatūras pētniecībā. Tā pēc Jansona domām “nav sasniegusi stāvokli, kas atbilstu zinātniskām prasībām.”

1927. – 1929. gadus Jansons papildina savas zināšanas etnogrāfijā un folklorā Ķelnes un Bonnas universitātēs, pētniecības nolūkos apmeklē arī Lietuvu. Lietuvā Jansons saprot, cik sliktas ir viņa kaimiņvalodas zināšanas un izlemj rakstīt vēstules fakultātes profesoriem Jēkabam Lautenbaham un Jurim Plāķim. Vēstulēs Jansons aicina profesorus uzlabot Baltu nodaļas izglītības programmu, kurā daudz pamatīgāk tiktu apgūta arī lietuviešu valoda un literatūra. 1933. gadā Ķelnes universitātē Jansons iegūst doktora grādu par darbu “Latviešu masku gājieni” (Die lettischen Maskenumzüge).

Arī turpmākā Jansona profesionālā darbība saistās ar intensīvu zinātnisko un pedagoģisko darbu. Jansons pilda literatūras un folkloras lektora pienākumus Kr. Barona Tautas augstskolā Rīgā (1930 – 1937), lasa lekcijas R. Egles literatūras studijā un Ratermanes valodas kursos (1935 – 1940), ir skolotājs Rīgas 2.vidusskolā (1936 – 1940), bet ar 1936. gadu kļūst par Latvijas Universitātes privātdocentu un pamazām iegūst profesora titulu. Līdz 1948. gadam Jansons universitātē lasa lekcijas folklorā un latviešu literatūras vēsturē, kā arī pilda mācību daļas vadītāja pienākumus filoloģijas fakultātē. Savukārt 1945. gadā Jansons sāk strādāt Folkloras krātuvē, kas sākotnēji piesaistīta LVU Filoloģijas fakultātei, bet pēc gada tiek piesaistīta jaundibinātajai Zinātņu Akadēmijai, Etnogrāfijas un Folkloras institūtam. Institūtā Jansons strādā līdz pat savai nāvei, pēc aiziešanas pensijā pildot ZA Valodas un literatūras institūta zinātniskās padomes goda locekļa pienākumus.

Jānis Alberts Jansons mirst 1971. gada 22. martā pēc saslimšanas ar gripu.

Avots: http://en.lulfmi.lv

           Tilts, 01.03.1972