Šveicē, mazajā Karonas ciemā netālu no Lugano, gandrīz 94 gadu vecumā pie Debesu Tēva aizgājis prof. Dr.Jānis Jerumanis, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, Bejģijas karaļa kroņa kavalieris, Latviešu nacionālās komitejas Beļģijā, vēlāk Beļģijas latviešu biedrības vadītājs.
Jānis Jerumanis dzimis Latgalē, Zaļmuižas pagastā (pēc 1925.gada Nautrēnu pagasts) 1917.gada 30. aprīlī. Viņam bija četri gadi, kad Rudbāžu pagastā tēvam Pēterim Jerumanim piešķīra jaunsaimniecību, un ģimene, kurā bija četri bērni, trīs brāļi un māsa, pārcēlās uz Kurzemi, kur piedzima vēl pieci bērni. J. Jerumanis skolas gaitas sāka Lēnu pilī Ventas krastā, kur beidza divu klašu pamatskolu, un turpināja mācības Kalpaka skolā Rudbāžos. Pēc pamatskolas beigšanas vecāki dēlu sūtīja mācīties Liepājas ģimnāzijā. Pēdējo mācību gadu viņš pabeidza Aizputes valsts ģimnāzijā, lai atvieglotu tēvam rūpes par skolas izdevumiem. J. Jerumani 1938. gada rudenī Liepājā iesauca īpašā instruktoru rotā - 2.Ventspils kājnieku pulkā. Karadienesta laikā viņš iestājās policistu sagatavošanas kursos un veiksmīgi tos arī beidza. Kara ostu Liepājā atdeva krievu karaspēkam, un 1939. gada rudenī J. Jerumanis pārcēlās uz Talsiem, 1940. gada pavasarī pabeidzot 15 mēnešu ilgo karadienestu. Tā paša gadā rudenī 8. oktobrī 60 gadu vecumā nomira viņa tēvs, un visas rūpes par bērniem un lauksaimniecību bija jāuzņemas mātei Dārtei. Krievu armijas okupācijas laikā J. Jerumanis kopā ar dažiem rudbāžniekiem noorganizēja aizsardzības grupu.
Vācu okupācijas laikā viņš iestājās krasta aizsardzības dienestā Liepājā un tādējādi varēja turpināt 1941. gadā sāktās jurisprudences studijas Latvijas Universitātē, rēgulāri braucot uz Rīgu. Pirmo gadu viņš nēsāja Latvijas armijas uniformu, bet vēlāk vācieši piespieda to nomainīt pret vācu uniformu. Liepājā J.Jerumani apcietināja, tomēr pēc pāris nedēļām atbrīvoja un iekļāva jaunformētajā Latviešu leģiona 15. divīzijā, ko nosūtīja uz Dancigu. Krievu lidmašīnas Dancigu bombardēja, J. Jerumani ievainoja, un ar vācu lazaretes kuģi viņš nokjuva Kopenhāgenā. Uzzinājis par Vācijas kapitulāciju, viņš iznīcināja militāros dokumentus, paturot Latvijas Universitātes tieslietu fakultātes studenta apliecību, lai varētu pievienoties civilajiem bēgļiem. Kopenhāgenā J. Jerumani operēja, pēc tam viņš strādāja par trauku mazgātāju un vienu gadu ķīmiskā tīrītavā, brīvajā laikā organizējot latviešu sarīkojumus. Viņš izdeva grāmatiņu par Latviju 5000 eksemplāros.
Pēc kara Zviedrijā dzīvojošais Kristus Karaļa Mežaparka draudzes prāvests Kazimirs Vilnis, pazīdams Jāni Jerumani kopš studiju laikiem Latvijas Universitātē, ieteica viņam braukt uz Beļģiju iepazīties ar bīskapu Boļeslavu Sloskānu. J. Jerumanis 1947. gada aprīlī devās uz Beļģijas pilsētu Šildi Antverpenes tuvumā un iestājās bīskapa B. Sloskāna dibinātajā Baltiešu seminārā, kurā mācījās apmēram 20 priestera kandidātu. Taču drīz viņš saprata, ka kļūt par priesteri nav viņa īstais aicinājums. J.Jerumanis sāka strādāt Viktorijas šokolādes un biskvitu fabrikā Briselē. Beļģijā viņš franču valodā izdeva grāmatu par Latviju un kopā ar pāris draugiem rīkoja Beļģijas latviešu biedrības dibināšanas sapulci. Ar bīskapa B. Sloskāna palīdzību J. Jerumanis 1948.gadā iestājās Luvēnas universitātes Lauksaimniecības fakultātē. Jāņu svinībās Jānis Jerumanis iepazinās ar Jolandu Zaueri no Sīpeles pagasta (tagad Līvbērze). Joalanda Zauere bija beigusi žēlsirdīgo māsu skolu Briselē. Bīskaps B. Sloskāns 1949. gada 26. novembrī Jāni Jerumani un Jolandu Zaueri salaulāja. J.Jerumanis iestājās katoļu studentu organizācijā "Dzintars" un kļuva par sabiedrisko audzinātāju apvienības prezidijā.
