Jānis Augškalns (dzimis 1915. gada 3. novembrī, miris 1991. gada 7. septembrī) bija latviešu veterinārārsts, farmakologs, zinātnieks, LLA mācību spēks, docents.

Dzimis 1915. gada 3. novembrī Orlā, dzelzceļa ierēdņa Jāņa Āberberga-Augškalna un skolotājas Marijas (dzim. Balodis) ģimenē (kas tur bija nonākusi Pirmā Pasaules kara bēgļu gaitās) kā trešais bērns (vecākas māsas Valda un Rūta). Ģimene atgriezās Latvijā 1919. gada pavasarī.

1923. gadā sāka apmeklēt Rīgas pilsētas 36. pamatskolu, kuru absolvēja 1930. gadā un turpināja mācības Rīgas pilsētas 4. ģimnāzijā (vidusskolā), kuru absolvēja 1934. gadā.

Skolas laikā bija pionieru organizācijas biedrs, ar laiku kļuva par Latvijas organizācijas vadītāja sakarnieku un 20. pulciņa vadītāju. Kopā ar pionieru delegāciju 1932. gadā bija ekskursijā pie šīs kreiso jauniešu organizācijas nodaļām Vīnē, Lincā, Prāgā un Varšavā. Par ugunskuru kurināšanu, telšu celšanu un nakšņošanu mežā sajūsmā nebija, taču patika disputēt un organizēt sabiedriskus pasākumus. Vidusskolā bija klases vecākā vietnieks un skolas skolēnu padomes loceklis, sabiedrisko zinātņu pulciņa priekšsēdētājs.

1934. gada rudenī uzsāka studijas Latvijas Universitātes (LU) Tiesību zinātņu fakultātē, vakaros piepelnoties fabrikā VEF, kur tika apgūtas elektromotoru tinēja iemaņas. Nevēloties samierināties ar Ulmaņa apvērsumu, iesaistījās aizliegtajā Latvijas sociāldemokrātiskajā, vēlāk Darba jaunatnes savienības nelegālajā darbībā.

1934. gada vasarā kreisā noskaņojuma skolēnu un skolotāju vidū dēļ slēdza Rīgas pilsētas 4. ģimnāziju un tās audzēkņus sadalīja mācībām citās skolās. Pēc tam atklājās, ka daļa bij. ģimnāzijas audzēkņu arī jaunajās skolās centušies nodibināt sociāldemokrātu šūniņas, vervēt piekritējus un izplatīt proklamācijas. Valsts tehnikumā darbojies Elmārs Bērziņš, Jānis Babulis, Edgars Murjāns un Smaida Springe, bet 2. pilsētas ģimnāzijā Laimdota Vilberte un Rasma Tīfentāle. Nelegālajās sanāksmēs piedalījies arī stud. Jānis Augškalns-Aberbergs. Skolnieki noturējuši sapulces Rīgā un Ropažos, kur lēmuši par uzsaukumu izplatīšanu un skolu jaunatnes iesaistīšanu aizliegtajā sociāldemokrātu partijā.

Viņu nelegālo darbību politiskā policija likvidēja 1935. gada februārī. Pie kriminālatbildības saukti: E. Bērziņš, J.Babulis, E. Murjāns, A. štāls, S. Spriņģis, L.Vilberte, M. Gurvios, J. Augškalns-Aberbergs un R. Tīfentāle.[2] Pēc dažu nedēļu pratināšanas Rīgas Politpārvaldē Alberta ielā, pārvests uz Termiņcietumu pie Brasas dzelzceļa stacijas (cietumā atradās vienā kamerā ar tādiem kreiso aktīvistiem kā vēlākie literāti Alberts Jansons un Anatols Immermanis, vēlākais LU Fizikas un matemātikas fakultātes docents Jāzeps Eiduss, vēlākais kolhoza priekšsēdētājs Raimonds Bočs u.c.). Ģimene panāca Jāņa atbrīvošanu no cietuma pret 1000 latu lielu drošības naudu. Kā „pretvalstisku elementu“ viņu izslēdza no LU, atlaida no darba, citur darbā neņēma kā politiski neuzticamu — dzīvoja ģimenes lauku mājās Iecavas pagasta „Pīlēs“.

Prāvu iesāka iztiesāt Rīgas apgabaltiesa 1937. gada 1. janvārī. Tiesa piesprieda vairāku gadu nosacītu sodu.

1937. gada aprīlī mobilizēts obligātajā karadienestā. Kā „politiski neuzticams“ tika ieskaitīts 1. Kurzemes kājnieku divīzijā (kas dislocējās Liepājā) Darba komandā. Tā kā komanda tika komplektēta tikai no politiski neuzticamiem un pastāvošās varas leģitimitāti neatzīstošiem LR pilsoņiem, vienīgie karavīru ieroči bija lāpstas, cirvji, zāģi, kapļi u.c. darba rīki. Pat pa pulka teritoriju Kara ostā drīkstēja pārvietoties tikai konvoja pavadībā. Vēstules uz mājām perlustrēja, nevēlamos teikumus aizkrāsoja. Ģimenes locekļi karavīrus varēja apciemot reizi mēnesī, tikšanās varēja notikt tikai komandas priekšnieka kabinetā, tā klātbūtnē.

Demobilizējās pēc 18 mēnešiem, 1938. gada novembrī.

Ar LU Teoloģijas fakultātes dekāna prof. Ed. Zicāna galvojumu tika uzņemts LU, atsākot studijas un gada laikā nokārtojot pilnu Tiesību zinību fakultātes divu kursu programmu. Pēc apspriešanās ar vecākiem, ka jurista profesija autoritārajā režīmā ir pārāk politizēta, bet cilvēkam ar sociāldemokrātiskiem uzskatiem karjera būs liegta, 1939. gada septembrī, uzsāka studijas LU Veterinārmedicīnas fakultātē.

