14. maijā 102 gadu vecumā mūžībā aizgājis Latvijas pirmās brīvvalsts robežsargs Jānis Gulāns.  No 1926.gada 22. oktobra līdz 1940. gada 10. oktobrim dienējis 2. Zilupes robežsargu bataljonā. Aizgājēju izvadīja no Dvietes katoļu baznīcas.

Par Jāni Gulānu Egita Terēze Jonāne 2004. gada 2. novembrī raksta "Latgales Laikā": 1904.gada 27. oktobrī Bebrenes pagasta 'Vēstnešos" piedzima puisēns, kuru nosauca par Jāni un kuram bija jāpārdzīvo trimdas laiks, jāpiedzīvo prom došanās un mājup ceļš uz Latviju. (..) Jāņa ģimenē bijuši pieci brāļi. Tēvs esot gribējis, lai Jānis izmācītos par kurpnieku, taču viņam nav paticis šis amats, tāpēc mācību laikā viņš "loderējis* jeb slinkojis. Pēc tam viņu iesaukuši Latvijas armijā, apmēram četrpadsmit - piecpadsmit gadus nodienējis robežsardzē pie Latvijas un Krievijas robežas. 1940.gadā, Latvijā ienākot sarkanai armijai, Jāņa Gulāna pulks tika izformēts. Viņa brāli Antonu, arī robežsargu, izveduši uz Pieamursku, bet Jānis atradis sīkus darbiņus Rīgā, kur dzīvojusi viņa sieva ar dēlu. Tas laiks sējis sāpes. Sirmais robežsargs stāsta: "Kad ienāca krievi, bija ļoti grūti. Daudzus manus biedrus, arī brāli Antonu, kurš bija robežsargs, izveda uz Sibīriju. Mani pašu piespieda doties bēgļu gaitās." Jāni Gulānu atkal iesaukuši dienestā, šoreiz sarkanarmijā, un, kad nokļuvuši līdz Rumānijai, viņš kopā ar diviem draugiem aizbēdzis uz Vāciju. Tur viņus pārsteidzis jauns pārbaudījums: gūstekņu filtrācijas nometnes, darbs par sargu noliktavā un liegums atgriezties mājās. Tomēr katram mākonim patiesi ir zelta maliņa. Gūstekņiem tika piedāvāts apmesties uz dzīvi Amerikā vai Austrālijā, lai gan daudzi pirms tam, noticējuši padomju izlūku stāstiem, bija atgriezušies Latvijā un devušies Goīgātas ceļā uz Sibīriju, Jānis izvēlējies Austrāliju, taču turp varējuši doties cilvēki ar veseliem zobiem, bet Jānim bēgļu gaitās no badošanās zobi bija smagi cietuši. Viņš nokļuvis Amerikā, kur vispirms strādājis kādā fermā, vēlāk ar vietējā garīdznieka atbalstu saņēmis atļauju strādāt Čikāgā, kur kādā rūpnīcā ražojis biroja mēbeles, kamēr atradis labi apmaksātu kalpotāja darbu bankā. Atceroties Ameriku, sirmajam vīram rit asaras. "Priekšnieki mani labi ieredzēja, jo viņiem patika mans padarītais darbs. Amerikāņi pierunāja pieņemt ASV pilsonību, paši palīdzēja to saņemt," teica J. Gulāns.

"Robežsardzē vajadzēja izvēlēties kādu sporta veidu. Es izvēlējos šaušanu," atceras Jānis Gulāns. Vectētiņš pats mīl stāstīt, kā uzvarējis dažādās robežsardzes šāvēju sacensībās. Kopš tā laika paturējis prātā, ka dzīvē ne tikai jācenšas, bet arī jāprot trāpīt mērķī, un gadiem gar to neesot nekādas daļas. Vēl 93 gadu vecumā kādā Dvietes pagasta pasākumā šautuvē Jānis Gulāns sašāvis visus mērķus. (Laiks, 01.07.2006)