LKOK nr.3/374

Kalniņš, Jānis Jēkaba dēls

Palkavnieks, 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulka komandieris.

* 1867. g. 12. jūnijā Vecsalacas pagastā.

+ 1942. g. 14. novembrī Rīgā.

[Apbedīts Rīgā, Brāļu kapos.]

Apbalvots par 1917. g. 17. janvāra kaujām pie Ložmetējkalna.

1924. g. 30. maijā paaugstināts par ģenerāli. Apsardzības ministrijas Kara padomes loceklis.

KALNIŅŠ JĀNIS Jēkaba dēls

Bij. 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulka komandieris, palkavnieks.

Ordenis piešķirts 1920. gadā

Dzimis 1867. g. 12. jūn. Salacgrīvā Jesperu mājās lauksaimnieka ģimenē. Izglītojies vietējā draudzes skolā, pēc tam izturējis brīvprātīgā eksāmenu un 1886. g. iestājies 115. Vjazmas pulkā Rīgā, kur nokalpojis obligāto karadienestu. 

Pēc neilga pārtraukuma iestājies virsdienestā. 1890. g. komandēts uz Viļņas karaskolu. Beidzis to 1893. g., paaugstināts par podporučiku, pēc tam dienējis 100. Ostrovas kājnieku pulkā Daugavpilī. 1904. g. krievu-japāņu kara sākumā komandēts uz Mandžūriju, kur piedalījies daudzās kaujās. apbalvots ar Vladimira IV šķiras, Annas III sķ., Staņislava II šķiras ordeņiem, ticis ievainots. 

1. pasaules kara sākumā iecelts par bataljona komandieri 237. Graivoronas kājnieku pulkā un tā sastāvā piedalījies kaujās pie Lvovas un Peremišļas cietokšņa. 1914. g. 27. aug. smagi ievainots. paaugstināts par apakšpalkavnieku. 

1915. g. sept. nozīmēts par latviešu strēlnieku bataljonu formētāju, iecelts par 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona, vēlākā pulka komandieri. Savu vienību ar izcilu drošsirdību vadījis visās vēsturiskajās strēlnieku kaujās, pats vienmēr būdams klāt visbīstamākajās vietās. 1916. g. 1. apr. - 12. sept. Nāves salā sagrupēto karaspēka daļu pavēlnieks un komandants ar cietokšņa komandanta tiesībām. Vairākkārt ievainots un kontuzēts. Par drosmi apbalvots ar augstām godazīmēm un paaugst. par palkavnieku.

1917. g. sept. kontūzijas un slimības dēļ evakuēts uz Maskavu, vēlāk uz Poltavu, kur arī demobilizēts. 1920. g. dec. lielinieki Kalniņš arestēja kā kontrrevolucionāru, 3 mēnešus turēts čekas cietumos. Pēc atbrīvošanas caur Ukrainu bēdzis uz Latviju, kur ieradies 1921. g. apr. 

Latvijas armijā iestājies 1921. g. 30. apr. kā sevišķu uzdevumu virsnieks pie karaspēka inspektora. Tā paša gada 5. sept. iecelts par 9. Rēzeknes kājnieku pulka komandieri, taču karā sabojātās veselības dēļ šo amatu nācies pēc neilga laika atstāt. 1921. g. 10. nov. iecelts Apsardzības ministrijas Kara padomē. 

Padomju okupācijas gadā pakļauts dažādām represijām, taču no izsūtīšanas pratis izvairīties. Miris 1942. g. 14. nov. Apbedīts Rīgā, Brāļu kapos.