1940. gada 17. jūnijā pēc ultimāta Latvijā ienāca PSRS karaspēks, valdībai nācās atkāpties un te tika nodibināts padomju režīms. Liela daļa kreisi noskaņotās sabiedrības ar prieku uzņēma Ulmaņa režīma krišanu (savā autobiogrāfijā Augškalns min: „tā kā Ulmaņa laika avīzes kontrolēja cenzūra, mēs taču neticējām avīzēs rakstītajam, ka Padomju Krievijā var būt tik necilvēcīgs režīms, bet domājām, Ulmaņa valsts izsaimniekotāju režīms gāzts un nu Latvija būs brīva, plaukstoša un sociāldemokrātiski orientēta valsts, līdzīgi kā Zviedrija“). Jāni Augškalnu kā kreisi noskaņotu un aktīvu uzaicināja strādāt Tautas armijas štāba Propagandas daļā, piešķirot kapteiņa dienesta pakāpi (strādāja kopā ar M.Vulfsonu). Brīvdienās vadīja aģitācijas par jauno varu grupu Iecavas pagastā kur viņa tēvs bija ievēlēts par pagasta izpildkomitejas priekšsēdētāju. Rudenī atsākoties studijām LU, dibināja fakultātes studentu padomi (tolaik: Studentu profesionālā organizācija), bija tās priekšsēdētājs.

1941. gada 14. jūnijā apprecējies ar savu studiju biedreni Viktoriju Veispāli (laulībā piedzima 3 bērni: Dzintra, Jānis un Marita).  Sākoties t.s.interregnum laikam - Sarkanā Armija jau bija atkāpusies, bet vērmahta daļas vēl nebija ienākušas, - kad bez tiesas tika nogalināti daudzi padomju varai lojāli un sabiedriski aktīvi cilvēki (t.sk. arī viņa tēvs), paslēpās sievas radu mājās, Vecpiebalgas „Ķīzēnos“.

1943. gadā, kad lielais apcietināšanu no nošaušanu vilnis bija beidzies, atgriezās Rīgā un iestājās darbā Dzelzceļa elektromehāniskajās darbnīcās par elektromotoru tinēju (dzelzceļniekus nemobilizēja leģionā).

1944. gada augustā, kad Elektromehānisko darbīcu iekārtas tika izvestas uz Vāciju, Augškalns vairs nevarēja izvairīties no mobilizācijas Vācijas bruņotajos spēkos un ieradās iesaukšanas punktā. Vēl apmācību nometnē pirms nosūtīšanas uz fronti tika kāda dienesta biedra atpazīts kā kreisais aktīvists un nodots gestapo. 12. oktobrī, dienu pirms padomju karaspēka daļu ienākšanas Rīgā, kopā ar 64 ieslodzītajiem no SD cietuma Reimersa ielā un Centrālcietuma pa jūru tika aizvests uz Dancigu, no kurienes liellaivā pa kanālu nogādāja Štuthofas (Stutthof) koncentrācijas nometnē, bet novembrī pa dzelzceļu uz Neiengammes (Neuengamme) koncentrācijas nometni, netālu no Hamburgas. Ieslodzītā numurs: 60 001. Tad tika pārvietots uz Neiengammes nometnes filiāli Aurihā, netālu no Nīderlandes robežas. Decembrī tika pārvietots atpakaļ uz bāzes nometni.

1945. gada martā pārveda uz nometni Ilceni (Uelzen) Dienvidvācijā. Aprīļa beigās nometnes ieslodzītie tika pārvesti uz Ķīli, tālākai evakuēšanai. Sākotnēji Augškalns tika ievietots transporta kuģī „Cap Arcona“, taču tad pārveda uz „Athen“ (3. maijā „Cap Arcona“ un „Thielbek“ tika nogremdēti britu aviācijas uzlidojumā — bojā gāja 7 līdz 8 tūkstoši ieslodzīto). Uz „Athen“ esošos dažas dienas vēlāk Neištates (Neustadt) ostā atbrīvoja sabiedroto karaspēks (pieaudzis vīrietis būdams, pēc ieslodzījuma svēra 37 kg).

1945.g. 12. maijā, ierodoties padomju okupācijas zonā (no piedāvājuma palikt Rietumu zonā atteicās, jo uzskatīja, ka nevar pamest māti, sievu un mazo meitiņu vienas pašas), Jānis Augškalns kopā ar citiem bijušajiem ieslodzītajiem no Latvijas tika mobilizēts PSRS armijā, inženiertehniskajās daļās - apsargāja vācu karagūstekņu celtnieku vienību, kas novāca gruvešus un atjaunoja sagrautās komunikācijas. Par dienestu apbalvots ar medaļu „За боевые заслуги“, bet rudenī demobilizēts un atgriezās Rīgā.

1946. gadā atsāka studijas augstskolā, kuru absolvēja 1948. gadā.

Iestājās darbā Latvijas Universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes Patoloģiskās anatomijas katedrā.

No 1953. līdz 1968. gadam farmakoloģijas nodaļas vadītājs.  Ieguva zinātņu kandidāta grādu.

No 1968. līdz 1988. gadam Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (LLA) Veterinārmedicīnas fakultātes Iekšķīgo nelipīgo slimību katedras farmakoloģijas nodaļas mācību spēks, vēlāk docents.

Miris 1991. gada 7. septembrī, apglabāts Garkalnes novada Baltezera ciema kapos.