J. Jerumanis 1953. gada 15.jūlijā beidza Lauksaimniecības fakultātes Ķīmijas nodaļu ar diplomu Ingenieur Chimiste et des Industries Agricole. Pēc studiju beigšanas vinš bija domājis izceļot uz ASV, bet viņam piedāvāja asistenta vietu Luvēnas universitātes Lauksaimniecības fakultātē zinātnisku pētījumu veikšanai alus darīšanas nozarē. J. Jerumanis sākumā bija laboratorijas darbu vadītājs, 1966. gadā kļuva par galveno asistentu un izdarīja pētījumus, lai atrastu metodi, kā noteikt polimerizētu polifenola daudzumu alū. Savu doktora darbu viņš pabeidza 1970. gada rudenī un drīz vien kļuva par pasaulē pazīstamu polifenola pētnieku, publicēja daudz zinātnisku pētījumu un piedalījās zinātniskos kongresos visā pasaulē. J. Jerumanis palīdzēja Beļģijas augustīniešu mūkiem uzcelt klosteri un baznīcu pie Luvēnas pilsētas, izplatot tirgū alu ar nosaukumu Augustijn.
Kopš 1962. gada J. Jerumanis vadīja Beļģijas latviešu nacionālo komiteju, kuras dibināšanā bija piedalījies pirms desmit gadiem. J. Jerumanis neatlaidīgi aizstāvēja ideju par Latvijas neatkarību, dažādo politisko organizāciju sanāksmēs atgādinot, ka Latvija ir okupēta valsts. Viņš bija Latvijas atjaunošanas komitejas Eiropas centrā (LAKEC) prezidijā, pārstāvot Beļģiju. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Beļģijas latviešu nacionālo komiteju pārdēvēja par Beļģijas latviešu biedrību. J. Jerumanis bija Daugavas Vanagu Beļģijas nodaļas biedrs un kopš 1993.gada arī tās vadītājs. J. Jerumanis 1990. gadā izdeva grāmatu par bīskapu B.Sloskānu, kurā ir gan bīskapa biogrāfija, gan savāktās liecības par bīskapu. J. Jerumanis pārtulkoja bīskapa cietuma dienasgrāmatu latviešu valodā un dažus gadus vēlāk viņu iecēla par bīskapa B. Sloskāna kanonizēšanas ierosinātāju un atbalstītāju Beļģijā. Viņam uzticēja pēc Svēto lietu kongregacijas norādījumiem vadīt pētījumus par bīskapa B. Sloskāna varonību un svētumu. Romā 2004. gadā īpašā sanāksmē nolēma, ka bīskaps B. Sloskāns ir godināms. Pēc beatifikācijas un kanonizācijas viņu atzīs par svēto.
Latvijā J. Jerumanis pirmoreiz ieradās 1989. gada 19. decembrī. Padomju Latvijas valdības amatpersonas jau aizritējušā gadsimta 70. gados viņu aicināja viesoties Latvijā, bet viņš vienmēr aicinājumu noraidīja. Berlīnes mūri sagrāva 1989. gada 9. novembrī, un J. Jerumanis saprata, ka Latvijas neatkarība ir tuvu.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas viņš bieži devās uz Latviju un aktīvi piedalījās gan Latvijas prezidenta vēlēšanās, gan Latvijas Kristīgo demokrātu savienības dibināšanā.
J. Jerumaņa dzīvesbiedre Jolanda, ar ko kopā bija aizvadīti vairāk nekā 50 gadu, 1999. gadā aizgāja mūžībā. Ģimenē izauga trīs dēli: Jānis-Aleksandrs, Andris Marija un Paskāls-Marija. Pēc sievas nāves J. Jerumanis līdz 2007. gadam dzīvoja Beļģijā, Vavrē kā īsts mūks, cenšoties panākt bīskapa B. Sloskāna beatifikāciju, rakstot memuārus un arvien vairāk tuvojoties Dievam: viņš katru dienu piedalījās Svētajā misē, skaitīja rožukroni un meditēja pie Svētā sakramenta. Svarīgs notikums bija viņa 90 gadu jubilejas svinības Lurdā kopā ar trim dēliem un brāļa dēlu Aivaru Jerumani. Drīz pēc tam J. Jerumanim sākās nopietnas veselības problēmas, lai gan pēc pirmās triekas viņš atkopās. Viņš pārcēlās uz dzīvi Šveicē, kur viņa dzīvība lēnām dzisa. Pēc atkārtotas triekas un diviem plaušu karsoņiem J. Jerumanis sestdienas vakarā, 26. martā, nomira mājās, dēla priestera Andra-Marijas rokās.
Jānis Jerumanis paliks mums visiem atmiņā un sirdīs kā godīgs, strādīgs, uzticīgs, stiprs Latvijas dēls, ticīgs cilvēks, kas no visas sirds mīlēja Dievu.

Avots: "Laiks", 14.05.2011